Cilvēki, kuri kaut reizi bijuši Indijā, to ir iemīlējuši, lai arī dažkārt stāstījums par tur piedzīvoto liek domāt par pretējo. Tomēr šī valsts prot paņemt, aicina atkal un atkal. Zinātāji saka – šo zemi nevar tikai apskatīt, tā ir jāizjūt. Katram tā liksies citāda, taču neviens nav spējīgs turēties pretī tās valdzinājumam. Indija ir zeme, kas paliek atmiņā uz mūžu. Trīs pasaules
Uz Indiju cēsnieks Renārs Sproģis posās, lai aizvestu savu dēlu Raineru pie Dalailamas ārsta. Vēl no Cēsīm ceļojumā uz tālo zemi brauca Liene Logina ar draugu Artūru, Lienes mamma Anna Logina. „Līdzi devās arī mana mamma Solvita Sproģe. Tālu prom no mājām sirsniņu ļoti sildīja tas, ka blakus bija cilvēki no dzimtās pilsētas,” atzīst R. Sproģis.
Viņu mērķis bija mazā Tibeta, kas atrodas Himalaju kalnos. Pilsētiņa Makleogandža kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Tibetu okupēja Ķīna, ir Dalailamas rezidence. Tolaik Tibetas garīgais vadītājs vienojās ar Indijas valdību, lai atļauj apmesties Himalaju kalnos. Tā radās Mazā Tibeta.
Uz jautājumu, vai viegli piekļūt pie Dalailamas ārsta, Renārs teic, ka tur iespējams satikties arī ar pašu Dalailamu: „Protams, ir drošības dienests, bet tāds nosacīts. Apmeklētājus apseko ar metāla detektoru, apskata somas, bet ir skaidrs, ja kāds tur kaut ko ļaunu būtu iecerējis, to varētu mierīgi īstenot. Dalailamu mēs redzējām, tiesa, šajā laikā viņam piekļūt bija grūti, jo Makleogandžā notika techings, kad tur pulcējas budistu mūki no visas pasaules. Dalailama lasa lekcijas, notiek dažādas pieņemšanas, viņš ir noslogots no rīta līdz vakaram.”
Renārs stāsta, ka tagad pazīst trīs dažādas pasaules. Viena –attīstītā un eiropeiskā, kurā mēs dzīvojam, otra – pretēja, tā ir Indija. Lai arī ceļotāji brīdināti, ka būs jāpiedzīvo īsts kultūršoks, realitāte krietni pārspējusi gaidīto. Jau sākot ar fantastisko pārapdzīvotību, kad beidzot kļuvis skaidrs, ko nozīmē daudz cilvēku. Salīdzinājumam varot teikt, ka Rīga pat sastrēguma stundās tagad šķiet kā klusa un nomaļa sādža. Trešā pasaule ir mazā Tibeta, kas ir kā valsts valstī. Tai raksturīga savdabīga pieeju medicīnai, filozofijai, reliģijai.
„Grūti salīdzināt to dzīves ritmu un vērtības, kas valda tur, ar to, kas notiek šeit. Tas ir kā no lielpilsētas burzmas nonākt lauku mierā un klusumā. Tur sāc meklēt dvēseles līdzsvaru, saprast, kas tu esi, ko gribi no dzīves, ko vari sniegt citiem,” stāsta R. Sproģis.
Klausoties stāstījumā, sapratu, ka iespaidu un emociju atspoguļošanai būtu vajadzīga visa avīze, un pat tad pateikts būtu maz. Tāpēc nolēmu atstāstīt dažus spilgtākos novērojumus, pārējo atstājot intrigai. Tā teikt, lai rodas iekāre aizbraukt un pašam pārbaudīt.
Vēdera vīruss garantēts
“ Braucot uz Indiju, jābūt skaidram mērķim, ko gribas redzēt. Ja vilina kalni, tad varbūt labāk braukt uz Eiropu. Ja gribas redzēt netīrību, pat ieteicams braukt uz Indiju. Jārēķinās ar to, ka no vēdera vīrusa izbēgt neizdosies. Dažs no mūsu grupas saslima ļoti smagā formā, bet kvalitatvu medicīnisko palīdzību saņemt ir gandrīz neiespējami. Tuvākā eiropeiskā medicīnas iestāde ir Deli, bet tas ir 12 – 14 stundu brauciens. Poliklīnikas vai aptiekas mūsu izpratnē tur nav. Centos izsaukt ārstu ar viesnīcas administratora palīdzību, viņš sameklēja taksistu, tas kaut kur aizbrauca un pēc divām stundām atveda ārstu par kaut kādu sev vien zināmu samaksu. Nekādas informācijas, cik labs speciālists, kādas izcelsmes un vai vispār kaut ko no medicīnas sajēdz. Šādā gadījumā atliek vien paļauties uz augstākiem spēkiem. Nu, varbūt nedaudz sabiezinu krāsas, bet sajūta bija netīkama, domājām, kur esam iekūlušies!
Mūsu izpratnē antisanitāros apstākļus vislabāk raksturo šādi divi fakti. Kalnu pilsētiņā, kur mājas atrodas dziļu aizu un stāvu klinšu malās, uz ielām tirgošanās notiek būdiņās. Viss, kas paliek pāri, bez bēdas tiek izgāzts aizās. Grūti nosakāms, cik biezs kultūras slānis tur izveidojies, bet viņi par to nesatraucas.
Kanalizācijas sistēma primitīva, “viss” tek pa renstelēm gar ielas malu, atbilstoša aromāta pavadīts. Iespējams, ka viesnīcu kanalizācija tiek nopludināta naktī, un kaut kas varbūt tiek arī filtrēts. Dažs mūsējais sākumā centās neiet gar rensteli, bet pēc dažām dienām pierada un vairs nepievērsa uzmanību.
Civilizācija tur jāaizmirst. Viduslaiki mijas ar mūsdienām, lai gan modernais sastopams tikai Deli. Par šo pilsētu būtu īpašs stāsts, jo tur sapratu, ko nozīmē megapole. Ielidojām Deli, no tās devāmies uz Mazo Tibetu. Braucām stundu, divas, bet pilsēta nebeidzās. Taksists paskaidroja, ka Deli sen beigusies, šīs esot priekšpilsētas. Braucām cauri apdzīvotiem rajoniem kādas piecas stundas,” atceras cēsnieks. Bez autovadītāju tiesībām
Satiksme Indijā – tas ir kā aizraujošs piedzīvojumu romāns ar neparedzamiem sižeta pavērsieniem. R.Sproģis stāsta: “ Satiksme tur netiek koordinēta, katrs brauc, kā grib. Šokēja šoferis, kas veda mūs. Brauca pa noteikumos paredzēto joslu, tad mūs centās apdzīt džips, bet mūsu autovadītājs viņu nelaida garām. Džips ieskrēja stabā. Šoferis bez jebkāda satraukuma turpināja ceļu. Arī mūsu mašīnā reiz ietriecās smagā mašīna, labi, ka samērā maigi. Svarīgi piebilst, ka mūsu mašīna bija svaiga nullīte, bet šoferis neapstājās, nebija pat nekādu rupju žestu vai lamu vārdu. Pēc kāda laika viņš apstājās, ar rokām iztaisnoja bleķus, braucām tālāk. Aptuveni 95 procenti mašīnu tur ir apdauzītas, lai gan pārāk daudz avāriju neredzējām, nu, vismaz ne tik daudz, ka varētu secināt, redzot nenormālo mašīnu daudzumu un braukšanas stilu. Eiropietim vadīt auto Indijā – tā būtu pašnāvība.
Taksometru šoferi stāstīja, ka autovadītāju tiesību viņiem neesot. Jā, esot dzirdējuši, ka Eiropā tādas vajagot, bet viņi iztiekot labi tāpat. Indijā braucot ikviens, kurš gribot. Nezinājām, ticēt vai ne – vai nu visi tur sazvērējušies tā runāt, lai muļķotu tūristus, vai tā tiešām ir taisnība. Braukšanas kultūra gan liecina, ka pareizs ir otrais pieņēmums.
Policistu uz ielām maz, satiksmes regulēšana ir savdabīga. Radies sastrēgums, pēkšņi nez no kurienes parādās divi vīrieši turbānos, ar bārdām, lielākoties tie ir sikhi, katram rokā pa bambusa nūjai. Kuru vajag, to noslāna, kuram vajag – sadod pa sāniem. Satiksme ātri vien tiek noregulēta. Tā arī nesapratām, kas tie ir – oficiāli kārtības sargi vai brīvprātīgie.” Uzmanīgi – ūdens
Indijā jārēķinās, ka viesnīcas un ēdināšana būs samērā tālu no mums pierastā līmeņa. Varbūt dārgās viesnīcās līmenis augsts, bet mēs, ceļotāji, izbaudījām vidējā līmeņa ērtības. “Kad ap trijiem naktī ieradāmies viesnīcā, pieprasījām nomainīt gultas veļu, jo tā nebija pirmā svaiguma. Mums atnesa tieši tādu pašu – cauru, netīru. Pirmajā naktī pārgulējām uz segas, tad sapratām, ka citādi nebūs, jāpieņem šādi spēles noteikumi.
Ar ēšanu jābūt uzmanīgiem. Piedāvājums liels – no dārgiem restorāniem, kas nav mūsu tūristam pa kabatai, līdz ēstuvēm, kurās veselais saprāts neļaus iet. Redzēju, kā lētajās ielas būdelēs mazgā traukus. Tur ir liels toveris, kurā tek necaurredzams lietus ūdens, kā mūsu Pirtsupītē. Tādā mazgā traukus. Tas apetīti diži nerosina.
Indijā man negaršoja nekas, viss pārāk sapiparots un garšvielām pārbagāts. Tibetiešu un ķīniešu virtuve patika, pamatā ir rīsi, gaļa, viss garšīgi pagatavots. Nevajag izvēlēties piena produktus, nav zināms, kā tie uzglabāti.
Indija ir neticamu kontrastu zeme. Tibetā iegājām paēst labā restorānā, bet galdauts bija netīrs. Kad palūdzām to nomainīt, oficiants paņēma, apgrieza to uz otru pusi.
Ūdens tur ir īpaša lieta. Jāatceras, ka pat zobus nevar tīrīt ar ūdeni, kas tek no krāna. Šim nolūkam ūdens jāpērk veikalā, drošības pēc arī tas jānovāra. Ūdens tirdzniecība ir vietējo rūpals. Varbūt pat to pilda no krāna, safasē, kaut kā aizvāko un pārdod. Tāpēc ir risks iegrābties. Arī dzeršanai un higiēnas vajadzībām ūdeni labāk novārīt. Mēs pirkām ūdeni kafejnīcās, paļaudamies, ka viss būs labi.” Septiņi ķieģeļi uz galvas
Vēl daži novērojumi, kas raksturo pašus indiešus. Gan viņi, gan tibetieši ir ļoti atvērti. “Jā, arī Amerikā visi smaida un satiekot saka: “How are You”, bet tas ir tikai pieklājības žests, viņiem neinteresē atbilde. Indijā un Tibetā šī interese par otru un attiecības ir neviltotas. Manuprāt, arī bez naudas Indiju varētu izceļot krustām šķērsām, pabarotu, izguldītu un apģērbtu,” pārliecinājies R. Sproģis.
“Nepierasti likās, ka smagākos darbus dara sievietes, strādā pat celtniecībā, nes uz galvas septiņus ķieģeļus. Es rokās tik daudz nevarētu panest. Vīri tajā laikā sēž un filozofē par dzīvi. Arī autobusos dāmas pirmos izlaiž ārā vīriešus. Tomēr sievietes ir cēlas. Kaut kur lasīju, ka sievietes, kuras ieprecas turīgās ģimenēs, nepievērš savam izskatam lielu vērību. Bet tās, kuras nāk no nabadzīgākajām ģimenēm, un tādu ir vairums, slīd kā dievietes, ietinušās tradicionālajos sari. Veči gan kā lamzaki, nekopti, nesaprotami ģērbušies,” stāsta R.Sproģis.
Kastu dalījums, kas Indijā joprojām ir spēkā, ļoti pārliecinoši izpaudies Pendžabas štatā, kur redzēts ļoti daudz ubagu bez roku un kāju pirkstiem. “Viesnīcā mums paskaidroja, ja cilvēks piedzimis zemajā kastā, tajā dzīve būs jānodzīvo un jāprecas ar sievieti no savas kastas. Bērniem, ja ne visiem, tad katram otrajam tiks nocirsti pirksti, rokām atstājot tikai divus stumbenīšus, lai varētu paņemt naudu un sevi apkopt. Sākumā nav patīkami to redzēt, bet sapratām, ka dzīve jāuztver tāda, kāda tā ir,” secina R.Sproģis.
Domāšana citās dimensijās
“Indijā saproti, ka runas par cīņu pret globālo sasilšanu ir veltas. No katra dūmeņa kūp melni, neattīrīti dūmi. Visapkārt burtiski smird pēc ķīmijas, nepieradušam cilvēkam prasīties prasās pēc svaiga gaisa. Bet indieši dzīvo harmonijā ar piesārņoto dabu. Viņiem galvenais ir līdzsvars dvēselē, materiālā pasaule ir sekundāra, ātri gaistoša. Labs piemērs ir mandala, kad no smiltīm izveido fantastisku, krāsainu apli, desmit sekundēs sabrucina. Tāpēc svarīgi nodzīvot šo dzīvi pilnvērtīgi un skaisti, tad vari būt drošs, ka arī pēc tās viss būs labi.
Dzīve tur ir ļoti rimta, neviens ne par ko neuztraucas. Redzi būdu, divi veči pārdod dažus desmitus olu, viņus nesatrauc, ir pircēji vai nav. Liekas smieklīgi, kā tā var eksistēt, bet viņi jūtas labi, nerēķinoties ar materiālajiem labumiem. Citas dzīves vērtības, mums grūti tajā iebraukt. Viņu domāšana ir citā dimensijā, kamēr to nepieņemsim, mums šo valsti neizprast,” spriež R.Sproģis.
Braucot uz Indiju, nepieciešama bagātīga pamatinformācija. Ceļotājs iepriekš gatavojies, runājis ar cilvēkiem, kuri tur vairākkārt bijuši, bet ar to izrādījies daudz par maz. Taču tagad varētu pat grupu turp aizvest. “Nākamgad, iespējams, atkal brauksim ar bērniem turp. Mūs saista Indija un it īpaši Tibeta. Sākumā pret redzēto izturējos ar skepsi, bet laiks mainīja uztveri, un tagad esmu gatavs turp braukt atkal,” eksotiskās zemes atmiņas vilina R.Sproģi.
Komentāri