Dzenot pēdas kādai grāmatai, pamanīju kalendāru daudzveidību Cēsu grāmatnīcās. Paņēmu vienu ar tīģeriem uz vāka – autors Ēriks Zvirbulis, piesaistīja gada skaitītājs ar Latvijas piļu attēliem, atkal Ē.Zvirbulis. Ar Latvijas dabu – tas pats autors. Saskaitījās seši kalendāri, kurus izdevis Ē.Zvirbulis. Pārdevēja saka, ka kopā ir astoņi, bet kad satieku pašu autoru, izrādās, ka viņš nākamajam gadam sagatavojis 11 kalendārus, no kuriem tikai divi nav viņa autordarbs.
Ilustrētā dienu skaitīšana
Ēriku Zvirbuli apciemoju pievakarē, kad viņš atgriezies no fotoizstādes iekārtošanas Valmierā. Pretī skrien milzu zilpelēks dogs Billijs, kas, apostījis ciemiņu pa milimetram, draudzīgi ielaiž istabā, kur galds noklāts ar Ērika šī gada veikumu.
Viņš pats gan fotografē, gan kopā ar meitu Zani veic kalendāru māksliniecisko izveidi. Zane strādā pie datorsalikuma. Cēsu fotogrāfs Šalkonis Ozoliņš Ērikam piegādā ziedu fotogrāfijas, jo kalendāru autors ar ziedu bildēšanu nav aizrāvies „ Savukārt ārsts Jānis Petrāns, saslimis ar Kaukāza kalniem, dāsni piegādā fotogrāfijas,” atklāj Ēriks, izvilcis no kalendāru kaudzes sniegotu kalnu attēlu. Pirms dažiem gadiem Ērikam ienācis prātā, ka varētu tapt kalendārs ar Latvijas piļu attēliem. „Nesen izdotā grāmata par Latvijas pilīm man īpaši nepatika. Bildes profesionāli šķita diezgan švakas,” atzīst fotogrāfs un pastāsta, ka tas viņu mudinājis pilis nofotografēt labāk. Ē.Zvirbulis neslēpj, ka viņa dzīves dzinulis vienmēr bijis – izdarīt to, ko citi nevar: “Tas dod gandarījumu, ja izdodas.”
Vērojot Ē.Zvirbuļa fotogrāfijas, acīs krīt, kā viņš prot bildēm atrast debesis. Tās runā atsevišķi, spilgtinot ainavu. Ēriks gan atzīst, ka debesis bijušas tikai laime spēle,
bet jāteic, ka tad laime spēlējusies gandrīz visās fotogrāfijās. “Ja debesīs redzu interesantus mākoņus, kustos ārā no mājas,” atklāj Ēriks, bet sieva Maija piebilst, ka vīrs izmanto katru brīdi, kad dabā notiek jaušamas pārmaiņas. Vienmērīgi saulaina diena fotogrāfa uzmanību nesaista, jo tad debesis gludas kā ledus, bet objekti noklājuši biezu, fotoobjektīvam necaurejamu ēnu. Kalendāru izdevēja otra tuva fototēma ir dzīvā radība. „Dzīvnieku bildes kalendāriem galvenokārt salasu zooloģiskajos dārzos.” Viņš rāda attēlus, kas uzņemti Berlīnes, Drēzdenes un Prāgas zoodārzā. Piemēram, palaidņi tīģeri, kas viens otru iegāzuši ūdenī. Savukārt Prāgas lāči izskatās pēc dvīņiem. Fotogrāfija, kur strazdu mamma baro bērnu, uzņemta tepat piemājas dārzā. Strazdulēns sēdējis un gaidījis, kad nesīs tārpu. Atlicis tikai pacietīgi novērot, un bilde rokā. Ērikam ir fotogrāfija, kur strauss izdējis olu kaudzi, pats nostājies un brīnās – vai tās tiešām visas manas? Ar zirgu fotografēšanu gan notikusi ķibele. Kāds modelis no zirgu bara strauji pagriezies un iespēris bildes kārotājam pa vēderu. “Labi, ka tiku sveikā cauri, varēja būt pavisam slikti,” notikumu vērtē Ēriks.
Smenas skola visam mūžam
Fotografēšana Ērikam nelikusi mieru jau pamatskolā. Pats iegādājies padomju laika ziepju trauku „Smena”. No tā, salīdzinājumā ar mūsdienu lētajiem fotoaparātiem, varēja izspiest ļoti kvalitatīvas bildes. Kad dabas skati un sadzīves ainas bija apgūtas, Ēriks vēlējās fotografēt tuvplānā. Bija jāmeklē aparatūra ar spēcīgāku optiku, bet tas jau bija vēlāk. Zosēnu asie zēni
Ēriks un viņa brālis Aivars, kurš Latvijā plaši pazīstams ar iesauku Čiris, auga brālīgā interešu saliedētībā.
“Ar Aivaru, kurš ir gadu jaunāks, visu darījām kopā – gan labus darbus, gan arī blēņas,” smej Ēriks.
Skolas gaitas brāļiem aizsākās Cēsu 2. astoņgadīgajā skolā, vecāki bērnus nosūtīja uz Cēsīm pie vecmammas. Zosēnos, kur ģimene dzīvoja, skola bija patālu, bet Cēsu vecmamma dzīvoja skolai gandrīz blakus. “Cēsu 2. astoņgadīgajā sākām kārtīgi spēlēt futbolu un apmeklējām šaha un dambretes pulciņu
pionieru namā.” Bet tad bijis gadījums, ka graviņā aiz Jāņa ielas, kur burbuļo tautā sauktā sūdupīte, brāļiem iznācis kašķis ar krievu puikām, kurus abi kopā ar vēl diviem draugiem par apsaukāšanos pamatīgi ieštaukājuši. Palaidnību konts brāļiem krājies strauji, līdz trešajā mācību gadā skolas direktors pateicis: “Viss, brauksiet atpakaļ pie vecākiem, jo vecmamma ar jums netiek galā.” Ēriks atzīst, ka šī, kā viņš to uztver, izmešana no Cēsu skolas nākusi tikai par labu. Zosēnos tolaik par direktoru strādājis fizkultūras skolotājs Eduards Grigors. Ēriks ziemā četrus kilometrus uz skolu braucis ar slēpēm, bet bezsniega laikā saķimerējis mātes vecos velosipēdus, vēlāk mopēdu.
Dambretes autodidakti</b.
Sportiskā Zosēnu pamatskola brāļiem parādīja ceļu uz jaunatvērto Murjāņu sporta skolu. Ēriks ir šīs skolas pirmā izlaiduma audzēknis.
Brāļi, mācoties Murjāņos, reiz avīzē izlasīja par Rīgas rajona čempionātu simtlauciņu dambretē. “Bija teikts, ka būs iespēja iegūt sporta klasi. Tas mūs izaicināja. Sākām pamatīgi trenēties un sacensību dienā traucāmies uz Siguldu, kur čempionāts notika. Neraugoties uz to, ka dambretes spēli apguvām paši, iekļuvām uzvarētāju trijotnē starp tiem, kuru spēles prasmi slīpēja treneri,” smaida Ēriks. Brāļi uzaicināti piedalīties Latvijas čempionātā, tāpēc devušies uz Inčukalnu patrenēties pie puiša, viena no labākajiem spēlētājiem Rīgas rajonā. “Iznāca tā, ka abi ar Čiri viņu apspēlējām, bet Čiris apspēlēja mani…”
Fizkultūrietis – fiziķis – šoferis
Kādu laiku Ēriks strādāja Cēsu 2. pamatskolā par darbmācības un fizikas skolotāju. Darbs skolā sākās pēc Murjāņu skolas beigšanas ar pirmo darba vietu Mālpilī, pēc tam savā dzimtajā skolā Zosēnos, un tad atkal Cēsīs.
Murjāņu sporta skola un fizikas pasniedzējs – vai tas sader kopā? “Skolā biju viens no labākajiem matemātiķiem, piedalījos Rīgas rajona fizikas un matemātikas olimpiādēs. Pēc Murjāņu skolas beigšanas stājos Latvijas Valsts Universitātes (LVU) fizikas un matemātikas fakultātē, bet iestāju eksāmeni bija tik smagi, ka tikai septiņi tos nolika. Fizikā dabūju trijnieku (pēc piecu ballu sistēmas -V.R). Pēc tam, kad to stāstīju savam fizikas skolotājam, viņš bija sašauts. Atklāti runājot, fiziku nekad īsti neesmu zinājis, stiprā puse bija matemātika. Kādu laiku LVU pamācījos, laikam beidzu trīs kursus. Visgrūtākais, ka mācību grāmatas bija krievu valodā. Man, lauku zēnam, ar krievu valodu īpašas darīšanas nebija bijušas. Un sapratu, ka matemātika tik augstā līmenī man nemaz nav vajadzīga.
Kad sāku strādāt par šoferi, iesniedzu dokumentus Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, tie tur atrodas vēl tagad. Tā kā LVU biju beidzis trīs kursus, Jelgavā mani ieskaitīja ceturtajā, bet tā tur mācīties arī neaizgāju,” gājienu pēc izglītības atceras Ēriks. Aklās vistiņas ar Zilu
„Tā kā Cēsu skolēni man pamatīgi kāpa uz auguma, aizgāju strādāt
par šoferi,” tā skolotāja karjeras noslēgumu komentē Ēriks, un pastāsta nelielu šoferu šausmu stāstiņu.
“Pirmajā darba gadā Raunas lauktehnikā braucu ar gaziku. Tā bija diezgan stabila mašīna, strādājot biju sapelnījies atzinību par labu darbu, un man iedeva ZIL ar piekabi…,”stāsta Ēriks, atceroties, ka diemžēl automašīna jau bijusi ar izteiktu slimības vēsturi. “Iepriekšējais šoferis to dzērumā bija apgāzis, saņēmu sadauzītu mašīnu, kas neturējās uz ceļa, staigāja visos virzienos, bet nekad nebrauca taisni,” atceras Ēriks. Viņš uzskata, ka palaimējies neiekļūt avārijā. Pāris reizes gan iznācis apgāzt piekabi, reiz arī visu braucamrīku ar ķieģeļu kravu netālu no Daugavpils. “Viens gan labums bija. Šis klaiņojošais zils man pamatīgi ļāva apgūt šofera pieredzi,” uzskata Ēriks un turpina šķetināt šofera atmiņas. Jo profesijā nostrādājis līdz Latvijas Atmodai un vēl mazliet ilgāk. “Vēlāk braucu ar cementa vedēju starpkolhozu celtniecības organizācijā. Tur iznāca strādāt arī pa naktīm. Uzņēmumam bija ļoti saimniecisks vadītājs. Izdomāja, ka Līvānu mājas jābūvē, sacenšoties republikas lauku celtniekiem. Tā kā cēsnieki šo konkursu izdomāja, tad tas Cēsu pusē arī notika. Pateicoties šai saimnieciskajai asprātībai, rajonā Līvānu māju ciematus sabūvēja ļoti daudz.”
Cementa vešana Ērikam bija jāpārtrauc, putekļu dēļ sācies kaut kas līdzīgs astmai. “Ārstēju arodslimību, reizē sāku strādāt par šoferi tuberkulozes slimnīcā,” saka azartiskais braucējs.
Bet tad klāt bija laiks, kad Latvijā asnus sāka dzīt pirmie privātīpašuma iedīgļi.
Ēriks drīz vien kļuva par privātā taksometra šoferi. Jāņa sēta
Aktīvais ideju ģenerators Čiris privatizēja Cēsu tipogrāfiju un brāli paņēma palīgos. “Kamēr tipogrāfiju iekārtoja, darba bija pāri galvai. Čiris piespēlēja. Kādu laiku biju pat „Jāņa sētas” direktors. Naudas nebija, bet ziema nāca virsū. Ar papīriem izolējām jumtu, lai netecētu. Tai laikā abi ar brāli vēl kārtīgi audzējām puķes 8. martam, regulāri vedām pārdot uz Krieviju,” stāsta Ēriks, atzīstot, ka naudas no puķu pārdošanas pieticis, lai “Jāņa sētā” varētu nesaņemt algu. “Darīju visus darbus. Ar smago mašīnu vedu papīra ruļļus. Nācās sagādāt ofseta mašīnas, vecajā tipogrāfijā tās nebija. Čiris nopirka mazo A formāta „Dominanti”, uz kuras sāku mācīties iespiešanu. Starp citu, tā nonācu arī pie domas par kalendāru izdošanu. Ideja gan radās Čirim,
kad viņš reiz ieraudzīja kādu neinteresantu kalendāru. Nākamajā gadā nopirkām bildes no fotogrāfa Leona Baloža, kā augstas raudzes profesionālim nācās samaksāt ļoti daudz. Tas mani mudināja atsākt nodarboties ar fotogrāfiju, jo, strādājot par šoferi, šo puikas gadu aizraušanos biju atstājis novārtā.”
Ēriks Zvirbulis ir no tiem, kurus dzīvē nav baidījis neviens darbs. Iespējams, tas mantots no vectēva Pētera Zvirbuļa, kurš Cēsu centrā pirms kara iekārtoja ūdensvadu sistēmu. Kā stāsta Ēriks, bezbailīgi ķēries klāt jebkuram darbam un pratis atrast tā pulsu.
Komentāri