Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Centieni mainīt “bomžus”

Druva
23:00
05.07.2007
3

Jau pāris reižu Cēsīs notikusi akcija “Par labāku dzīvi”.

Tās laikā bez­­pa­jumtnieki tiek mudi­nāti mai­nīt lī­dz­ši­nējo attieksmi pret no­tie­ko­šo, vi­ņus aicina strādāt, rū­pē­ties par ve­se­lību, nokārtot dokumentus, jo bieži šiem cilvēkiem nav pat pases. Vēl cilvē­kus, kuriem nav pastā­vī­gas dzī­ves­­vietas, aicina uz pārru­nām ar so­ciā­­lajiem dar­bi­nie­kiem, lai risinātu dzī­vesvietas jau­tā­jumu. Pagai­dām tiek lēsts, ka pilsētā bezpajumtnieku ir gandrīz divi desmiti. Pārs­va­rā vī­rieši, bet arī kādas četras, pie­cas sie­vie­­tes. Bez­pa­jum­tnieku skai­ts īpa­ši pieaug, tuvojoties zie­mai. Precizitātes labad gan jāsaka, ka pilsētā dažu māju bēniņos, koridoros, šķūnīšos vai arī bez dek­la­rē­ša­nās dzīvokļos mitinās bezpajum­tnieki no visa rajona, cēsnieki ir tikai daži.

“Akcijas laikā esam satikuši cilvē­kus, kurus Cēsīs redzam pirmoreiz. Ne­zinām pat viņu vārdus, uzvārdus. Apzinām, kāda ir situācija par cilvē­kiem, kuri nākuši no pagas­tiem, ku­riem tur deklarēta dzīvesvieta, informējam pašvaldības. Esam sati­ku­ši tādus, kuriem iespējas mai­nīt dzī­ves­vietu un veidu bijušas sen, viņi pat zina, kas un kā jādara, bet neko ne­­vēlas,” sacīja Cēsu paš­val­­dības aģen­­tūras “Sociālo pa­kal­po­ju­mu un so­ciālās palīdzības aģentūra” sociālā dar­bi­nie­ce Astrīda Pri­ho­djko un piebilda, ka pirmajā akcijā izdevies apzināt astoņus bezpajumtniekus, otrās laikā potenciālo klientu bijis mazāk, bet tāpat ap­se­kotas vairākas vietas Cēsīs, kur bezpajumtnieki mitinās. Sociālie dar­binieki uzskata, ka tā tomēr nav cīņa ar vējdzirnavām, jo amatperso­nām ir jāzina, cik cilvēkiem var vajadzēt palīdzību, ja ne šodien, tad rīt.

“Esam gandarīti, ja kaut pāris bezpajumtnieku dzīvi izdosies mainīt. Vie­nu aizvedām uz Amatas no­vadu, jo viņš sacīja, ka kaunas par to, ka ložņā pa miskastēm, ka ilgi dzē­ris. Varbūt viņam izdosies dzīvot ci­tādāk. Esam sazinājušies ar Prie­­ku­ļu pašvaldību, gaidām atbildi, vai būs iespējas viņu pagasta ie­dzī­vo­tā­jam pa­lī­dzēt. Sva­rīgākais jau ir šo cilvēku uzķert, kad viņš tikko ie­kritis bedrē, tad var labāk atbalstīt. Vis­ti­ca­māk tad vēl izdodas dzī­ves­­vei­du mai­nīt,” sacīja aģ­entūras sociā­lo pakalpojumu da­ļas vadītāja Laine Zālīte.

Akcijas laikā bezpajumtniekiem pie­­dāvā nomazgāties sabied­ris­ka­jā pirtī, pabrokastot un uzvilkt tīru ap­ģērbu, jaunus apavus, ko palīdz sa­rūpēt Lat­vijas Sarkanā Krusta or­ga­­nizācija. Otr­­dienas rītā, kad “So­ciā­­lo pakalpojumu un palīdzības aģen­­­tūras” dar­bi­­nieki kopā ar paš­val­­dības policiju apzināja bezpajumtnieku apmešanās vietas un ru­nā­ja ar viņiem, ieinte­re­sēti piedāvājumā bija divi. Pārējie arī “Dru­vai” stās­tīja, ka paši ar dzīvi tiek galā, un par dzīvesveidu ne­sū­dzējās.

Reitera ļaudis

Par Reiteri iesaukts miteklis Bērzai­nes ielā, kur rīta agrumā izdevās satikt trīs bezpajumtniekus, vēl divi vai trīs nebija pierunājami piecelties un at­vērt durvis. Policijas leksi­kā šo dzī­ves­­vietu sauc par pritonu, tas nozīmē, ka vienā istabā var sagulēt pat četri, pieci pudeles brāļi, no rīta šķirties, doties sameklēt kaut ko iztikšanai, lai vakarā atgrieztos un Reiterī pārna­k­šņotu.

“Kaut kur sameklē metāllūžņus, tos pārdod. Šiverē pa izgāztuvēm. Cēsis ir sadalītas teritorijās, kuras apsaimnieko kāds konkrēts bomzis. Izšurī tos atkritumus. Vēl citi pie kāda saimnieka pastrādā, lai kaut ko nopirktu,” sacīja Cēsu pašvaldības po­licijas pat­ruļ­­­­niece, jau­nā­­­kā inspektore Ma­rita Bir­­ka­va un pie­bilda, ka Cē­sis pil­nas ar bez­pa­jumtnie­kiem no lau­kiem, jo tur nav tādu ies­pēju.

“Viņi tā arī tei­kuši: “Ko lau­kos darīšu? Ie­šu kādā mājā iek­­­šā, suns priek­­šā! Vai man tur kaut ko dos? Ne­­dos.” Pilsētā ir kafej­nīcas, res­­­to­rā­ni, ār­ze­mnieki. Mis­kas­­tes stāv­grū­dām pilnas, varot visu ko da­­būt. Vie­ns tei­ca, ka nemaz ne­­esot re­dzē­ju­ši tā­­du ēdienu, kādu viņš tur da­bū!” dzir­­dē­tajā da­lī­jās Astrīda Pri­go­djko, bet pa­ši bez­pa­jum­­tnieki sa­ru­nā ar “Dru­vu” bija sko­pi izteikumos.

“Es Reitera mājā esmu pierakstīts. Kopš 1979. gada te grozos. Naudas man nav, dzīvokli nevaru dabūt. Hal­turēju. Paprasīsiet krānu virtuvē nomainīt, tad nomainīšu! Esmu san­teh­niķis. Izlietni nomainu par des­mit­nieku, kaut Rīgā prasa 25 latus. Te ta­ču ir perifērija, viss lētāk. Kaut kā izkruķos. Agrāk te dzīvoju kopā ar sie­­­­­vu. Viņa gadu kā mirusi, tagad vie­ns. Jā, nu draugi jau ir, te nāk! Kā zie­mā? Te ir malciņa, neredzat? Es taču nesalšu! Tur saim­nieks dzīvo un kaimiņi, tiem ir te­levizors. Kāpēc man pirtī maz­gāties? Es te mazgājos – krās­ns ir, vanna, nolieku uz jumta, un ne­viens netraucē. Ja man dzīvokli iedotu, tad es no šejienes bēgtu kā velns no vēj­luktura,” sacīja Reiterī dzī­vo­jo­šais Sergejs Poženko. Viņa draugs, kurš bija manāmi žilbām acīm vien kliedza, lai viņu nefoto­g­ra­fē, jo esot ciemiņš. Sociālie dar­bi­nie­ki no­s­kai­­droja, ka gados jaunais vī­rietis ir no Lie­pas pagasta, bet cik il­gas jau ir viesības, neizdevās uz­zināt.

No Reitera ar deķi padusē tobrīd iznāca vēl kāds vīrietis, kurš sacīja, ka tur mitinās kādu mēnesi, agrāk dzīvojis, kur pagadās, bet tagad esot vismaz jumts virs galvas.

58 gadus vecais Vladimirs Vasiļjevs arī piekrita pirts apmeklējumam, nobaudīja kartupeļu put­ru, izdzēra glāzi kefīra un pārģērbās.

“Katru dienu jau ir ko paēst. Mai­zīti, pienu varu nopirkt. Mis­kas­tēs ne­rakņājos, vienīgais, ja kādu me­tā­lu savācu. No tā iz­tie­ku. Vēl uzceļu pa siltumnīciņai, plē­ves būdai. Par to man kādu piecīti samaksā,” sacīja Vladimirs, kurš jaunajā drēbju kār­tā izskatījās pēc pa­visam cita cilvēka. Vīrietis ir ga­tavs sadarboties arī ar pašvaldības aģen­tūras spe­ciā­lis­­tiem, lai pakārtotu sadzīvi. Vai viņš aizies uz pašvaldību, kā so­lījis, pa­gaidām neviens neņemas ap­gal­vot.

Vecpilsētas ”lepnums”

Pašvaldības policijas darbinieki lūdz ielaist kāda L. Katrīnas ielas nama otrā stāva dzīvoklī. Tur pretim nāca sievietes, pa is­ta­bām apkārt skraidīja puspliks vī­rie­tis. Viņi visi šajā dzīvoklī dzīvo bez pierak­sta un bez kāda atļaujas.

“Te dzīvoju. Drabešos nav, kur palikt. Abas meitas tur dzīvo, vēl mans brālis. Tur ir mājas, trīs istabiņas, bet nevaru tur iet. Kāpēc? Te man ir cil­vēks, bez kura nevaru,” sacīja Lī­vi­ja, kura strā­dā­jusi al­gotu darbu. Bi­jusi kasiere, sētniece, sanitāre, bet tad ne­izlēmība un lielā mīla no­vedusi pie tā, ka vairs nav jumta virs gal­vas. Jautāta, ko vēlētos dzī­vē mai­nīt, Līvija nevar atbildēt, bet mīļotais vī­rietis bārstās ar tukšiem solījumiem.

“Ko varu, to daru. Mani cits bomzis, kurš dzīvo aiz sievietes muguras, sa­si­ta, ribas salauza. Cik varu, tik pa­lī­dzu. Ko viņas saka, to daru. Ko? Logu, ja vajag, attaisu vai salabo­ju. Es­mu viņu aizstāvis. Mēs dzīvojam visi kopā, un tā ir labi,” sacīja 36 ga­dus ve­cais Jānis Bundzenieks, kurš dzī­v­o uz gados vecāku sieviešu kakla, bet stāsta, ka atradis darbu Rīgā, kur ne­saņem mazāk par 600 latiem mē­nesī. Tikai, lai nokļūtu darbā, nauda jāaiz­ņemas no istabas kaimi­ņie­nes Astrī­das, un sievietes savāc arī tukšās pudeles, lai Jānis tiktu pie cigarešu paciņas.

Šī dzīvokļa iemītnieki visi kā viens sa­ka, ka nekādu sociālo palīdzību vi­ņiem nevajag. Tas nekas, ka Zenta kle­po, nost smakdama, bet Līvijai sa­­manāmi atmiņas traucējumi. Arī pie ārsta, lai noskaidrotu tikai to, vai vec­­pilsētas sirdī neveidojas ar tuberkulozi slimo perēklis, ar varu viņus nevar aizvest.

“Cilvēku attieksme ir dažāda. Ar va­ru jau nevar palīdzēt. Akcijas lai­kā mēs esam sapratuši arī to, vai cilvē­kiem varētu interesēt mūsu pie­dāvātie pakalpojumi. Tajā pašā laikā zinām, ka bezpajumtnieku ne­trū­kst, nopietni jādomā, kādai mūsu pilsētā būt nakts patversmei,” vērtēja Laine Zā­lī­te.

Autoostas publika

Pussešos no rīta saules starus, sēžot pieturās uz soliņiem, baudīja vairāki nakts uzdzīves cienītāji. Daži no viņiem arī bezpajumtnieki, kuriem patīk pārnakšņot Raunas ielas nama bēniņos vai policijas dežūrdaļā, bet dienā klīst pa ielām.

“Nevarēju aizmigt, atnācu šurp. Man ir, kur dzīvot. Palie­ku pie drauga. Mā­jās atgrie­zīšos pēc­pus­­dienā, kad viņš beigs strādāt. Ko visu dienu? Neko. Va­zā­šos apkārt,” tā An­dris Ma­go­ne, pastāvīgs policijas klien­ts. Bie­ži sa­vākts kā kritu­šais. Uz blakus so­liņa sē­došā Tatjana stāsta, ka tik ag­ri augšā, jo jāpavada sa­vējie uz Rī­gu. “Kāpēc katru rītu? Tikai tad, kad pa­­ģi­ras jāiz­staigā,” tā Tatjana, kura va­­­rē­tu dzī­vot Lielstraupē, kur pie­rak­­s­tī­ta, bet tusiņš jau sanāk tikai pil­sē­tas centrā.

Bezpajumtnieki dzeramo dabū toč­kās, kuras apkarot ir problēma visā valstī. Kādās četrās mūsu pilsētā esot pat tik labs serviss, ka pie­dāvājot iz­le­ja­mo dziru. Varot dabūt tik gra­mu, cik maka bie­­zu­ms atļauj. Pie­dzer­ties varot par la­­tu, salāpīties par 50 santīmiem. Po­­­li­ci­jas darbinieki nesaka, ka bom­ži ir lie­lākie kaitnieki, vienīgi apkār­tē­jiem ne­patīkama un nepieņemama sabie­drības, kuru, liekas, tomēr neizdosies izskaust.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
22

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
62

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
101

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
54

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
124

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
59

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
13
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
28
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
14
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Sludinājumi