Ceturtdiena, 25. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Jau desmit gadus grupas “Tonick” puišus kopā vieno mīlestība pret mūziku

Kristīne Lāce
12:03
12.11.2019
11

Grupa “Tonick” nesen atzīmēja desmito jubileju. Ikdienā puiši darbojas dažādās nozarēs, bet visus vieno viens – mīlestība pret mūziku.

Grupā, kas darbojas Cēsīs, spēlē taustiņinstrumentālists un vokālists Vadims Kameņevs, otrs grupas vokālists un solo ģitārists ir Mārtiņš Rieksts, ritma ģitārists – Andis Raitums, basģitārists – Jānis Namnieks un bundzinieks – Romans Feoktistovs. “Tonick” koncertē visā Latvijā gan publiskos, gan privātos pasākumos. Par “Tonick” ikdienu un sasniegumiem stāsta Vadims Kame­ņevs.

– Ja sākotnējās vīzijas bija dzīvoties pa klubiem un festivāliem un grupas dibināšanas pirmajos gados piedalījāmies konkursos, piemēram, Latvijas Televīzijas konkursā “Troksnis”, kluba “Če­tri balti krekli” konkursā “Treš­diena-studentu sestdiena”, kur bieži bijām labāko grupu trijniekā, tad pēdējos gados esam kāzu muzikanti. Mums vairāk gribētos uzstāties festivālos, bet nesanāk, jo festivāli sāk meklēt muzikantus pēdējā brīdī. Kad festivālu organizatori uzrunā mūs, datumi jau ir rezervēti .

Varam lepoties, ka mums ir viens dziesmas “Balerīna” video­klips, ko var redzēt TV ekrānos. Tā tapšana bija interesanta visiem grupas dalībniekiem. Šobrīd intensīvi strādājam arī pie vairākām savām dziesmām, kuras ierakstīsim studijā, lai tās skanētu radio un soci­ālajos tīklos. Paskatīsimies, kā tas viss notiks.

– Kāds ir bijis grupas un paša mūzikas ceļš?

– Visi esam iepriekš saistīti ar mūziku – dziedājuši korī, mācījušies Cēsu 1.pamatskolā un spēlējuši kādu mūzikas instrumentu, darbojušiesansambļos vidusskolas laikā.

Es mācījos Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, man ļoti nepatika spēlēt klavieres, nepatika solfedžo. Reiz skolotāja pat palūdza, lai nemūžam vairāk nedziedu. Pēc vidusskolas absolvēšanas domāju, ka mūzika tiks nolikta malā un iešu pavisam citu ceļu. Bet pagāja pāris gadu, un atgriezos mūzikā – sāku spēlēt klavieres un pat dziedāt! Daži mazi apstākļi summējās un nemanot piespieda nonākt pie tā, kas, šķita, nemūžam vairs neatgriezīsies. Tagad, kad tiekos ar citiem absolventiem, reizēm mazliet jokaini, ka potenci­ālie klaviermeistari un citi jaunieši, no kuriem mūzikā varēja gaidīt lielas lietas, sevi ar mūziku vairs nesaista, bet es, kurš nemācījās un tajā laikā nākotni ar mūziku nesaistīja, spēlēju grupā!

– Kā pirms desmit gadiem radās ideja par grupu?

– Pirmsākumi meklējami tepat Cēsīs. Man pie fonogrammām spēlēt nepatika, sāku meklēt un fantazēt par “dzīvās” mūzikas grupu. 2009.gadā satiku Kristapu Radvilaviču, otru grupas dibinātāju, kurš arī loloja ideju par grupas izveidošanu, un teicu, ja viņš varēs visu “pacelt”, saorganizēt un atrast džekus, es piedalos. Aptu­veni pēc mēneša Kristaps aicināja uz mēģinājumu. Soli pa solim izveidojās “Tonick”. Trīs kolēģi gan mainījušies, bet grupa turpina pastāvēt. Atmosfēra tajā ir fantastiska visos posmos, arī šobrīd.

– Kā radās nosaukums, un ko tas īsti nozīmē?

– Jāsaka, mēs nekad neesam mācējuši atbildēt uz šo jautājumu. Grupas tapšanas laikā pārskatījām dažādus variantus, bet beigās tas Tonick pats atnāca. Kura galvā, nemāku vairs atbildēt. Tas vārds atnāca pie mums un visiem patika!

Par nosaukuma nozīmi… Popu­lārākais, ko cilvēki runā – tas ir dzēriens džins ar toniku – tā ir kā pievienotā vērtība gan kokteilim, gan ballītei. Ja paskatās no muzikālās puses, tad mūzikā ir sastopams termins – tonika.

– Vai atminies “Tonick” pirmo uzstāšanos?

– Pirmais koncerts bija “CATA” kultūras namā, Draudzīgā Aici­nājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Ziemassvētku pasākumā. Tā kā trīs grupas dalībnieki bija šīs skolas absolventi, tad Oskars Gailītis mums piedāvāja uzspēlēt. Pie­kritām un pirmo reizi izlīdām no pagrīdes mēģinājuma telpām, un spēlējām auditorijai. Tā lēnu garu viss sākās…Un tagad varam lepoties, ka esam spēlējuši jau vairāk nekā 250 kāzās un vairāk nekā simts citos pasākumos.

– Skatītāju zāles vienmēr bijušas pilnas?

– Tikai vienu reizi, tas bija pirms astoņiem gadiem, auditorijā bija līdz desmit cilvēkiem. Tas bija kādā Rīgā klubā, kas bija tāds pagrīdes variants, un mēs paši nezinājām, uz kurieni braucam uzstāties. Arī Rīgas publikai nebijām pazīstami, jo grupa kā nekā jauna. Tā nu sanāca, ka koncertu klausījās mūsu draudzenes un pāris cilvēku, kuri tajā brīdī atradās klubā. Tas bija tāds mazais šoks, kas lika pamosties un saprast, ka mēs kaut ko informatīvi darām nepareizi. Tā bija interesanta pieredze.

– Vai mūzikas stils desmit gados mainījies?

– Sākumā sevi pozicionējām kā pop-roka grupu ar vēlmi izpildīt savas dziesmas un populārus coverus. Tagad, spēlējot kāzās un korporatīvajos pasākumos, vairāk izpildām šlāgerus, nevis savas sirdsdziesmas. Tas nav nekas slikts, grupas attīstās dažādos stilos.

Rakstām arī savas dziesmas. Bieži vien vārdu autors esmu es, pie mūzikas daudz palīdzējis Mār­­tiņš un arī pārējie grupas biedri ir pielikuši savu pirkstu. Pēdējā laikā ar savu liriku mēdz izcelties arī Andis. Viņš raksta latviski, man tuvāka angļu valoda. Pateicoties tam, ka tekstus dziesmām viņš raksta latviski, noteikti būs dzirdams arī kāds šlāgergabals.

– Ir kādas kāzas, kuras spilgti palikušas atmiņā?

– Vienas no interesantākajām bija, kur precējās tautisko dejotāju pāris, arī viesi pārsvarā bija dejotāji. Tie uznācieni, kādus viņi rādīja, bija neaprakstāmi stilīgi. Viņi bija ļoti saliedēti. It kā mēs bijām aizbraukuši, lai taisītu pasākumam šovu, bet beigu beigās paši vairāk bijām skatītāji, jo ballīti “uzbūra” viņi.

– Kam par šiem desmit gadiem vēlaties teikt paldies?

– Noteikti vislielākais paldies jāsaka vecākiem, jo bez viņiem nekas nebūtu izdevies. Tad, kad vecāki redzēja, ka mēs “aizdegamies” par grupu, viņi deva finansiālu atbalstu, lai mēs visu uzsāktu un varētu iegādāties skaņu un gaismas aparatūru. Protams, paldies arī draugiem. Viņi vienmēr atbalsta un ir patiesi, ir konstruktīva kritika. Un paldies arī sievām un draudzenēm, ka vienmēr atbalsta un nav izvirzījušas ultimātu, ka būtu jāizdara izvēle starp viņām un muzicēšanu (smejas). Šādi gadījumi no citiem mūziķiem ir bieži dzirdēti.

– Ko no grupas varam gaidīt nākotnē?

– Mēs saprotam, ka jaunāki nepaliksim. Kamēr esam jauni, skai­sti un interesanti (smejas), vajadzētu pašiem sarosīties un nākt klajā ar kādu jaunumu. Tuvākajā laikā vēlamies pastrādāt pie savas mūzikas, paeksperimentēt dažādos stilos, cerot, ka kaut ko varēs dzirdēt arī radiostacijās. Noteikti nāksim klajā ar jaunajām dziesmām un ierakstīsim albumu, lai būtu kaut kas paliekošs gan pašiem, gan klausītājiem. Turpi­nāsim korporatīvo un kāzu dzīvi ar cerību, ka tiksim vairāk spēlēt uz festivālu skatuvēm. Ceram arī ierakstīt kādu videoklipu, bet tas viss – soli pa solim.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Kas mežā, tas tirgū

00:00
25.07.2024
4

Darba dienās Cēsu tirgū rimta dzīvība. Āra teritorijā dārzeņi, ogas, meža veltes. Pāris tirgotāju piedāvā gailenes. Cena no četriem eiro par litra trauciņu, ir arī mellenes, lācenes par astoņiem eiro. Jānis no Pārgaujas mežiem atvedis gailenes un mellenes. “Iegāju mežā un iznesu trīs spaiņus gaileņu,” pasmej Jānis un uzsver, ka īsts sēņotājs atradīs sēnes arī […]

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
25

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
67

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
104

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
60

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
141

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
15
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
28
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi