“Tīrummagonu” dārzā aug gandrīz visi augļu koki un krūmi. Kā jau Zosēnos, kur ziemās fiksē zemāko gaisa temperatūru valstī, plūmes un ķirši te mēdz arī izsalt, bet, ja pārziemo, tad galdā ceļ pat vīnogas.
“Tās vienīgās lietojam svaigā veidā, bet visas pārējās ogas meita liek burkās. Recepšu viņai ir daudz,” sacīja māju vecā saimniece Melānija Sietiņa, bet meita Mārīte palūdza bērniem no pagraba uznest zemeņu, ķiršu, plūmju un kabaču kompotu, arī sēņu krājumus – beciņas un cūcenes marinādē, baltās sēnes kopā ar burkāniem un gurķus, kas marinēti, kā ierasts, un likti salātos.
“Nu, kas vainas ziemā pie kartupeļiem? Man jau liekas, ka mēs kā visi sievieši laukos dzīvojam! Kas tad būtu, ja nekā nedarītu,” sprieda Melānija, bet Mārīte neslēpa, ka ievārījumu vārīšana, konservēšana, skābēšana un marinēšana ir viņas sirds lieta.
“Nav jau tā, ka salātus vai ievārījumu nevarētu veikalā nopirkt. Bet es no kādiem 16 gadiem katru vasaru esmu pie plīts! Vēl jau nav ne gurķu, ne tomātu. Kad sākas tie, tad virtuve un priekštelpa ir pilnas ar burkām. Un mājās tik karsts, ka man lūdz, lai to raušanos līdz diviem naktī reiz izbeidzu,” tā Mārīte Sietiņa un neslēpj, ka vasara ir viņas mīļākais laiks gadā. Mārīte ir skolotāja, atvaļinājums iekrīt vasarā, tad var doties ogot arī.
“Man patīk uzmest grozu rokā un iebrist mežā. Tur ir tāds miers! Bet šogad gan kļuvu tāda tramīga, jo čūskas redzēju. Nezinu, vai pati vairs siltajā laikā iešu, bet bērnus nekādi uz izcirtumu nevar laist,” sacīja Mārīte. Mazais Alvis, Ralfs un divas Lauras slavē mammu par garšīgajiem ievārījumiem un joprojām atzīstas, ka nav nekā labāka par pankūkām ar svaigu zapti, bet Mārīte priecājas, ka šī vasara viņai atnākusi mierīgāka nekā iepriekšējās.
Pirms diviem gadiem viņa audžuģimenē pieņēma Alvi, Ralfu un Lauru, un domāja, ka kopā ar bērniem pavadīs vasaru, tad rudeni, bet pienāca ziema. Mārīte saprata, ka bērnu bioloģiskie vecāki uzvedību nemaina un ka mazie iemīļojuši viņu, Mārītes pieaugušo meitu un veco mammu. Mārīte saprata, ka vēlas būt mamma arī trim maziem žiperiem. Taču tobrīd mazliet novilcinājās ar aizbildnības dokumentiem, un bērnus iekāroja ārvalstu adoptētāji. “Druva” jau rakstīja, ka Mārīte cīnījās par bērnu palikšanu Latvijā un nevēlējās, lai viņi nonāktu kādā itāļu ģimenē. Bija pat tiesa. Uzklausot bērnu vēlēšanos palikt “Tīrummagonās”, Mārīte kļuva par aizbildni. “Tie ir mani bērni, un punkts. Es ļoti no šīm runām, pārdzīvotā esmu nogurusi. Mēs tiešām kopā esam laimīgi.”
Pa vasaru pie Mārītes dzīvo vēl viena audžumeitene, kuras vecmāmiņa apsolījusi jau rudenī mazo Lauru pieņemt atpakaļ savā ģimenē. Mārīte saka, ka viņa vienkārši izpalīdz, jo bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, pienākas saulainajā gada laikā uzkrāt visu labo, spēku un vitamīnus, kas izdodas dziļos laukos, kur netraucē ikdienas steiga.
Komentāri