Līvānu mājām vārdi doti vienkārši – “Mīlakšas 1”, “Mīlakšas 2″… Vietējie spriež, ka tagad gan tā nedarītu, kādus skaistākus nosaukumus izdomātu.
“Mīlakšās 5” dzīvo Alīna Bernarde un Ilmārs Jācis. Pirms trīspadsmit gadiem māju nopirkuši no attālas radinieces. “Esmu gatartiete. Tepat blakus ir vecāku zeme, no viņu mājas pāri palikuši divi skursteņi. Gribējās tuvāk dzimtajai vietai, tāpēc arī šo vietu nopirkām,” stāsta Alīna Bernarde. Viņas pagalms sakopts, zied puķes, katrai lietai sava vieta.
No piecām Līvānu mājām tikai viņas īpašums un vēl viens ir apdzīvots ik dienu. Divas kaimiņmājas iegādājušies rīdzinieki. Viens saimnieks brīvdienās kopj apkārtni, remontē ēku, otra īpašums zālē ieaudzis. Tāpat kā vēl viens, kuram tiek meklēts pircējs.
“Atbrauciet pēc pieciem gadiem, māju vietas vien būs palikušas. Bez saimnieka māja ilgi nedzīvo, tai vajag rūpju. Bijusī kantora ēka vandaļiem arī miera nedeva. Bet autorallija laikā jaunieši kā kovārņi uz jumta bija sasēduši, papostīja,” ar skumjām stāsta “Mīlakšu 5” saimniece Alīna Bernarde un rāda, kā nākas cīnīties ar pieneņpūkām, kas no kaimiņiem lido dārzā. “Vēl jau vismaz autoveikals te atbrauc, bet divu, trīs pircēju dēļ diezin vai ilgi brauks,” spriež Alīna un piebilst: “Mīlakšas izmirst. Kādreiz te bija centrs, tad apvienošanās ar Gatartu, pēcāk ar Drustiem, un cilvēku vairs nav. Lai arī vieta skaista, klusa un jauka.” Tā domās dalās saimniece un piebilst, ka gaidāmā pagastu apvienošanās arī neko labu nedos. Tādu Mīlakšu būs pilna Latvija. Arī viņai atmiņā jaunības gadi, kad klubā spēlējusi teātri, kad tur kopā gājuši, kāda saimnieciskā rosība bijusi. Aiz katra ceļa līkuma bijušas mājas, cilvēki dzīvojuši.
Komentāri