Jaunais zinātnieks, folklorists Sandis Laime, apsverot turpmākās iespējas Rīgā un Cēsīs, par pastāvīgo dzīves vietu izraudzījies Cēsis, nopērkot jaunceļamā mājā dzīvokli.
– Cenšos atkal kļūt par īstenu cēsnieku, jo, būdams zinātniskais asistents LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē, varu strādāt pilsētā, kura man patīk. Vienmēr lepojos un uzsveru, ka esmu cēsnieks. Protams, lielpilsētai ir savi plusi.
– Filoloģijas zinātnē esi ieguvis maģistra grādu, tagad studē doktorantūrā un esi ceļā uz ievēlēšanu pētnieka amatā. Ar ko sākās tavs ceļš uz zinātni?
– Skolas gados, mācoties DA Cēsu valsts ģimnāzijā. Tolaik biju aizrāvies ar klinšu zīmju pētīšanu. Nu esmu pievērsies alu folkloras izpētei. Par to bija mans maģistra darbs. Rakstu zīmes esmu pētījis ne vien uz klintīm, bet arī visur citur, kur tās kalpo kā īpašumu zīmes. Vienu laiku biju aizrāvies ar mūsdienu pilsētu folkloras – grafiti zīmējumu izpēti. Tās nav tikai rupjības, ko raksta uz sienām. Grafiti ir sava veida teritorijas iezīmēšana. Sistematizējot savākto, secināju, ka grafiti ir veids, kā daļa cilvēku cenšas komunicēt ar sabiedrību. Viņi maksimāli koncentrētā veidā rakstiski pauž viedokli. Citi to papildina, pierakstot klāt vai mēģinot uzrakstīto nodzēst.
– Par ko taps doktora disertācija?
– Par sieviešu kārtas mitoloģijas būtnēm – laumām, raganām, kā tās funkcionējušas senajā mitoloģijā un kā tās uztveram mūsdienās. Salīdzināšu, ko cilvēki atceras un joprojām stāsta par spokošanos vai vadātājiem un ko aizmirsuši.
– Kas glabājas Latviešu folkloras krātuvē?
– Mums ir viens no lielākajiem un senākajiem folkloras arhīviem Eiropā. Tā sākums ir 1926. gadā. Krātuvē, protams, ir Dainu skapis, kas tagad iekļauts UNESCO nemateriālās kultūras sarakstā. Ir ļoti daudz savāktu un nepublicētu materiālu. Viens no maniem uzdevumiem ir digitalizēt skaņu arhīvu, pārrakstot vecās lentes vai kasetes. Digitālā bibliotēka – fotogrāfijas un video materiāli pamazām nonāk internetā. Protams, nemitīgi piedalos jaunu folkloras materiālu vākšanā.
– No kurienes ir jaunākais materiāls, ko esi savācis?
– No šīs vasaras ekspedīcijas Sibīrijā. Tā jau bija ceturtā ekspedīcija pa vietām, kur pirms gadsimta ieceļojuši latvieši un latgaļi. Esmu Sibīrijā redzējis kādus 20 viņu dibinātos ciemus, bet šovasar pārliecinājos, ka nevienā no tiem latviešu valoda un folklora nav tik dzīva kā Omskas apgabala Augšbebros un Kurzemes Ozolos. Iedzīvotāju aktīvā komunikācija ar Latviju šajos ciemos izglābusi latviešu valodu. Darbojas skola, kur māca latviešu valodu, un latviešu folkloras ansamblis. Nesen izveidots latviešu tradīciju muzejs. Ideāli. Ja citos ciemos tikai tantes, kurām pāri 80 gadiem, ar mums varēja runāt latviski vai latgaliski, dziedāt dziesmas un atcerējās nostāstus, tad Augšbebros un Kurzemes Ozolos latviski sazinājāmies ar vidējo paaudzi, valodu zināja arī daļa jaunatnes. Latviski varējām runāt par visu, jo viņu valoda neaizķērās.
Lieliski, ka Cēsīm Sibīrijā ir sadraudzības pilsētu Tara, kuras rajonā dzīvo daudz latviešu. Oficiālā līmenī veidotā sadarbība ir vērtība. Sibīrijas latviešos rodas augsne latviskai pašapziņai, sadarbība dod arī jaunas ekonomiskās iespējas. Katram rajona centram vajadzētu atrast tādu sadraudzības pilsētu, jo latviešu Sibīrijā netrūkst.
Pašlaik top rakstu krājums par Sibīrijas latgaļu ciemu Timofejevku. Autori būs vēsturnieki, valodnieki, antropologi un folkloristi. 90. gadu sakumā šāda grāmata iznāca par Lejas Bulānas ciemu. Valodniece Anna Stafecka gatavo Sibīrijas latgaļu ciema valodas vārdnīcu, kurā netrūks zinātniskās vērtības, jo atšķirtībā saglabājušies daudzi īpatnēji veci vārdi.
Sibīrijā ir bijis arī Cēsu ciems. Esmu redzējis atklātnītes, uz kurām uzspiests zīmogs – Cēsu Taiminga, acīm redzot, pievienojot upes vārdu. Gribēju to Krasnojarskas apgabalā atrast, bet diemžēl ciems jau iznīcis. Kolhozu apvienošana pasteidzinājusi cilvēku aizplūšanu. Netālu bijusi arī Marienburga, kur dzīvojuši izceļotāji no Alūksnes. Vidzemnieki dibinājuši arī
Valkas, Valmieras un Smiltenes ciemus.
Eiropas zinātnieki zina par baltiešu migrāciju uz Ameriku, kas bijusi milzīga, bet tikpat kā neko par latviešu, igauņu, somu migrāciju uz Austrumiem. Tagad par to referējam starptautiskās zinātniskās konferencēs.
– Kur vēl esat meklējuši folkloras materiālus, senās latviešu kultūras saknes?
– Divus gadus braucām uz Kuldīgas rajona Turlavu pie kuršu ķoniņu pēctečiem. Kuršu ķoniņus var dēvēt par latviešu aristokrātiju, jo viņi nekad neesot bijuši dzimtcilvēki. To nodrošinājusi 1320. gadā izdota brīvības grāmata, kas atļāvusi nemaksāt nodokļus, medīt un zvejot savos ciemos, pašiem apstrādāt savu zemi. Šādas atmiņas glabā vairākas dzimtas – Tontegodes un Peniķi, arī Šmiti un Vidiņi. Pirms tam divus gadus strādājām Preiļu rajona Vārkavas pagastā, vēl pirms tam pētījumus veicām Alsungā, Gudeniekos un Jūrkalnē – luterāniskās Kurzemes trīs katoļticīgos pagastos. Klausoties vecu cilvēku dzīvesstāstos, parādās unikāli gadījumi, kas nav oficiāli rakstītā vēsture. Stāstītajā rodama arī folklora, piemēram, kā svinētas kāzas.
Pienāks laiks arī ekspedīcijām uz Vidzemi, piemēram, Piebalgu.
Paralēli esam pētījuši kurzemnieku migrācijas viļņus, kas notikuši 15., 16. gadsimtā līdz 18., 19. gadsimtam. Tie bijuši uz dienvidiem līdz pat Kaļiņingradai, bet pārsvarā uz Kuršu kāpu un Klaipēdu. Ieceļotāji latvieši sevi saukuši par kurseniekiem. Senču izceļošana bijusi tik sen, ka tagadējās paaudzēs nav saglabājusies latviskā apziņa, bet viņu valoda ir daudz tuvāka latviešu valodai nekā lietuviešu. Klaipēda vēsturiski bijusi Vācijas teritorijā, tāpēc kursenieki runājuši arī vācu valodā. Pienākot 20. gadsimta 40. gadiem, atkal sākās aizceļošana, šoreiz uz Vāciju vai Zviedriju, lai izvairītos no izsūtīšanas, jo padomju laikā viņus uzskatīja par vāciešiem un vēlāk pat par fašistiem. Tā arī lielākā daļa aizbraukusi, bet vasarās atkal atbrauc uz savu senču apdzīvoto apgabalu, ko viņi sauc par mazo Lietuvu. Pēdējā ekspedīcijā uz Kuršu kāpu vairs satikām tikai piecus īstenus kurseniekus. Ar viņiem varējām runāt latviski – visu saprata, kaut gan šis tas atšķiras. Viņi nesaka – runāsim, bet rēkāsim. Par braukšanu ar mašīnu viņi saka – jāt ar vezumu. Mums radusies arī interese aizbraukt pie kurseniekiem, kas tagad dzīvo Zviedrijā.
Taču nākamais brauciens būs uz Baltkrieviju. Arī uz turieni Stolipina reformas laikā latvieši emigrējuši veseliem ciemiem. Liela daļa no viņiem ir atgriezušies, daļa izsūtīti, pārējie asimilējušies. Mūs interesē ielūkoties vēl senākā vēsturē – kādreizējās baltu apdzīvotās teritorijās, jo slāvi tur ir ienākuši vēlāk. Pagājušajā gadā jau bija labs iesākums Baltkrievijas ekspedīciju sērijai ar ieguvumiem mitoloģijā, folklorā un valodā. Baltiskais uzkrītoši redzams vietvārdos vai upēm dotos nosaukumos. Tādi paši kā Lietuvā un Latvijā.
Jaunākais latviešu emigrācijas vilnis liecina, ka ekspedīcijas būs jārīko arī uz Īriju. Droši vien tur mūs sagaidīs valodu un izlokšņu mikslis.
– Vai taisnība, ka Cēsu un Valmieras apkārtnē runā literāri pareizākajā latviešu valodā?
– Manuprāt, tagad latviešu valodas skolotāji ir nostādīti ļoti neērtā situācijā, jo mūsdienās arvien lielāku vērtību iegūst vietējās izloksnes. Skolotājiem it kā jāizravē izloksne, liekot runāt un rakstīt literāri pareizi, bet tad valodā nonivelējas galvenais – novadu atšķirības. Cēsu skolotājiem šajā ziņā nav lielu problēmu, jo valoda ir ļoti tuva literārajai. Pats esmu to izjutis. Skolā tikai vienu reizi sacerējumā par vecmāmiņu un viņas dārzu bija nosvītrots man tik saprotamais vārds pujenes un uzrakstīts, ka pareizi jābūt – peonijas.
Protams, literārā valoda ir jāapgūst. Jautājums, kā rīkoties skolotājiem, lai jaunatnē neradītu kompleksus izloksne dēļ. Tos pietiekami radīja padomju sistēma, kad izloksnes dēļ cilvēkus apsmēja. Šis komplekss ir iesakņojies. Tagad ar savu piemēru esam parādījuši, ka izloksne ir vērtība. Kā zinātnieki vietējos ļaudīs ceļam pašapziņu, jo, aizbraukuši pie viņiem, runājam dialektā ne tikai pētījuma laikā, bet arī sadzīvē, kaut vai spēlējot bumbu. Arī es, būdams īstens čiulis, Latgalē runāju čangaliski.
– Cik ilgā laikā dzimtā valoda svešatnē tiek zaudēta?
– Sociālā lingvinistika liecina, ka ekonomiskie emigranti dzimto valodu saziņā zaudē trešajā paaudzē. Par to uzskatāmi varēja pārliecināties Sibīrijā. Latviešiem, kas Īrijā piedzims, vecāki vēl iemācīs dzimto valodu, bet nākamā paaudzē valoda zudīs. Jāteic, ka tagadējos laikos likumsakarības var nedarboties, jo modernās tehnoloģijas, ātrā pārvietošanās lidmašīnās arī svešā zemē neliek justies pārāk izolētiem no dzimtās vietas.
– Kā mēs, latvieši, izturamies
pret savu valodu?
– Mums trūkst lepnuma par savu valodu. Lietuvieši nepadodas anglicismiem, viņi svešvārdus pārveido, izmantojot savas valodas saknes. Tas redzams kaut vai mēnešu nosaukumos. Viņiem nav nekāds septembris vai oktobris, bet mums senču dotie mēnešu nosaukumi jau sākuši aizmirsties. Mēs ātri pieņemam svešvārdus, vienīgi pieliekam galotni. Arī es esmu pieradis pie svešvārdiem. Par to pārliecinājos, apskatot latvisko versiju „Word” programmai, un secināju, ka daļu vārdu nesaprotu. Tik ļoti ir pierasts pie angliskās terminoloģijas. Mēs, latvieši, esam poligloti – ar tiem, kas atbrauc, runājam tā, kā viņiem ērtāk, bet, aizbraukdami citur, vairs nerunājam savā valodā. Lecam pakaļ pārmaiņām, neuzskatām savas valodas vārdus par vērtību. Tikmēr lietuvieši teic – angliski vēl nemāk, krieviski vairs nemāk, atliek runāt lietuviski. Ar igauņiem vienmēr tā bijis.
– Vai latviešu valodai ir nākotne?
– Man šķiet, mēs vēl piedzīvosim latviešu valodas renesansi. Vajadzīgs tikai grūdiens. Latvijas televīzijas raidījumam „Valodo novados” jau tagad ir ļoti augsts reitings.
Cilvēki ir izslāpuši pēc dziļas un bagātas valodas. Zinātnieces Janīnas Kursītes nesen klajā nākusī “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb novadu vārdene” grāmatu veikalos ir izķerta. Lasītāji zvana viņai un piedāvā citus vecvārdus, kas nav publicēti, tāpēc jau top grāmatas turpinājums, jo materiāls nāk aumaļām.
Atliek paskatīties uz latviešiem Sibīrijā, lai saprastu, kāds latviešos ir milzīgs spēks. Pēdējā gadsimtā Krievijā viņi ir apšauti un represēti, bīdīti un jaukti, bet, redz, kā pastāv. Kritiskos brīžos tas stiprums laužas ārā. Skaidrs, ka mēs te, Latvijā, neasimilēsimies. Vairāk jāuztraucas par to, cik izkropļota ir latviešu valodas kultūra internetā. Arī televīzija un prese ar kļūdainiem piemēriem mūs ietekmē vairāk, nekā to iedomājamies. Taču valodu bagātināt, lai tā saglabātos, nekad nav par vēlu.
Komentāri