Biruta Lūse ir pensionēta piensaimniece. Mūžu nostrādājusi un arī nodzīvojusi Veselavas pienotavā, mājā, kurai dots vārds ”Zemnieki”. Te kādreiz bijis kungu zirgu stallis. Virs staļļa durvīm lasāms gada skaitlis 1896.
”1959. gadā sāku strādāt pienotavā, dzīvoju blakus mājā, pēc sešiem gadiem kļuvu par vadītāju, pārcēlos uz vadītājam paredzēto dzīvokli virs pienotavas. Te dzīvoju vēl šodien,” stāsta Biruta un piebilst, ka muiža iepatikusies jau pirmajā reizē. Ozoli, kuri dod mieru un spēku. Biruta ievērojusi, ka parasti vismaz viens ozols visu ziemu lapas nenomet, šoziem visi kaili, un var tik zīlēt, kāda būs vasara.
”Par nākotni skaidrības nav. Kas notiks ar māju, cik ilgi te varēšu dzīvot. Pēdējos gados jau dzirdētas visādas runas. No apakšas nāk tāds aukstums, akmeņi auksti. Apakšā ir siera pagrabs, tajā kādreiz turēja 12 grādu temperatūru, un dzīvoklī nesala. Arī blakus dzīvokļos bija iemītnieki,” vakardiena un šodiena saplūst stāstā, un Biruta ņem rokās adīkli, gan lai īsinātu laiku, gan lai savējiem noadītu siltas zeķes, gan kādu krāšņāku cimdu pāri, kuru varētu pagasta rokdarbnieču izstādē rādīt. Bet ikdienas pastaiga ved arī uz kūtiņu, kurā saimnieci gaida vistas un truši. Vasarā Biruta, kā gadiem ierasts, rūpējas par lielo apaļo puķu dobi pienotavas priekšā. ”Kādreiz vecāmāte teica, ja slikti jūties, esi satraukusies, apsēdies uz bluķīša pie plīts, paskaties, kā uguns spēlējas. Siltums pārņems, prāts būs mierīgs,” padomu dod Biruta un rāda klades, kurās no 1974. gada aprakstījusi ikdienas gaitas, vērojumus, priecīgos brīžus kopā ar vīru Aivaru, ar kuru nepaguva nosvinēt 50 gadu kāzu jubileju.
Tepat muižā izaugušas meitas, vecākā Lauma dzīvo kaimiņmājā. Ar lepnumu vecmāmiņa stāsta par pieciem mazbērniem, kuri katrs atradis savu vietu dzīvē. ”Cik muižā daudz bija bērnu, kad mana Lauma un Sandra bija mazas. Katrā mājā vairāki. Tagad muižas mājās tikai pāris ģimenēs mazi bērni. Arī cilvēku palicis pavisam maz. Jaunie aizdevušies prom. Ko viņiem te darīt? Muižā kādreiz bija viss, tikai uz veikalu bija jāiet līdz Bērzkrogam. Tagad jau arī ir viss – autoveikals četras reizes nedēļā piebrauc, tik feldšerpunkts Bērzkrogā. Visi bijām jauni, un arī dzīve šķita jaukāka. Daudzas ģimenes kopā gājām. Tagad arī pati esmu kļuvusi par mājās sēdētāju, ” saka Biruta un uzbur ainu muižā no rīta pirms gadiem divdesmit. Četros vīrs cēlies un sācis pienotavu kurināt, piecos jau sākuši braukt piena vedēji. Vai katrs atvedis kādu ziņu, kas paša vai kaimiņmājā noticis. ”Viss rūca, klabēja, tagad tik vējš dzied,” skumji piebilst Biruta un priecājas, ka pēdējos gados muižas apkārtne, parks tiek sakopti. Par muižu priecājas arī ekskursanti.
Komentāri