Braucot uz Vaives pagasta “Jaunozoliem”, cerējām satikt Līgu Priedīti un Mārtiņu Irbi, kuriem pavisam drīz, pirms Ziemassvētkiem, gaidāmas kāzas. Jāatzīst, ka Mārtiņu nesatikām, mājās bija tikai Līga un topošā vīramāte Vera Serova. Taču abas sievietes bija tik spilgtas personības un labas sarunu biedrenes, ka prom devāmies, nesagaidījuši mājās topošo vīru.
Līga stāsta, ka Mārtiņš viņu pārvedis no Skotijas, kur sieviete bija devusies jaunas dzīves meklējumos.
“Sākumā vienmēr ir rozā brilles, galvenais – vēlāk nezaudēt cieņu vienam pret otru. Nemanot paiet laiks, kad viss ir labi, un pamazām jāiemācās sadzīvot ar ikdienu. Ar visu labo un gaišo un arī ar to, kas sagādā mums neērtības un diskomfortu. Ģimenes dzīvē ir dažādas problēmas, un ir jābūt gataviem tās pārvarēt. Tādēļ ir svarīgi, lai vismaz vienam būtu laba humora izjūta, un Mārtiņam tāda ir,” saka Līga un uz jautājumu, kā ir ienākt vīra ģimenē, atbild: “Biju nobijusies ne pa jokam. Protams, iepazīšanās ar drauga ģimeni vienmēr ir satraucošs mirklis, bet Vera ir kolosāls cilvēks. Viņa daudz lasījusi, analizējusi, ar viņu var parunāties par dažādām lietām. Es viņu cienu kā cilvēku un kā Mārtiņa mammu,” saka Līga un dod vārdu vīramātei: “Līga mani vēl joprojām uzrunā uz “jūs”, tas dod tādu nopietnības noskaņu. Taču skaidrs, ka palaisties nevaram neviens – ne es, ne Līga, ne Mārtiņš. Svarīgi katram būt arī personībai. Tiklīdz mēs palaižamies, tā cita acīs zaudējam cieņu. Un tur jau ir tā dzīves un laulības sarežģītība – katru dienu noturēties. Visi uz vienu dienu varam būt varoņi, bet prast sadzīvot, cienīt vienam otru un mācēt uzklausīt ir īpašs darbs, pie kura cītīgi jāstrādā. Taču, kas attiecas uz Līgu, man pietika ar vienu dēla frāzi: “Uz viņu tu vari paļauties!” Nekas mātei nevar sagādāt lielāku prieku, kā redzēt, ka bērnam iet labi, ka viņš veido ģimeni ar sev mīlamu cilvēku un viņa acis mirdz. Redzu, ka viņi abi ļoti labi sadzīvo un paši tiek ar visu galā.”
Vera stāsta, ka viņa necenšas maisīties jauno dzīvē, vēl pašai daudz interešu.
“Mani vairāk vēl interesē pašas dzīve nekā viņu. Greizsirdība uz Līgu? Nē, man pietiek, ka reizēm ar dēlu parunājamies. Un nav tā, ka viņi mani arī pastumtu malā un teiktu: “Stāvi pie ratiem!” Mums nav ko dalīt, mums nav ambīciju un vēlēšanās vienam otru pārspēt kaut kādās dzīves situācijās. Dzīvē esmu piedzīvojusi daudz ko un tagad ļauju arī bērniem dzīvot,” smaidot atzīst vīramāte.
Komentāri