Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Darba tirgū – paradoksi un pretrunas

Druva
23:00
29.05.2007
6

Liene Lote Sīle

Daudz pēdējā gadā apspriestas darba un bezdarba problēmas mūsu rajonā un pilsētā. Daudz runāts par to, ka cilvēki arvien dodas uz Īriju peļņā, šķirot ģimenes un pametot novārtā bērnus, savukārt pie mums iebrauc viesstrādnieki. Mūsu rajonā jau strādā moldāvi un ukraiņi. Cilvēki pamazām slīgst nabadzībā, tomēr cer, ka būs labi…

Uz diskusiju par šīm satraucošajām tēmām aicināju Nodarbinātības valsts aģentūras Cēsu filiāles vadītāju Evitu Simsoni, uzņēmēju Gvido Sabuli, SIA ”Tīrības nams” vadītāju, a/s “Cēsu alus” personāla nodaļas vadītāju Daigu Ozoliņu – Punāni, apkalpojošā sfēras darbinieci Guntu Saksi un cilvēku, kurš strādājis Anglijā, pašvaldības policistu Jāni Puriņu.

– Kāda rajonā ir bezdarba situācija? Kāds ir mūsu bezdarbnieks un ko viņš vēlas?

Evita Simsone: – Cēsīs bezdarbs īsti nav problēma, jo bezdarba līmenis ir tikai 3,6procenti, turklāt jau divus gadus šim skaitlim ir tendence samazināties. Rajona bezdarbnieks īsti ne ar ko neatšķiras no jebkura bezdarbnieka valstī. Situācijas ir atšķirīgas. Ir īslaicīgie bezdarbnieki, citi reģistrējas sociālo garantiju dēļ.

Gvido Sabulis: – Par šīm problēmām esam daudz runājuši un diskutējuši, un tagad nedaudz var just, ka arī valdība sāk kaut ko domāt. Apbrīnojami, cik slikti valdība šinī sfērā bija pirms tam strādājusi. Kaut gan arī šobrīd lecam aizejošā vilcienā, ķeram bēgošu zaķi. Tomēr jāsaka – paldies Dievam, ka sākam ķert. Taču lielākie notikumi jau ir aiz muguras, tā ir lielākā sāpe, ko valdība ar savu tuvredzību nespēja plānot. Tagad mēs straujos tempos sākam apkarot inflāciju un darīt vēl sazina ko. Cilvēki ir paņēmuši milzum lielus kredītus, bet mēs brīnāmies, kāpēc viņi brauc prom no valsts. No kādiem līdzekļiem lai cilvēks apmaksā šos 12 procentus bankai? Uzņēmējus bīda kā balstu, cerot, ka mēs ko darīsim, bet mums šī sociālā nasta nav jānes. Valsts ar savu neprofesionalitāti to visu ir panākusi. Bet, protams, kur darbiniekam dabūt naudu, ja ne no darba devēja? Taču, ja man ir 150 strādnieki un katram jāpieliek kaut vai 20 lati, tad rēķināšana ir vienkārša – par trim tūkstošiem latu mēnesī palielinās algu fonds. Par cik jāpaceļ pakalpojuma cena, lai strādnieks šos latus varētu saņemt? Nesenajā pētījumā (“Darba tirgus izpēte, analīze un perspektīvu noteikšana Cēsu pilsētā un Cēsu rajonā” – red.) redzama jauniešu lidošana pa gaisu, nesakārtotība domās un neperspektīvais skats. Par to gan mums rajonā un pilsētā vajadzētu vairāk padomāt. Ja mēs šādu putnu baru turpināsim ganīt, mēs viņus tiešām te nepaturēsim. Jaunieši ar piepumpētiem muskuļiem turpina paziņot, ka 30 procenti būs uzņēmēji, desmit procenti vadīs uzņēmumus un iestādes, 20 procenti dosies strādāt uz ārvalstīm. Mums nedaudz vajag nolaisties uz zemes. Tas skolēniem ir jāskaidro.

– Kādi ir jaunie darbinieki, kas piesakās darbā? Kas viņiem ir svarīgs?

Daiga Ozoliņa–Punāne: – Mūsu uzņēmumā nāk pieteikties dažāda vecuma cilvēki, taču jaunajiem ir svarīga plašāka motivācija. Viņi saskata perspektīvu, ka uzņēmums attīstās un viņiem, sevi pierādot, būs iespēja veidot karjeru. Ir tādi, kuri prasa lielu atalgojumu, bet mēs vērtējam katru individuāli – ko viņš prot, kāda ir pieredze, ko viņš var dot uzņēmumam. Jaunieši ir dažādi, bet nav tā, ka visi ir gatavi strādāt par minimālo atalgojumu. Daudziem ir arī svarīgi, ka par viņiem tiks samaksāti visi nodokļi.

– Cik daudz būtu jāpelna cilvēkam, lai viņš nedotos uz ārvalstīm?

Jānis Puriņš:– Varu pateikt, ka jebkurš ārzemnieks Latviju uzskata par brīnumzemi, jo nesaprot, kā var izdzīvot par šādām algām. Viņi par mums vairs pat nesmejas. Vienalga, kuru sfēru arī nevērtētu, jāpareizina atalgojums ar desmit. Tas ir tas, ko saņem ārzemēs. Es tur mēnesī nopelnīju deviņas Latvijas mēnešalgas. Tātad par ko vispār runāt? Te strādāt palikuši tikai tie, kuriem ir ģimenes un tās vēl nav svešumā. Es atgriezos, jo man šeit ir ģimene. Varbūt vecie vīri atbrauks atpakaļ, bet jaunajiem, kuriem ir valodas zināšanas, te nav ko darīt. Jāpaiet nezin cik gadiem, lai te būtu kaut cik normāls līmenis. Man, tur strādājot, nebija jādomā par to, ko ēst. Kāda var būt labklājība savā valstī, ja man jādomā, ko likt mutē? Ja augstākās amatpersonas var pateikt, ka prom aizbrauc tikai mazkvalificētais darbaspēks, tad man vispār nav ko teikt. Aizbrauc policisti, skolotājas, ārsti… Latvijā ir tikai dažas jomas, kurās līdzīgi var pelnīt, turklāt arī tikai vīrieši. Sievietei dabūt kaut cik līdzīgu vīrieša algai ir grūti.

– Kā veidot darbinieku un uzņēmēju dialogu? Viens nespēj maksāt, bet otrs grib izdzīvot.

Gvido Sabulis: – Tā ir valdības kļūda. Viss ir daudz par vēlu. Monopolsfēra šobrīd ir būvniecība. Šī nozare, iespējams, patiešām ir tāda, kur mēnesī var nopelnīt tūkstoti. Ko lai dara citu pakalpojumu sniedzēji, kuri nav monopolisti un nekad nebūs? Mēs nevaram celtniekus panākt, lai arī kā gribētu, nevaram piedāvāt tūkstoš latu mēnešalgu.

Jānis Puriņš: – Tie, kuri strādā Anglijā, Īrijā, neviens ar labu vārdu nepiemin mūsu valdību. Tur brīvajā laikā sēdi un pa skaipu parunājies ar ģimeni. Tas ir briesmīgi. Mēs visi, kas turējāmies kopā, bijām latvieši, uzlikām “Prāta vētru” un dzīvojām.

Gunta Sakse: – Arī es esmu strādājusi ārzemēs, bet tas ir cits stāsts. Varu pateikt, ka būtu gatava strādāt vairāk un smagāk, ja varētu nopelnīt labāk. Es jau gan tagad strādāju daudz un smagi, darot savu mīlestības darbu, bet nopelnīt nevaru. Esmu sieviete, man ir ģimene, kredīta nav, ar savu algu pēc jaunajiem noteikumiem to arī vairs nedabūšu. Nezinu, ko darīt, jānošaujas!

Jānis Puriņš: – Bankām saviem klientiem noteikti līdzi kredītam vajadzētu dot vismaz ziepes. Un tas ir nopietni. Arī, lai iegūtu augstāko izglītību, mūža būs par maz, lai atpelnītu ieguldīto naudu. Viss ir tik ļoti ielaists.

– Vai darbinieki bieži nāk pie darba devēja un lūdz palīdzību?

Gvido Sabulis: – Savus darbiniekus uzklausu. Domāju, ka esmu ļoti demokrātisks vadītājs un nekad dūri galdā neesmu sitis. Braucu pie saviem darbiniekiem, runājam un mēģinām risināt problēmas. Ir situācijas, kad nevaru palīdzēt, un tā arī pasaku. Stāstu, ka nevaru atļauties vairāk maksāt. Bet, protams, ļoti svarīga ir arī personīgā attieksme pret darbiniekiem , pretimnākšana.

Daiga Ozoliņa–Punāne: – Mums uzņēmumā ir nopietna sistēma, kā pārskatām darbinieku algas. Sekojam tirgus tendencei, cik amats maksā konkrētajā reģionā un atbilstoši tam pārskatām atalgojumu. Šogad lielu uzsvaru esam likuši uz efektivitāti. Katrs mēs gribam saņemt vairāk. Bet ko grib uzņēmējs? Viņš grib, lai darbu izdara ātrāk un rezultāts ir kvalitatīvāks. Mēs domājam, kā ieinteresēt darbinieku paveikt darbu ātrāk un efektīvāk, tā nepalielinot štatu.

Gunta Sakse: – Vai tas nozīmē, ka cilvēki domā: maz maksā un var neko nedarīt?

Daiga Ozoliņa–Punāne: – Tas ir attieksmes jautājums. Bet darba līgumā ir minēti katra darbinieka konkrētie pienākumi.

Gvido Sabulis: – Tas nav labs solis, ka vadītāju un uzņēmēju sāk šantažēt. Bet nenoliegšu, ka tā ir. Saka: “Jums jau nav ko ņemt vietā!”

– Vai šī arī nav viena no aktuālākajām problēmām?

Gvido Sabulis: – Jā, tā ir. Pēdējo divu gadu laikā esam izkristalizējuši, kuri vēlas strādāt un kuri ne. Šobrīd mums pietiek ar diviem vārdiem – godīgs un apzinīgs. Darāmo mēs iemācīsim.

Evita Simsone: – Tas ir tas, ko arī mēs ikdienā jūtam. Cēsis ir maza pilsēta, un uzņēmēju arī ir pietiekami maz, lai viņi būtu pazīstami darba ņēmējiem. Priekšstats par uzņēmēju ļoti ātri izplatās arī potenciālo darbinieku vidū. Bieži vien ir tā, ka atnāk bezdarbnieks, mēs piedāvājam vakanci, bet viņš atbild, ka tur nu gan strādāt neiešot. Bet ir tādas vakances, kuras, tikko parādās, uzreiz arī aizpilda.

Jānis Puriņš: – Domāju, drīz piedzīvosim situāciju, ka tepat Cēsīs vairs nebūs cilvēku. Uzņēmumi tikai paplašinās. Bet kurš tajos strādās?!

Daiga Ozoliņa-Punāne: – Mums jau šobrīd daudzi darbinieki nāk no tuvējiem pagastiem – Priekuļiem, Stalbes, Straupes, Līgatnes.

Evita Simsone:– Tas ir potenciālais darbaspēks.

Jānis Puriņš:– Ja Cēsu rajonā būtu daudzmaz labāks asfaltēto ceļu tīkls, darbaspēka pilsētā netrūktu vēl labu brīdi.

Evita Simsone: – Tas ir diezgan šausminoši, ja 21. gadsimtā pat viena rajona ietvaros nav normālas satiksmes. No dažiem pagastiem labi ja dienā ir viens autobusa reiss uz rajona centru un atpakaļ.

Gunta Sakse: – Es arī izjūtu uz savas ādas šo situāciju un saku paldies mātei, kurai Cēsīs ir lieks dzīvoklis. Šobrīd īrēt vienistabas dzīvokli par simts latiem mēnesī nozīmētu to, ka es automātiski kļūstu par bezdarbnieci. Nopelnu tikai tik, lai samaksātu par dzīvokli un, iespējams, nedaudz paēstu.

Jānis Puriņš: – Bet ne katru dienu… Es nespēju saprast, kā var izdzīvot ģimene, kurai vidējie mēneša ienākumi ir kaut vai 200 lati. Tas nav normāli.

– Kam būtu jāmainās, lai redzētu kaut nelielu cerību staru?

Gunta Sakse:– Vajag lielāku algu. Tad problēmas atrisināsies, bet neticu, ka tas mainīsies pat tuvāko piecu gadu laikā. Atliek kļūt par uzņēmēju un krāpt vai nu valsti, vai darbiniekus. Nezinu… Ja degviela būtu lētāka, varētu izbraukāt, autobusi kursētu vajadzīgajos laikos, varētu izbraukāt. Ja izglītība būtu par brīvu, varētu studēt un ko citu darīt. Bet es saprotu, ka nevar to atrisināt dažu dienu laikā un viena rajona ietvaros. Varbūt uzņēmējiem nodokļu slogu varētu dalīt uz pusēm, varbūt vēl ko…

Gvido Sabulis: – Zemteksts tam visam ir valdība.

Jānis Puriņš:– Mums pamazām jāsāk domāt par moldāvu un ukraiņu skolām Latvijā. Drīz jau viņu te netrūks.

Evita Simsone: – Šis process uzņēmējiem vēl pagaidām ir sarežģīts un dārgs. Lai nodarbinātu trešo valstu pilsoņus, viņiem ir jāgarantē alga, kas ir vienlīdzīga viņu valsts vidējai algai. Šobrīd tie ir 312 lati. Katru mēnesi par šo strādnieku ir jāmaksā valsts nodeva 35 lati. Ļoti bieži darba devējs savus potenciālos darbiniekus nav redzējis, samaksā nodevu iepriekš un ļoti riskē. Turklāt šos cilvēkus drīkst nodarbināt tikai viņu profesijā. Ir gadījumi, kad darba devēji uzzina noteikumus un nereti atsakās no viesstrādnieku aicināšanas . Rajonā ir trīs uzņēmēji, kuri nodarbina trešo valstu iedzīvotājus. Vienā gadījumā uzņēmējam ir nācies vilties, jo šie darbinieki nav attaisnojuši uz viņiem liktās cerības, ir diezgan lieli finansiāli zaudējumi.

Gvido Sabulis: – Varu ievest ukraiņus, moldāvus vai vēl ko, bet tāpēc es tam cilvēkam nemaksāšu vairāk. Bet, ja valsts ir radījusi tādus apstākļus, lai latvietis brauktu projām, tad polim un baltkrievam maksāšu. Esmu jau mēģinājis, bet šobrīd man ukraiņus un baltkrievus algot ir neizdevīgāk nekā savējos.

– Sarunas sākumā pieminējām jauniešus, kuri ir nākotnes darbaspēks, bet lidinās pa gaisu…

Gvido Sabulis: – Jauniešiem nav izpratnes par meistara nosaukuma jēgu. Ir jāceļ tā prestižs.

Evita Simsone:– Bet kāds tēls tiek popularizēts? Vadītājs. Gudra sieviete ar divām augstākajām izglītībām, karjeru. Un tikai tā ir vērtība. Nevis audēja, šuvēja vai izcils galdnieks. Veiksmes faktors nav tikai augstākā izglītība, jo ne mazums ir piemēru, ka būvnieks vai ekskavatorists pelna daudz vairāk nekā kāds ar augstākās izglītības dokumentu.

Jānis Puriņš:– Bet mūsdienās jaunietim nekas nav jāsaka. Viņš paskatās un redz, ar kādu mašīnu aizbrauc galdnieks, skolotājs un uzņēmējs. Tas ir līdzīgi kā Anglijā. Angļi gan paši saka – tas nav normāli, ka mēs tur braucam. Bet viņu jaunieši arī vairs nekļūst par strādniekiem. Latvieši, poļi un visas trakās tautas ir iekšā, vietējais nevēlas līdzināties un kopā ar mums kaut ko celt vai darināt. Kaut gan jāatzīst, ka angļiem bez viesstrādniekiem ekonomika aizietu pa pieskari. Tā situācija ir neatgriezeniska.

– Kas ir mūsu izredzes?

Gvido Sabulis: – Jāattīsta mazā uzņēmējdarbība, mikrouzņēmumi, kas varētu nākotnē nodarbināt ne mazums cilvēku.

Jānis Puriņš: -Taču visā ir arī kāda laba lieta. Vismaz latviešu sievietes, pateicoties tam, ka vīri strādā ārzemēs, kaut kur ir aizbraukušas un kaut ko redzējušas. Arī es savu sievu un meitu aizvedu uz Angliju. Redzēja citas zemes, citādi vispār nekur netiktu. Sakrāt naudu un kaut kur aizbraukt!? Taču perspektīvā mēs ārzemniekiem varētu rīkot ekskursijas, lai apskata izdzīvojušos pensionārus. Pēc diviem gadiem atkal atbrauks un redzēs, ka vēl ir dzīvi. Tas ir baisi, bet mūsu ikdiena ir tieši tāda.

Evita Simsone: – Nesenā pagātnē aģentūrā viesojās zviedri un taujāja, cik apmēram saņem cilvēki, kas ikdienā tiekas ar bezdarbniekiem. Kad mēs viņiem beigās tā kā pateicām, iestājās klusums, un tad viens pēc neveiklas pauzes teica, ka mēs esam labi menedžeri, ja protam izdzīvot ar tādu naudas summu.

Jānis Puriņš: – Viņi bija vienkārši ļoti labi audzināti un nesāka smieties.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
16

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
48

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
87

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
47

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
105

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
57

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
9
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
27
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi