Jau pāris reižu Cēsīs notikusi akcija “Par labāku dzīvi”.
Tās laikā bezpajumtnieki tiek mudināti mainīt līdzšinējo attieksmi pret notiekošo, viņus aicina strādāt, rūpēties par veselību, nokārtot dokumentus, jo bieži šiem cilvēkiem nav pat pases. Vēl cilvēkus, kuriem nav pastāvīgas dzīvesvietas, aicina uz pārrunām ar sociālajiem darbiniekiem, lai risinātu dzīvesvietas jautājumu. Pagaidām tiek lēsts, ka pilsētā bezpajumtnieku ir gandrīz divi desmiti. Pārsvarā vīrieši, bet arī kādas četras, piecas sievietes. Bezpajumtnieku skaits īpaši pieaug, tuvojoties ziemai. Precizitātes labad gan jāsaka, ka pilsētā dažu māju bēniņos, koridoros, šķūnīšos vai arī bez deklarēšanās dzīvokļos mitinās bezpajumtnieki no visa rajona, cēsnieki ir tikai daži.
“Akcijas laikā esam satikuši cilvēkus, kurus Cēsīs redzam pirmoreiz. Nezinām pat viņu vārdus, uzvārdus. Apzinām, kāda ir situācija par cilvēkiem, kuri nākuši no pagastiem, kuriem tur deklarēta dzīvesvieta, informējam pašvaldības. Esam satikuši tādus, kuriem iespējas mainīt dzīvesvietu un veidu bijušas sen, viņi pat zina, kas un kā jādara, bet neko nevēlas,” sacīja Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” sociālā darbiniece Astrīda Prihodjko un piebilda, ka pirmajā akcijā izdevies apzināt astoņus bezpajumtniekus, otrās laikā potenciālo klientu bijis mazāk, bet tāpat apsekotas vairākas vietas Cēsīs, kur bezpajumtnieki mitinās. Sociālie darbinieki uzskata, ka tā tomēr nav cīņa ar vējdzirnavām, jo amatpersonām ir jāzina, cik cilvēkiem var vajadzēt palīdzību, ja ne šodien, tad rīt.
“Esam gandarīti, ja kaut pāris bezpajumtnieku dzīvi izdosies mainīt. Vienu aizvedām uz Amatas novadu, jo viņš sacīja, ka kaunas par to, ka ložņā pa miskastēm, ka ilgi dzēris. Varbūt viņam izdosies dzīvot citādāk. Esam sazinājušies ar Priekuļu pašvaldību, gaidām atbildi, vai būs iespējas viņu pagasta iedzīvotājam palīdzēt. Svarīgākais jau ir šo cilvēku uzķert, kad viņš tikko iekritis bedrē, tad var labāk atbalstīt. Visticamāk tad vēl izdodas dzīvesveidu mainīt,” sacīja aģentūras sociālo pakalpojumu daļas vadītāja Laine Zālīte.
Akcijas laikā bezpajumtniekiem piedāvā nomazgāties sabiedriskajā pirtī, pabrokastot un uzvilkt tīru apģērbu, jaunus apavus, ko palīdz sarūpēt Latvijas Sarkanā Krusta organizācija. Otrdienas rītā, kad “Sociālo pakalpojumu un palīdzības aģentūras” darbinieki kopā ar pašvaldības policiju apzināja bezpajumtnieku apmešanās vietas un runāja ar viņiem, ieinteresēti piedāvājumā bija divi. Pārējie arī “Druvai” stāstīja, ka paši ar dzīvi tiek galā, un par dzīvesveidu nesūdzējās.
Reitera ļaudis
Par Reiteri iesaukts miteklis Bērzaines ielā, kur rīta agrumā izdevās satikt trīs bezpajumtniekus, vēl divi vai trīs nebija pierunājami piecelties un atvērt durvis. Policijas leksikā šo dzīvesvietu sauc par pritonu, tas nozīmē, ka vienā istabā var sagulēt pat četri, pieci pudeles brāļi, no rīta šķirties, doties sameklēt kaut ko iztikšanai, lai vakarā atgrieztos un Reiterī pārnakšņotu.
“Kaut kur sameklē metāllūžņus, tos pārdod. Šiverē pa izgāztuvēm. Cēsis ir sadalītas teritorijās, kuras apsaimnieko kāds konkrēts bomzis. Izšurī tos atkritumus. Vēl citi pie kāda saimnieka pastrādā, lai kaut ko nopirktu,” sacīja Cēsu pašvaldības policijas patruļniece, jaunākā inspektore Marita Birkava un piebilda, ka Cēsis pilnas ar bezpajumtniekiem no laukiem, jo tur nav tādu iespēju.
“Viņi tā arī teikuši: “Ko laukos darīšu? Iešu kādā mājā iekšā, suns priekšā! Vai man tur kaut ko dos? Nedos.” Pilsētā ir kafejnīcas, restorāni, ārzemnieki. Miskastes stāvgrūdām pilnas, varot visu ko dabūt. Viens teica, ka nemaz neesot redzējuši tādu ēdienu, kādu viņš tur dabū!” dzirdētajā dalījās Astrīda Prigodjko, bet paši bezpajumtnieki sarunā ar “Druvu” bija skopi izteikumos.
“Es Reitera mājā esmu pierakstīts. Kopš 1979. gada te grozos. Naudas man nav, dzīvokli nevaru dabūt. Halturēju. Paprasīsiet krānu virtuvē nomainīt, tad nomainīšu! Esmu santehniķis. Izlietni nomainu par desmitnieku, kaut Rīgā prasa 25 latus. Te taču ir perifērija, viss lētāk. Kaut kā izkruķos. Agrāk te dzīvoju kopā ar sievu. Viņa gadu kā mirusi, tagad viens. Jā, nu draugi jau ir, te nāk! Kā ziemā? Te ir malciņa, neredzat? Es taču nesalšu! Tur saimnieks dzīvo un kaimiņi, tiem ir televizors. Kāpēc man pirtī mazgāties? Es te mazgājos – krāsns ir, vanna, nolieku uz jumta, un neviens netraucē. Ja man dzīvokli iedotu, tad es no šejienes bēgtu kā velns no vējluktura,” sacīja Reiterī dzīvojošais Sergejs Poženko. Viņa draugs, kurš bija manāmi žilbām acīm vien kliedza, lai viņu nefotografē, jo esot ciemiņš. Sociālie darbinieki noskaidroja, ka gados jaunais vīrietis ir no Liepas pagasta, bet cik ilgas jau ir viesības, neizdevās uzzināt.
No Reitera ar deķi padusē tobrīd iznāca vēl kāds vīrietis, kurš sacīja, ka tur mitinās kādu mēnesi, agrāk dzīvojis, kur pagadās, bet tagad esot vismaz jumts virs galvas.
58 gadus vecais Vladimirs Vasiļjevs arī piekrita pirts apmeklējumam, nobaudīja kartupeļu putru, izdzēra glāzi kefīra un pārģērbās.
“Katru dienu jau ir ko paēst. Maizīti, pienu varu nopirkt. Miskastēs nerakņājos, vienīgais, ja kādu metālu savācu. No tā iztieku. Vēl uzceļu pa siltumnīciņai, plēves būdai. Par to man kādu piecīti samaksā,” sacīja Vladimirs, kurš jaunajā drēbju kārtā izskatījās pēc pavisam cita cilvēka. Vīrietis ir gatavs sadarboties arī ar pašvaldības aģentūras speciālistiem, lai pakārtotu sadzīvi. Vai viņš aizies uz pašvaldību, kā solījis, pagaidām neviens neņemas apgalvot.
Vecpilsētas ”lepnums”
Pašvaldības policijas darbinieki lūdz ielaist kāda L. Katrīnas ielas nama otrā stāva dzīvoklī. Tur pretim nāca sievietes, pa istabām apkārt skraidīja puspliks vīrietis. Viņi visi šajā dzīvoklī dzīvo bez pieraksta un bez kāda atļaujas.
“Te dzīvoju. Drabešos nav, kur palikt. Abas meitas tur dzīvo, vēl mans brālis. Tur ir mājas, trīs istabiņas, bet nevaru tur iet. Kāpēc? Te man ir cilvēks, bez kura nevaru,” sacīja Līvija, kura strādājusi algotu darbu. Bijusi kasiere, sētniece, sanitāre, bet tad neizlēmība un lielā mīla novedusi pie tā, ka vairs nav jumta virs galvas. Jautāta, ko vēlētos dzīvē mainīt, Līvija nevar atbildēt, bet mīļotais vīrietis bārstās ar tukšiem solījumiem.
“Ko varu, to daru. Mani cits bomzis, kurš dzīvo aiz sievietes muguras, sasita, ribas salauza. Cik varu, tik palīdzu. Ko viņas saka, to daru. Ko? Logu, ja vajag, attaisu vai salaboju. Esmu viņu aizstāvis. Mēs dzīvojam visi kopā, un tā ir labi,” sacīja 36 gadus vecais Jānis Bundzenieks, kurš dzīvo uz gados vecāku sieviešu kakla, bet stāsta, ka atradis darbu Rīgā, kur nesaņem mazāk par 600 latiem mēnesī. Tikai, lai nokļūtu darbā, nauda jāaizņemas no istabas kaimiņienes Astrīdas, un sievietes savāc arī tukšās pudeles, lai Jānis tiktu pie cigarešu paciņas.
Šī dzīvokļa iemītnieki visi kā viens saka, ka nekādu sociālo palīdzību viņiem nevajag. Tas nekas, ka Zenta klepo, nost smakdama, bet Līvijai samanāmi atmiņas traucējumi. Arī pie ārsta, lai noskaidrotu tikai to, vai vecpilsētas sirdī neveidojas ar tuberkulozi slimo perēklis, ar varu viņus nevar aizvest.
“Cilvēku attieksme ir dažāda. Ar varu jau nevar palīdzēt. Akcijas laikā mēs esam sapratuši arī to, vai cilvēkiem varētu interesēt mūsu piedāvātie pakalpojumi. Tajā pašā laikā zinām, ka bezpajumtnieku netrūkst, nopietni jādomā, kādai mūsu pilsētā būt nakts patversmei,” vērtēja Laine Zālīte.
Autoostas publika
Pussešos no rīta saules starus, sēžot pieturās uz soliņiem, baudīja vairāki nakts uzdzīves cienītāji. Daži no viņiem arī bezpajumtnieki, kuriem patīk pārnakšņot Raunas ielas nama bēniņos vai policijas dežūrdaļā, bet dienā klīst pa ielām.
“Nevarēju aizmigt, atnācu šurp. Man ir, kur dzīvot. Palieku pie drauga. Mājās atgriezīšos pēcpusdienā, kad viņš beigs strādāt. Ko visu dienu? Neko. Vazāšos apkārt,” tā Andris Magone, pastāvīgs policijas klients. Bieži savākts kā kritušais. Uz blakus soliņa sēdošā Tatjana stāsta, ka tik agri augšā, jo jāpavada savējie uz Rīgu. “Kāpēc katru rītu? Tikai tad, kad paģiras jāizstaigā,” tā Tatjana, kura varētu dzīvot Lielstraupē, kur pierakstīta, bet tusiņš jau sanāk tikai pilsētas centrā.
Bezpajumtnieki dzeramo dabū točkās, kuras apkarot ir problēma visā valstī. Kādās četrās mūsu pilsētā esot pat tik labs serviss, ka piedāvājot izlejamo dziru. Varot dabūt tik gramu, cik maka biezums atļauj. Piedzerties varot par latu, salāpīties par 50 santīmiem. Policijas darbinieki nesaka, ka bomži ir lielākie kaitnieki, vienīgi apkārtējiem nepatīkama un nepieņemama sabiedrības, kuru, liekas, tomēr neizdosies izskaust.
Komentāri