Lietuviešu vārda īpašniece Ģiedra Smilškalne Amatas pagasta „Jaunžagaros” audzē puķes un stādus, ko ved pārdot uz Rīgas veikaliem.
Ģiedra sevi par īstu laucinieci neuzskata, jo tikai desmit gadus nodarbojas ar puķu biznesu. Ģiedra strādājusi zinātnes jomā, turklāt lielākā dzīves daļa pavadīta Rīgā, tomēr lauki vienmēr vilinājuši.
„Jaunžagari”, kas nopirkti pirms 30 gadiem, sākotnēji bijusi vasarnīca, taču tagad Ģiedra atzīst, ka vairāk par mēnesi Rīgā vairs nespēj nodzīvot: „Agrāk Rīgā varēju divus mēnešus nodzīvot, bet tagad pietiek ar mēnesi. Negribu burzmu, automašīnas. Kad esmu Rīgā, noskatos visas interesējošās teātra izrādes un tad jau gribu braukt atpakaļ.”
Ziemu lielākoties nākas pavadīt gandrīz vienai. Ģiedra skaidro, ka tieši tas viņai patīk: „Mani vilina klusums un miers. Sajūta, kad varu iziet ārā, visapkārt ir sniegs un neskarta daba. Ja atstāju sniegā pēdas, tad tās tur ir, bet, ja neatstāju, tad arī nav.”
Puķu bizness sācies laikā, kad Ģiedra strādājusi zinātnes nozarē. Tad katru vasaru bijis divus mēnešus garš atvaļinājums. Draugi ieteikuši uzsākt biznesu ar sausajām puķēm, kas tolaik bija modē, un tā nu Ģiedra katru vasaru atvaļinājumā audzējusi un žāvējusi puķes: „Visus bēniņus piekāru ar puķēm, rudenī iztirgoju. Kad aizgāju pensijā, veikali, ar kuriem biju uzsākusi sadarbību, teica, lai iesākto turpinu.”
Tomēr tad jau bija beigusies sauso ziedu mode, ko Ģiedra skaidro ar Fen-šui ideju popularitāti Latvijā, jo pēc tā likumiem sausie ziedi mājā ienes negatīvu enerģiju: „Līdz ar šīm atziņām Rīgas dāmas sausās puķes lika izņemt pat no Adventes vainagiem!”
Tad Ģiedra uzsākusi dzīvo puķu audzēšanu, ko dara jau desmit gadus. Nedaudz brīvāki no darbiem viņai ir tikai divi mēneši – decembris un janvāris, pārējos darbs ir intensīvs.
”Daudzi to uzskatīja par kritienu – zinātņu doktore kārpīsies pa zemi, bet ja es to varu izdarīt labi un ja tas cilvēkiem patīk, kādēļ gan ne? Pastrādāju zinātnē, kādēļ gan tagad nepastrādāt ar zemi? Turklāt nopelnīt var vairāk, nekā strādājot zinātnē,” skaidro Ģiedra.
Puķu biznesu viņa vērtē kā grūtu, arī ne kā ļoti ienesīgu, tomēr par stādu naudu iespējams veikt remontus un par puķu naudu segt ikdienas izdevumus. Lai gan puķu audzētāju kļūstot aizvien vairāk, pieprasījums pēc Latvijā audzētiem ziediem arī kļūstot aizvien lielāks: „Cilvēki atšķir kvalitāti un pieprasa Latvijas ražojumu, jo šīs puķes, atšķirībā no importētajām, tik ātri nevīst, turklāt izzied līdz galam.”
Dažādām sabiedriskām aktivitātēm Ģiedrai neatliek laika, jo visi darbi ir jāpaveic vienai: „Visu audzēju un gādāju pati, tomēr kopā ar trim draudzenēm katru gadu braucam ceļojumā pa Latviju. Pēc tam visu gadu dzīvoju atmiņās par redzēto.”
Vairākus gadus strādājot ar puķēm, Ģiedra ir novērojusi, ka puķu mode un pieprasījums ir ļoti mainīgs, piemēram, tagad modē atgriežas puķes, kas populāras bija senāk: ”Vairs nepiedāvā flokšu un miķelīšu stādus, bet cilvēki atkal tos pieprasa. Pirms diviem gadiem pilnu dārzu piestādīju ar cīnijām un tad vēl nepietika, bet tagad cilvēki tās vairs negrib pirkt.”
Jau trešo gadu modē esot pildītās lauvmutītes dažādās krāsās. Taču asteres pieprasītas ir tikai rudenī. Ja tās uzzied augustā, neviens negrib pirkt, jo nevēlas tik ātru rudens atnākšanu. Tai pašā laikā krizantēmas tiek pirktas visu gadu, tāpat gladiolas pērk, tiklīdz tās uzziedējušas. Margrietas vairākus gadus nebija modē, taču tagad atkal tās kļūst populāras.
Ģiedrai pašai mīļas ir visas puķes, tomēr īpašas ir pildītās lauvmutītes, kā arī saulespuķes, it sevišķi modernās šķirnes ar sešiem, astoņiem ziediem. Puķu audzētājai patīk saulespuķu gaišā saules krāsa un stabilitāte.
Ģiedra novērojusi, ka īpaši populāra kļuvusi arī garšvielu audzēšana: „Tagad pat lodžijās cilvēki podiņos audzē puķes kopā ar garšaugiem. Modē ir baziliks, ko daudzi audzē kopā ar mazajiem balkona tomātiņiem.”
Komentāri