Vasara ir īstais laiks, lai mestos galvu reibinošos piedzīvojumos, lai dotos pie dabas un atpūstos. Arī “Druva” līdz ar citiem atpūtniekiem šovasar dosies aktīvas atpūtas meklējumos un dalīsies savos piedzīvojumos.
Katrreiz citāda
Ik dienas, braucot garām Gaujai, var redzēt laivotājus, kuri, nebīstoties arī no mainīgiem laika apstākļiem, bauda laivošanas priekus. Zinu pat cilvēkus, kuri katru vasaru laivo un atzīst, ka tiesa jau vien ir – vienā upē divreiz iekāpt nevar. Lai arī ik pa laikam tiek veikts viens un tas pats posms, upe vienmēr ir citādāka.
“Druva” šo sezonu nolēma sākt ar laivošanu. Piezvanījām aktīvā tūrisma centram “Eži” un izteicām savu vēlēšanos, viss notika. Sarunātajā dienā un laikā tepat Cēsīs mūs sagaidīja busiņš ar laivām un nogādāja līdz Gaujas krastiem, kur sākās ceļojums. Noderīgā instruktāža
Pēc instruktāžas, kurā mums pastāstīja, kā jāiekāpj un jāuzvedas laivā, kā pareizi jāuzvelk peldveste, kā jātur airi un jāuzvedas uz upes, bijām gatavi piedzīvojumam. Jāpiebilst, ka no mūsu sešu cilvēku komandas tikai divi iepriekš bija laivojuši. Tas nozīmē, ka pārējie četri ļoti rūpīgi klausījās instruktāžā un centās slāpēt pirmo izbīli par to, kas mūs sagaida.
Salikuši ceļasomas laivās un vēl palūguši pēdējās norādes ”Ežu” tūrisma inventāra nomas vadītājam Mārim Bielim, nedaudz laivām grīļojoties, ieslīdējām Gaujā. Ceļš sākās Cēsīs, un bija jātiek līdz Līgatnei. Iepriekš mums pastāstīja arī par Ēdernieku un Leimaņu iezi, Ķūķu klintīm un visu pārējo, ko ceļā varēsim aplūkot. Tika pieminētas arī krācītes un tas, kā pareizi vajadzētu tām izbraukt cauri. Jāatzīst, ka līdzi tika iedota laba ceļamaize.
Baudot sauli
Tā, lēnā garā slīdot un atceroties stāstījumu, ka šo ceļa posmu vācu pensionāri pagājušajā gadā nobraukuši pavisam mierīgi, mums atvēlētajā laikā nesteidzoties ļāvāmies ūdens plūsmai, saulei, putnu čalām un saturīgām sarunām. Ik pa laikam atskanēja nelieli spiedzieni un aicinājumi kādam laivā nešūpoties, jo kanoe laiva ir un paliek kanoe. Tā jautri turpinājām ceļu.
Jāpiebilst, ka otrajā laivā bija devītklasnieks, kuram nākamajā dienā bija gaidāms eksāmens vēsturē. Līdzi viņš bija paņēmis vēstures grāmatiņu, kuru ik pa laikam izvilkdams, centās smelties zināšanas. Pikniks
Nobraukuši kādu laika sprīdi, sākām domāt par piemīlīgu piknika vietu. Somā gaidīja līdzpaņemtās desu un siera maizes, tomāti un persiki. Atradām jauku vietiņu un uz-klājām pusdienu galdu. Nebijām aizmirsuši arī norādījumu, ka neko aiz sevis atstāt nedrīkst. Pie tam jau instruktāžas laikā M.Bielis teica, ka pārbaudīs laivas. Jo tās būšot netīrākas, jo skaidrs, ka neko nebūsim metuši upē. Katrā gadījumā, būdami tīras vides piekritēji, bez vārdu runas ievērojām viņa sacīto.
Pēc nelielas uzkodas, nenovilkuši peldvestes, metāmies peldē un tad jau nesteidzoties devāmies tālāk. Taisniem mēteļiem
Tā laivojot, bijām zaudējuši laika izjūtu. Paskatījāmies pulkstenī un atskārtām, ka no mums atvēlētā laika vēl palikusi tikai stunda. Meklējām karti, lai apskatītos, cik tālu līdz galamērķim – Līgatnes pārceltuvei. Šajā mirklī, šķiet, atskanēja visgardākie smiekli, jo sapratām, ka pa visu laiku esam nobraukuši labi ja vienu ceturtdaļu ceļa posma. Sapratām, ka vācu pensionāri visu braucienu cītīgi airējuši un, iespējams, pat ir bijuši kādas airēšanas komandas dalībnieki. Nonācām pie secinājuma , ka mums priekšā vēl tāls ceļš un laiks ķerties pie airiem. Kāds vēl deva norādījumu, ka mums taisniem mēteļiem un piepūstiem vaigiem jādodas ceļā.
Bet pats aizraujošākais sākās tikai vēlāk. Vienu pēc otras nācās pārvarēt krāces, atceroties norādījumus, kā labāk laivot, lai neieskrietu klintīs. Kā visi beigās nosprieda, krāču pārvarēšana deva ne mazums adrenalīna. Otra laiva pat vienās krācēs teju, teju neapgāzās.
Sarkanie vēzīši
Jau pa gabalu ieraugot Līgatnes pārceltuves mājiņu, jutāmies gandarīti, jo pulkstenis rādīja, ka galamērķi tomēr būsim sasnieguši laikus. Kaut gan tiesa – vācu pensionāru priekšā cepuri nost!
Veicot pēdējos metrus, izvērtējām savu sārto iedegumu, un bija skaidrs, ka nākamajā dienā labi nebūs. Atliek vien ieteikt, ka, dodoties braucienā ar laivām, noteikti kopā ar desu maizēm līdzi jāpaņem arī cepurītes un pretiedeguma krēms. Pie tam der atcerēties, ka šādā karstā laikā nevajag aizrauties, apšļakstoties ar ūdeni, jo saule tad divtik pievelk.
Tā nu mēs pavisam laimīgi un, atzīšos, arī noguruši bijām pieveikuši 17 kilometrus garo upes posmu. Piedzīvojuši daudz jauku mirkļu un devuši solījumu, ka šī nebūs pirmā un pēdējā reize, kad sēžamies laivās!
Komentāri