Bērnu invalīdu mātes jau vairākus gadus var piedalīties atbalsta grupās, kuras vada “Velku biedrības” speciālisti, realizējot dažādus projektus visā Latvijā. Pavisam izveidotas 15 atbalsta grupas vecākiem, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, tāda darbojas arī Cēsīs. Reizi mēnesī desmit, divpadsmit mammas un tēti sanāk kopā, lai izrunātu sasāpējušo, padalītos jaunumos par bērnu aprūpes un izglītošanas iespējām, uzklausītu grupas vadītāja ieteikumus.
“Druva” uzzināja vairāku vecāku domas. Vistiešāk runāja Inga, kura uz atbalsta grupu bija atnākusi tikai ceturto reizi. 13 gadīgās Justīnes mamma domājusi, ka ar bērna veselības ligām samierinājusies, bet, atceroties pašas un dzirdot citu pārdzīvoto, Ingas acīs vairākkārt sariesās asaras.
“Jūtu, ka nospiež bērna slimība, sabiedrības attieksme, jo bērnu neizprot. Bērns cieš no vienaudžiem, netiek pieņemts. Mums ir iedzimta aukslēju šķeltne, redzes
un stājas problēmas. Grūti ir ar valodiņu. Atbalsta grupā rodu sev mierinājumu, jaunas idejas. Liels mīnuss, ka tētis mūs neatbalsta. Līdz gada vecumam pie bērna pat negāja. Emocijas pie sevis paturēja un nestāstīja, kas un kā,” tā Inga Vīksna, atklājot emocionālos pārdzīvojumus, kādus nākas piedzīvot, ja gadiem jārisina bērna veselības problēmas un jāsamierinās, ka meita nekad nebūs tāda, kā paziņu un draugu bērni. Inga neslēpa, ka pārdzīvojumus nav aiztaupījuši arī mediķi, nemitīgā konkurence darba tirgū, naudas trūkums un apkārtējo attieksme.
“Esmu priecīga, ka bērns nekrīt attīstībā atpakaļ, bet soli pa solītim iet uz priekšu. Es apzinos, ka manam bērnam nav tā smagākā invaliditāte, bet tomēr… Bērnam ir bijušas sešas operācijas, bet ārsti var pateikt, ka ir gadījumi, kad jāoperē desmit reižu! Tā viņiem ir ikdiena, bet man ļoti sāp attieksme. Bērns ir jāvadā uz Rīgu, viņam jākavē mācības, bet ārsts par tikšanos neko nezina, jo kolēģis nav pateicis. Vēl izlamā kā suņus, ka esam atbraukuši… Tāpēc mammām nolaižas rokas. Aizgāju no darba bērnudārzā, jo nevarēju mācīties augstskolā, nevarēju ņemt kredītu. Bērnam vajadzēja līdzekļus, lai ārstētos. Ilgus gadus dzīvoju pa māju, tad strādāju par apkopēju. 12 gadi ir veltīti tikai Justīnei, un katru brīdi jādomā, kur lai dabū 60 latus mēnesī zālēm, ja invaliditātes pensija ir tikai 50, un Justīnei vēl ir brālis. Par šādu dzīvi mūsu valstī izliekas nezinām,” tā Inga Vīksna un piebilda, ka viņa labprāt dzīvotu sabiedrībā, kurā pieņemtu atšķirīgos.
“Mūsu mērķis ir vecākus uzklausīt, izglītot. Viņiem visvairāk ir nepieciešama drošības sajūta, lai zina, ka ir saprasti. Tiklīdz tā rodas, tā viņi sarunājas, apspriežas un paši mainās,” sprieda “Velku biedrības” pārstāve, psiholoģe Ilze Lielpētere un piebilda, ka daudzviet, īpaši Latvijas laukos, nav sakārtota sociālā sistēma, lai vecāki un bērni saņemtu speciālistu atbalstu, risinot ģimenes, attiecību problēmas, kārtojot veselības aprūpes un juridiskos jautājumus.
“Labi, ja bērns var iet bērnudārzā, skolā, ja ir speciāla mācību programma, bet daudzviet tā nav. Tas ir sāpīgi,” tā Ilze Lielpētere, kura jau sešus gadus vada vecāku atbalsta grupas. Grupu Cēsīs apmeklē ģimenes ne tikai no pilsētas, arī rajona, piedalās vecāki no Gulbenes rajona, jo tur pagaidām nav līdzīgu iespēju.
“Brīžiem pārņēma bezcerības sajūta! Te es dzirdēju citu māmiņu dzīvesstāstus, to, kas noticis ar bērniem. Kļuvu drošāka, mierīgāka un sapratu, ka neesmu viena, ka arī citiem ir tādi bērni,” atbalsta grupu nepieciešamību pamatoja Jolanta Āre no Gulbenes rajona Rankas pagasta un piebilda: “Faktiski ir tā, ka par bērnu nebija ar ko runāt. Tikai ar vīru sapratāmies.” Jolanta piekrita, ka viņai dzīvē ir palaimējies, jo uz atbalsta grupas nodarbībām viņa brauc kopā ar vīru, bet daudz biežāk, kā rāda arī pētījumi, mātes slimos bērnus audzina vienas, jo, nespējot samierināties ar bērna veselības stāvokli un izmaiņām ģimenes dzīvē, vīri ģimenes atstāj.
“Ļoti lieliski, ja ir ģimenes atbalsts. Es pieļauju domu, ka vīri tā atrisina situāciju, ja attiecības bija ieplaisājušas. Ja attiecības ir stabilas, tad nepametīs. Manā praksē ir bijis gadījums, kad īpašo bērniņu audzina tētis. Viņš arī jutās slikti, bet darīja visu, lai justos labi,” profesionāli komentēja Ilze Lielpētere, bet mammas bija vairāk pārliecinātas, ka vīriešiem pietrūkst garīgā spēka izturēt un pieņemt radušos situāciju.
“Situācijas ir atšķirīgas, bet, ja vīrietis ir nenobriedusi personība, tad viņam ir grūti pieņemt, ka no viņa var būt bērns ar problēmām. Viņš nepieņem, ka viņa bērnam varētu būt iedzimta kaite,” tā Mārīte Veidemane, kuras dēlam jau ir 17 gadi. Mārīte ļoti novērtēja atbalsta grupu darbu, jo deviņdesmito gadu sākumā, kad dēliņam konstatēta smaga diagnoze, kas izraisīja funkcionālos un garīgās attīstības traucējumus, ar visu nācies tikt galā pašas un ģimenes spēkiem.
“Velku biedrības” speciālisti iesaistās dažādos projektos, lai ģimenēm, kuras skārušas veselības un sociālas problēmas, palīdzētu uzlabot dzīvi. Vecāki šo optimismu uztvēra piesardzīgi. Mammas sprieda, ka vislielākā neziņa ir par laiku, kad bērni būs pieauguši.
“Tas ir ļoti labi, ka Cēsīs varam apmeklēt 2. pamatskolu. Kamēr viņa ies skolā, viss būs labi. Kas notiks pēc tam, ir vienkārši bail domāt,” tā Inese Venediktova. “Kamēr bērns ir maziņš, varu daudz palīdzēt. Visgrūtāk, kad paliks 18, vairs neies skolā. Nav ģimenes centru pieaugušajiem, māju, kur cilvēks patstāvīgi varētu dzīvot, nav asistentu. Es ļoti ceru, ka pa dažiem gadiem viss vēl mainīsies, ka tiks radīti jauni sociālie pakalpojumi,” uzsvēra Mārīte Veidemane, piebilstot, ka pansionāti un ilglaicīgās sociālās aprūpes iestādes uz attīstību vērstā valstī, kā sevi dēvē Latvija, vairs nav pieņemams risinājums.
Komentāri