“Izsūtīja, jo skaitījāmies par bagātu. Plus vēl tas, ka tēvs bija aizsargs,” tā morēniete Spodra Tutāne, kad vaicāju, vai viņa atradusi atbildi uz represētajiem cilvēkiem bieži uzdoto jautājumu – par ko? 1941. gada 14. jūnija rītā uz vagonu aizvesta visa ģimene. Vecāki un divi mazi bērni. Vagons, kurā ielikts tēvs, atkabināts pa ceļam.
“Es pat neatceros, vai no tēva paspējām atvadīties… Nekad vairs nesatikāmies. Nezinu, vai viņš palika Staļingradā, vai Novosibirskā. Runāja jau dažādi. Mamma nomira pēc gada. Neizturēja smago laiku un darbu,” stāstīja Spodra un neslēpa, ka 1946. gadā, kad kopā ar brāli braukusi mājās, nav sapratusi, vai to vispār vēlas un kur būs jāatgriežas. “Tanī momentā, kad viss bija zudis, mēs nedomājām, ka varam kaut kur atgriezties. Viss bija kā miglā. Runājām vairs tikai krieviski, jo bērnu namā, kur dzīvojām, un skolā tā vajadzēja, lai pārējie nesauc par fašistiem. Kaut kā jau visam tikām cauri. Bet par atceļu es nevaru pateikt, vai bija prieks? Ļoti trūka mammas, visapkārt bija svešie,” tā Spodra.
Bērnus Latvijā izaudzinājusi un izskolojusi mammas māsa. Spodra izmācījusies par matemātikas skolotāju, un kopā pasmejamies, ka par laimi Pitagoram arī krievu laikā nebija citas krāsas. Tikai Spodra atceras, ka Cēsu skolotāju institūtā reiz no vienaudzēm dzirdējusi, ka viņu vajadzējis vēl otrreiz pie lāčiem aizvest, kā līdz Atmodas laikam baidījusies no jautājumiem.
“Bažas par to, ka kaut kas slikts var notikt, bija ilgi. Visur prasīja autobiogrāfiju, kurā fakts par izsūtījumu bija jānoklusē. Lai gan vēlāk sapratu, ka daudzi zināja par to, ka esmu izsūtītā, bet neko nejautāja. Skolā biju audzēkņu ieredzēta. Man pat teica, ka Ļeņina medaļa pienākas, bet uzsvēra, ka biogrāfijas dēļ to nevar piešķirt. Izpildkomiteja uzrakstīja vien goda rakstu,” pagātnes notikumus vērtēja Spodra Tutāne un piebilda, ka dzīvē tik daudz piedzīvots, ka laiku var nosaukt par ļoti bagātu.
“Dzīvoju kā padomju varas ienaidnieks, bet Latvija ir un paliek Latvija. Sibīriju ar Latviju nevar salīdzināt. Tad jāliek stingra plus zīmīte. Te puķes, kaut kas sirdij tuvs. Kā man ir žēl? Dzīvi esmu nodzīvojusi svešās mājās. Atgriežoties mūsmājas bija pārdotas par 200 rubļiem. Es neko nepārmetu. Tie cilvēki, kuri pirka, jau nav vainīgi. Esmu bijusi arī pie radiem Amerikā. Un arī tur nav tik labi kā Latvijā… Es varētu pat ļoti lepoties ar savu valsti, ja cilvēki, kuri tikuši pie teikšanas, nebūtu tik augstprātīgi,” tā Spodra Tutāne, kura piebilda, ka parīt atkal brauks uz Rīgu, uz Āgenskalnu, lai pie pieminekļa būtu kopā ar citiem likteņa biedriem. Viņai šī diena paiet, kavējoties atmiņās un cerot, ka latvieši šo pāridarījumu savai tautai tomēr nekad nepiemirsīs.
Komentāri