Eleonora Krakope pa ziemu dzīvo Cēsīs pie meitas. Te ērti, silti. Vasarās, tad gan pošas uz savu māju Vaives pagastā. Tur dzīvo dēls ar ģimeni. Pavasarī viņai paliks 85 gadi.
“Ziema tāda garlaicīga, “ saka Eleonora. Bet mierā viņa nesēž. Pasaimnieko pa māju. Kad naktīs nenāk miegs, palasa grāmatas par dzimto Baltinavas pusi. Skatās televizoru, lasa avīzes. “Tādi laiki,visas vecenes ir lielākās politiķes, “smejot saka sirmgalve un pauž savu viedokli: “Kad tie nemieri pa mūsu valsti gāja, tas man nepatika. Tā nu gan valdību Doma laukumā nokliegt nevajadzēja. Manas simpātijas pieder Zatleram, jau no paša sākuma. Godmanis kādu laiku nepatika, tagad tāds nopietns, izturēts, stingrs. Būs labs.”
Sarunas laikā runcis Markuss glaužas ar savu mīksto kažoku saimniecei pie kājām. Grib, lai paglauda, lai pievērš arī tam
uzmanību. “Kad dzeru sirdszāles, tad vēl lielāks draugs un visādus jokus taisa,” saka saimniece, un kaķa rimtā murrāšana vedina pāršķirstīt atmiņu lappuses. Arī ministriem būtu jāzina
”Mazbērni nelikās mierā, lai uzrakstu, kā man dzīvē gājis. Bieži lūdza pastāstīt par kara laiku, par to, kā devāmies bēgļu gaitās. Tas viņiem
šķiet interesanti. Arī vedekla mudināja, lai jaunajiem atstājot atmiņas,” stāsta Eleonora Krakope. Tā viņa piesēdusies un spilgtākos notikumus, izdzīvojot vēlreiz, uzrakstījusi. ”Sākumā lūdza tikai par karu, tad aicināja: “Uzraksti par bērnību.” Man ļoti patīk dzīve, dzīvesprieks vienmēr vadījis. Tā gribētos, lai tie ministri izlasa, kā mēs kādreiz dzīvojām. Viņi nav karu un badu redzējuši, tāpēc cits ar citu plēšas,” spriež Eleonora. Atmiņas, pārrakstītas datorā, tagad ir visu bērnu ģimenēs. Tajās gan viņa bijusi lietišķa, bet ik reizei teikumā iezadzies kāds brīnumjauks salīdzinājums, kāda vārdu pērlīte. Kad debesjums augsts
Bērnība un jaunība ikviena atmiņās ir tas skaistais, jaukais, sapņu pilnais laiks. ”Skolā sāku iet ar skaistām vīzītēm kājās. Tēvs tās bija nopinis no tievām aukliņām. Mamma pašuva drēbes somu ar skaistu, sarkanu rozi sānos. Pudienām līdzi deva lielu, dzeltenu antonovkas ābolu, maizes riecienu un kortelīti piena. Garšuvēl tagad
jūtu mutē,” atmiņās raksta Eleonora.
Un sarunā vēl papildina, kāda pati bijusi: “Ar draugiem jaunībā kur tik negājām. Ar māsīcu puspasauli ar velosipēdiem apbraukājām. Viņa nebija tik enerģiska un allaž teica: ”Tu, Nora, viena traka esi”.”
Eleonora bija pirmdzimtā astoņu bērnu ģimenē. Kā tagad atzīst – bagāti nebija, bet dzīvoja laimīgi un saticīgi, izpalīdzot cits citam. Laiks tad stundas skaitīja rimti. Eleonora gaidīja savu kārtu, kad varēs uzvilkt
labāko kleitiņu un kopā ar vecākiem iet uz baznīcu. Uz visām māsām bija viena izejamā kārta, tāpat brāļiem.Citur kur
šo apģērbu vilkt nebija brīv.
Bērna prieki un rūpes agri beidzās. Pēc sestās klases Eleonora uzņēmās būt par aukli skolotāja meitiņai. ”Mazajai meitenītei nu jau 70 gadi. Viņa ir rakstnieka Egila Lukjanska sieva. Mani nav aizmirsusi, brauc ciemos,” tā dzīvesstāstā savijas gadu desmiti, satiekas cilvēki. Kara līnijas liktenī
Kara gados Eleonora strādāja Gauru pagastā. “Bija 1944. gada vasara. Naktī pamodos no cilvēku raudāšanas un suņu rejām. Vācieši pa ielu dzina cilvēkus no Krievijas. Ar suņiem, pātagām. Viņi lūdza ūdeni, maizi. Man mājās bija svaiga maizīte (mums deva miltus, maize bija jācep pašiem, man to cepa viena tantiņa). Uz mājas sliekšņa stāvēdama, to izdalīju. Tad vācieši jaunas meitenes rāva prom no ģimenēm un veda uz štābu. Naktī nevarēju gulēt. Nākamajā dienā devos pie vecākiem. Viņi bija pārbijušies un izmisuši,” atmiņās raksta Eleonora Krakope. Meitene lūgusies, ka jābrauc prom. Tēvs nokāva cūku un aitu, sakrāva ratos, ģimene līdzi paņēma trīs govis un devās ceļā. Tad, protams, neviens nedomāja, cik laimīgs būs atpakaļ brauciens no Vācijas, un arī to, ka drēgnā novembra rītā kājas skars Baltijas jūras otru krastu. “Ar mašīnām mūs aizveda uz Berlīni. Meitenes, kam bija 18, saģērba karavīru formās un aizsūtīja uz Drēzdenes pusi. Mūs sadalīja grupiņās, katrai iedeva aparātu, vācietis apmācīja, un uzlidojumu laikā mēs laidām miglu, lai lidotāji neko neredz.
Nostrādājām līdz aprīļa vidum,” atmiņās kavējas Eleonora. Vecāki bija pārcelti uz Rātenavu, viņa brauca turp. “Ceļā pieredzēju nāvīgas bailes. Vilcienam uzbruka lidmašīnas, teica, ka amerikāņu, Paskatījos logā, apkārt tikai melna zeme lēca debesīs. Dievs mūs pasargāja. Nedabūjām ne skrambiņas. Lokomotīve bija sabombardēta. Apkārt gulēja līķu kalni. Atradu vecākus, kādas dienas pagāja mierīgi, tad pilsētiņa sāka iet no rokas rokā. Vācieši atsita krievus, krievi atkal padzina vāciešus. Tad krievi ienāca pavisam. Atkal sākās šausmas. ”Sievietēm rāva gredzenus no pirkstiem, auskarus no ausīm. Lai kaut kur tiktu, bija jālec pāri līķiem. Kad viss nedaudz pierima, meitenes aicināja uz virtuvi strādāt. Tā kā pratu gan krieviski, gan vāciski, tiku strādāt komandantūrā. Uzrakstīju vēstuli mammas brāļiem uz Latviju. Viņi aicināja mājās. 2. novembrī atgriezāmies,” raksta Eleonora Krakope. Karš bija beidzies, un sākās cita dzīve. Uz skatuves, stellēs, pie plīts
”Visu mūžu esmu bijusi aktīva. Man vajadzējis iet un skriet,” ar smaidu saka Eleonora un atceras, kā strādājusi par slaucēju un kā vienīgā precētā starp desmit jaunām meitām teātri spēlējusi. Pašas bijušas gan sievietes, gan vīrieši, ar izrādēm
apkārt braukājušas. Arī Vaivē ne vienā vien lomā iedzīvojusies. ”Uz Cēsīm vēl Šverste aicināja, bet kur nu es no Vaives varēju tikt. Diplomu par spēlēšanu daudz,” ar gandarījumu saka Eleonora un piebilst, ka viņai dotas
kārtīgas lomas, kā
parādījusies uz skatuves, tā skatītāji zālē sakustējušies.
”Kad pārcēlos uz Vaivi, nodibināju sieviešu padomi. Tā, kā tagad teiktu, bija labdarības organizācija. Bijām aktīvas, adījām cimdus, zeķes, vedām zīdaiņiem uz Rīgas mazbērnu novietni. Mūsu darbu no tribīnes dikti novērtēja arī vīrieši. Pie nelabvēlīgām ģimenēm braucām, palīdzējām,” ar lepnumu atceras Eleonora un pati arī pabrīnās, kā vienmēr visu varējusi padarīt. Darbs lopkopības brigādē, brīvdienās pagasta ļaudis aicināja par saimnieci gan kāzās, gan bērēs. ”Arī tagad garšīgas tortes cep, bet laukos ceptās, ar roku kultās, daudz gardākas. Ar mikseri kultās sausas iznāk. Kādreiz ļoti daudz cepumu viesībām vajadzēja izcept,” pieredzē dalās pieredzējusī saimniece un atzīst, ka tagad jau visu var veikalā nopirkt. Viņa ir pārliecināta, ka ikviens roku darbs tomēr mīlīgāks. Arī izceptā kūka vai cepumi. ”Vasarā atkal audīšu. Stelles verandā gaida. Lupatu segām liels pieprasījums, tās arī vieglāk paaust. Viena cēsniece simts kilogramus lupatu sagriezusi, laikam grib mani kapā iedzīt,” jokojot saka pagastā pazīstamā audēja. Viņas darbi allaž bijuši dažādās izstādēs. ”Žēl, ka neviens vairāk ģimenē neauž. Nav laika,” skumji bilst Eleonora. Piepildīta mīlestība
Vai Eleonorai ir kāds dzīvē nepiepildīts sapnis? Viņa, ilgi nedomājot, nosaka: ”Nezinu.” Tad ieslīgst atmiņās un klusi atzīstas: Kaut kas no jaunības. Pirmā mīlestība netika piepildīta. Apprecēju vīru ar diviem bērniem. Meitiņai nebija gadiņš, dēlam divi. Man viņu tā žēl bija, ka apprecējos ar svešu vīrieti, deviņus gadus vecāku. Nepadomāju, ka būs jādzīvo. Par bērniņiem domāju – ja nu tēvs par sievu paņems tādu, kas viņus nemīlēs. Tā mūžu kopā nodzīvojām. Sešus bērnus izaudzinājām. Man ir desmit mazbērni, trīs mazmazbērni.
Pirmā mīlestība bija gūstā. Kad atgriezos no Vācijas, mani sāka precināt, 21 gads bija. Kad viņš atgriezās, es jau septiņus mēnešus biju precēta. Tad gan bija grūti. Aicināja atpakaļ. Ko es varēju darīt, nebūtu to bērnu… Arī viņš apprecējās. Nu jau aizsaulē, tāpat kā mans vīrs un abi vecākie bērni.
Gribētos, lai bērni un mazbērni vairāk pie garīgās dzīves turētos, kristīti, iesvētīti ir, bet baznīcā regulāri neiet. Saku, kad nomiršu, tikpat draudzīgi dzīvojiet.” Spēka avots
”Nemīlu čīkstētājus. Lai ko pārdzīvojusi, manī nav naida, dusmu. Nesūdzos. Arī, ka pensija maza. Nevaru izturēt tos, kuri gaužas, cik dzīve slikta. Mašīnu pilnas ielas, nav kur kāju spert. Ir desmitreiz labāk nekā kādreiz.
Es gan šai laikā dzīvotu un dzīvotu. Būtu man spēks, pa zemīti vien rušinātos,” ar labestīgu smaidu saka Eleonora un uzsver: ”Lai vairāk labestības, lai cilvēki tā nekašķējas. Liekas,
tie bagātie vairāk kašķējas. Viņi uz naudu iekārojušies, tā ir galvenā, un vajag vēl vairāk. Mums pietiek, cik ir. ”
”Kalna Piekūni” ir viens no Eleonoras spēka avotiem. Te tagad saimnieko dēls. Bet vēl kāds atmiņu stāsts saistās ar šīm mājām. ”Kad 1944.gadā ģimene devās bēgļu gaitās, nokļuvām Vaivē. Tur tēva brālēns jau no mazām dienām strādāja par kalpu, bija ieprecējies. Kādā šķūnī pārnakšņojām. Pēc 30 gadiem ierados, vieta likās pazīstama, tad sapratu, ka šīs mājas
šķūnī pārgulējām.
Komentāri