Cēsu Pils parka estrādē aizvadīta karalienes – mūzikas – bruņinieku un Imantdienu divīzijas 31. muzikālā sapulce.
Mūzikas bruņinieki un Imantdienu divīzija – tā ir uzrunas forma, kādā komponists Imants Kalniņš sestdien uzrunāja Imantdienu apmeklētājus Cēsīs. Neskatoties uz ne visai labvēlīgajiem laika apstākļiem, šī gada muzikālo sapulci apmeklēja teju 4000 I.Kalniņa mūzikas cienītāju.
„Manuprāt, nav tādu vārdu, ar kuriem varētu raksturot sajūtas, ar kādām parasti ierodos Cēsīs,’’ stāsta I.Kalniņš, piebilstot, ka “jebkurā gadījumā visas šīs sajūtas ir ar plus zīmi”.
I.Kalniņš koncertā klātesošajiem atgādināja, ka pirms astoņiem gadiem Imantdienās kā goda viesis bija toreiz jaunievēlētā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Akcentējot šo faktu, I.Kalniņš Imantdienu divīzijas vārdā šī gada koncertā veltīja ceļavārdus jaunajam prezidentam Valdim Zatleram, teikdams: „Vārnas lai noķērcas, suņi lai norejas, čūskas lai nošņācas, šā vai tā, ej savu ejamo, kal savu kaļamo, dari savu darāmo.”
Koncerta pirmajā daļā, kā pats Imants Kalniņš atzina, tika atskaņotas dziesmas, ko var saukt par Imantadienu retumiem, proti, tās ir dziesmas, kas sacerētas jau senāk, taču Imantdienās līdz šim nebija spēlētas. Kā ierasts, pirmajā koncerta daļā uzstājās „Turaidas roze” ar solistiem Līgu Priedi, Zani Gudro un Uģi Rozi. Pirmās divas dziesmas koncertā izskanēja kā veltījums latviešu dzejniekam Olafam Gūtmanim, kuram šī gada janvārī apritēja 80 gadi. Koncerta otrajā daļā klausītāji dziedāja līdzi grupas „Autobuss debesīs” dziesmām un solistam Martam Kristiānam Kalniņam, kā arī Paulai Dukurei. Trešā koncerta daļa bija latviešu iemīļotās grupas „Menuets” uznāciens.
Rīdziniece Gunta Bernane Imantdienās bija trešo gadu un uz šo koncertu pirkusi biļeti sēdvietai pirmajā rindā. „Kādreiz savos sešpadsmit, kas bija vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, visos „Menueta” koncertos vienmēr sēdēju pirmajā rindā. Arī šis gads nav izņēmums. Tā ir mana jaunības mūzika, kas joprojām man ļoti patīk,” stāstīja G.Bernane.
Pensionāre no Rīgas Valita Eglāja, kura I.Kalniņu zina arī personīgi, Imantdienas klātienē vēroja pirmo reizi un neslēpa sajūsmu par koncerta atmosfēru. „Cik Kalniņš pats ir efektīvs, tik viņa mūzika efektīva,” tā I.Kalniņu raksturoja V.Eglāja.
Madonieti Edīti Strodi šajā pasākumā saistot latviskā gara un vienotības sajūta. Pie tam viņa uz Cēsīm bija atbraukusi kopā ar draudzenēm, pat nezinot, kā nokļūs mājās. Taču, kā E.Strode atzina, „Imantdienās var satikt tik daudz pazīstamu cilvēku, ka arī mājās nokļūšana ir ātri vien atrisināma.”
Netrūka arī cēsnieku, kas Imantdienu koncertu klausījās, esot ārpus Pils parka nožogotās teritorijas. Cēsnieks Ingus Ozols, kas Imantdienas apmeklē gandrīz ik gadu, šogad tās klausījās no lielāka attāluma nekā parasti, sakot, ka viņam ne visai patīkot pūlis estrādes tuvumā, turklāt dzirdamība arī otrpus parka dīķim esot lieliska.
Jautāts par komponēšanas intensitāti pēdējos gados, I.Kalniņš atzina, ka šim fenomenam savā biogrāfijā viņš īpašu uzmanību nepievērš.„ Fiziskā nošu pierakstīšana varbūt tik bieža nav, bet tajā dimensijā, kas saucas mūzika, atrodos nepārtraukti, gandrīz neizejot no viņas,” tā savu radošo darbību raksturoja komponists.
I.Kalniņš nenoliedz, ka Imantdienas savā ziņā ir pienākums, kas prasa ik gadu radīt kādu muzikālu jaunumu, taču viņš tajā nesaskata apgrūtinājumu, jo mūzika pati atnākot pie viņa.
Nemainīgi lielā cilvēku atsaucība, kāda ik gadu vērojama Imantdienās, kā I.Kalniņš atzina, ir liels enerģijas avots turpmākajam darbam. Arī cēsniekiem komponists vēl „daudz enerģijas, izturēt visu un priecāties par savu pilsētu, par pasauli un dzīvi” .
Komentāri