Rīta agrumā sirms vīrs ar sarkanbaltsarkanu karogu rokās Raunā dodas pie Brīvības pieminekļa. Stiprās, darbā savagotās rokas to uzvelk mastā. Viņš vēl paskatās debesīs – karogs plīvo.
“Kopš Atmodas laika svētkos un atceres dienās uzvilkt mastā karogu
ir mans pienākums ,” ar lepnumu saka raunēnietis Ilgvars Plētiens. Arī pa dienu no mājas loga ik pa laikam viņš paraugās, kā karogs plīvo.
Atmodas laikā Raunā izveidojās spēcīga Tautas frontes nodaļa. Ilgvars Plētiens bija tās vadītājs. Tautfrontieši no padomju gadu sārņiem attīrīja pieminekli, tā apkārtni, atjaunojuši uzrakstu “Dievs, svētī Latviju!” Lauktehnikas vīri izgatavoja karoga mastu. Ilgvars Plētiens gan atzīst, ka pirmās Latvijas laika fotogrāfijās nekur mastā karogs nav redzams, bet šodien tas ir tik pašsaprotami, ka karogs pie pieminekļa, pilsdrupu pakājē plīvo. 1988. gada 18. novembrī karogu iesvētījis mācītājs. “Tas gan, kā jau pašu šūts, ilgi nekalpoja, izbalēja. Tas kopā ar mums pabijis gan Daugavmalā, gan uz barikādēm. Pirmo karogu, kaut saplēstu, esmu saglabājis. Tad Amerikas latvieši dāvanā atsūtīja no izturīga auduma. Tas kalpo vēl tagad,” stāsta Ilgvars Plētiens. Viņam tāpēc, ka māja vistuvāk Brīvības piemineklim, uzticēts gādāt, lai karogs svētkos un sērās būtu mastā. “Brīžam jau šķiet, ka spēka tā kā pietrūkst, nav nemaz tik viegli karogu uzvilkt. Kamēr varēšu…,” klusi piebilst 77 gadus vecais vīrs.
“Mazais latvis” un Sibīrija
Uzticība un Latvijas mīlestība Ilgvaru Plētienu dzīvē mētājusi kā sabangota jūra nelielu laivu. Tēvu kā Latgales artilērijas pulka saimniecisku darbinieku, kurš bija atbildīgs par kurpniekiem, segliniekiem, drēbniekiem, izsūtīja 1945.gada janvārī. Gadu vēlāk Ilgvars sāka studijas Cēsu skolotāju institūtā.
“Iesaistījos skolnieku pagrīdes organizācijā “Latvijas mazpulku savienība”, kas vēlāk apvienojās ar pretošanās kustību “Mazais latvis”. Daudz ko pret padomju varu darījām. Tika rīkoti pat šifrēšanas kursi, gaidot, ka amerikāņi un angļi nāks Latviju atbrīvot un tad varēsim viņiem palīdzēt,” notikumus pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem atceras Ilgvars Plētiens. Patriotiski noskaņotie jaunieši pirms 18. novembra pie reklāmu stabiem līmēja skrejlapas ar uzsaukumiem pretoties okupācijas varai. Viņi lasīja partizānu avīzi “Sudrabota saule”, kas gāja no rokas rokā. Bet kādu notikumu Ilgvars stāsta kā īstu piedzīvojumu. “Man patika klīst pa Cēsu pilsdrupām. Katru rītu pa parku skrēju. Tajā pašā laikā arī viens krievs skrēja, bijām jau sākuši pat sveicināties. Sarunāties nevarējām, jo krieviski nepratu,” stāstījumu sāk bijušais students. Viņš vairs neatceras, kur toreiz dabūjis sarkanbaltsarkano karogu. “Imantam Bērziņam, kuru pazinu vēl no pamatskolas gadiem, ierosināju to kaut kur uzvilkt. Naktī pilsdrupās uzkāpām kokā un tajā iekārām. Līdz vienpadsmitiem dienā karogs plīvoja. No pils, kur bija izmitinājusies armijas daļa, to redzēt nevarēja,” ar smaidu saka Ilgvars. Ienaidnieki meklēti ar suņiem, bet velti, jo naktī, laikam jau, lai glābtu latviešu puišus, bija uzsnidzis sniegs. “Nākamajā rītā parkā bija izlikti vairāki posteņi. Man atļāva iet skriet, kā ik rītu sasveicinājos ar krievu virsnieku,” stāsta Ilgvars.
Vēlāk gan izrādījies, ka abu organizāciju vienotājs bijis nodevējs, un 1948. gada maijā sāka apcietināt to biedrus. Novembrī Ilgvaram nolasīja spriedumu – 25 gadi izsūtījumā. Viņam vēl nebija astoņpadsmit, citiem vienaudžiem piesprieda tikai desmit. Pēc tiesas māte prasījusi, kāpēc dēlam tik daudz. Par izrunāšanos. “Man prasīja, vai atzīstu, ka esmu nepareizi rīkojies. Atbildēju, ka esmu guvis vēl lielāku pārliecību, ka šī iekārta ir nepareiza. Ne jau es viens to teicu, tāda pārliecība bija mums visiem. Tā bijām audzināti. Patriotiski,” saka Ilgvars Plētiens. Tika notiesāti 62 jaunieši, kuri mācījās skolotāju institūtā, Priekuļu tehnikumā, arodskolā un citviet Latvijā.
Atmodas laikā Rīgā satikušies 14 “Mazā latvja” biedri. Viņi zina, kurš nodevis. Ilgvars papētījis arhīvā. Daži aizbraukuši ciemos, parunājuši. Viņš nokliedzies, ka neko neviens nepierādīs. Arī nodevējs
ticis izsūtīts uz Sibīriju, nebijusi viņam dzīve laimes pilna. “Ar atriebību neko neiegūsi. To, ko zaudējām, neatgūsim,” saka Ilgvars. Cēsu pusē vēl dzīvo trīs “Mazā latvja” biedri – Jāzeps Punculis, Jānis Ozoliņš un Ilgvars Plētiens. Politiski neuzticams
Tāds Ilgvars Plētiens padomju varai palika uz visiem laikiem. Tāpat kā viņa vecāki un trīs māsas, kuras tagad dzīvo Cēsīs un Raunā. Tā kā Raunā Ilgvaram dzīvoja radi, no Sibīrijas viņš atgriezās te. Visu mūžu nostrādāja “Raunas lauktehnikā”.
“Biju aktīvs, sportisks, arodbiedrībā par sporta lietām atbildēju. Laikam jau par daudz aktīvi darbojos, jo pamazām mani izstūma. Aiz muguras dzirdēju: “Te kaut kāds sibīrnieks arodbiedrību komandēs!” ar smaidu, bet reizē smeldzi saka Ilgvars Plētiens.
Sibīrijā padomju varai nokalpotie gadi kā ēna aizsteidzās priekšā daudzās dzīves situācijās. Ilgvars Lauksaimniecības ministrijas sistēmas sacensībās trīs gadus pēc kārtas tika atzīts par labāko virpotāju, vienreiz Vissavienības sacensībās ieguva otro vietu. “Uzvarētājiem Maskava iedeva ceļazīmi uz Čehoslovākiju. Aiznesu dokumentus uz drošības komiteju. Pēc dažām dienām ierados partijas komitejā, tajā istabā, kur drošībnieks pieņem. Iegāju kabinetā, mani papīri uz galda. Drošībnieks skatījās uz mani, klusēja. Tad teicu: “Man atkal ir nepatikšanas.” Viņš atplauka, ka nav jāsāk runāt pirmajam. Neko patīkamu nevarot pateikt, man esot jaunības nepatikšanas. Man ieteica braukt ceļojumā pa PSRS. Pateicos, ka jau esmu izceļojies bez maksas. Raunā plīvo karogs
“Simtgades Dziesmu svētku laikā Raunā pilsdrupās kokā bija uzvilkts Latvijas karogs. Tosvētdien remontēju savu moskviču. Pieskrēja puikas – manējais un partijas sekretāres dēls, abi draudzējās. “Tēti, pilsdrupās egles galā plīvo karogs!” “Kāds karogs?” nesapratu. “Divas sarkanas svītras pa malām, balta pa vidu,” puikas noskaldīja. “Ko muldat? Bet uz to pusi neejiet,” devu padomu. Pēc pāris stundām atbrauca no Rīgas čekas un nozāģēja koku, noņēma karogu.
Tajā pašā dienā mani pratināja, divreiz uz Cēsīm izsauca. Pētersons skaidri prasīja, lai atzīstos. Teicu: “Man Latvijas karogs pārāk svēts, lai katra koka galā vilktu.” Pētersons vēl ierosināja, lai paklausos, ko cilvēki runā. Tad viņam jautāju: “Kā jūs vērtējat cilvēkus, kuri maina savas domas?” Viņš atklāti atbildēja: “Slikti.” Es vien piebildu: “Es arī.” Tā šķīrāmies.
Sākumā gribēja dēlam piešūt, ka viņš vainīgs. Puika diezgan ēverģēlīgs bija. Čekisti bija visus puikas nostādījuši rindā, arī partijas sekretāres dēlu, un likuši sunim ostīt un pēcāk meklēt pēdas. Nekas neiznāca, jo karoga vilcēji, ejot pa strautiņu, suņiem pēdas bija nojaukuši. Arī karoga kātu nogriezuši turpat pie skolas, lai aizdomas kristu uz vietējiem.
Pēc diviem gadiem
vainu piesēja diviem smilteniešiem, kuri muļķīgi iekrita. Tēvs ar dēlu pirms 18. novembra bija gājuši priedē vilkt karogu, bet tieši tobrīd pie priedes miliči, kuri patrulēja, bija piesēduši šņabi iedzert. Tā abi rokās iekrita.
Tautas frontes laikā runājām par šo notikumu. Tad Druvis Skulte tikai izmeta, ka karogu pilsdrupās uzvilkuši raunēnieši, kuri studēja universitātē.
Prata nosargāt
Brīvības piemineklis Raunā izdzīvoja padomju gados. Par tām reizēm, kad gribēts to nojaukt, Ilgvars Plētiens zina stāstīt leģendas. Gan, ka vienīgo buldozeristu dienā, kad bijis jānostumj piemineklis, piedzirdījuši, gan, ka kāda sieviete aizstājusies priekšā, gan, ka pienotavas direktors, kad izpildkomitejā sprieduši par nojaukšanu, tā naivi jautājis: “Nu ko jums tā skaistā meitene sliktu dara?” Tas ilgāku laiku Raunā bijis populārs teiciens.
Neilgi pirms Atmodas Raunā paklīdušas runas, ka no Rīgas studenti brauks nolikt ziedus. Sabraukuši miliči un čekisti, izgaismojuši ar mašīnu ugunīm. “Man draugs ir Aleksandrs, braucu no vārda dienas svinībām. Rauna pilna miliču. Arī vietējie gaidīja, kas notiks,” stāsta Ilgvars un piebilst, ka divi puiši pa dienu klusi pienākuši un nolikuši ziedus. Kāda redzējusi, sākusi kliegt. Puiši aizturēti, bet palaisti. Sabiedrībā jau juta citas vēsmas. Zemessargs un partija
Ilgvars Plētiens Raunā ne tikai dibināja Tautas frontes nodaļu, arī aicināja kopā zemessargus. Piecus gadus viņš strādāja zemessardzes 2.Vidzemes brigādes štābā par informācijas daļas priekšnieku. “Kad pensionējos, veidoja Tautas partiju, esmu dibinātājos.
To iekārtu, kas bija 50 gadus, nevaru pieņemt. Bet mācījušies gan no vēstures mēs neesam. Žēl, ka tāda ir Latvija šodien,” domās dalās Ilgvars Plētiens un piebilst, ka tic, ka kaut kas mainīsies.
Komentāri