Turcijā saplūst Eiropas un Āzijas šarms.
Ja gribas redzēt Melno jūru, tad jādodas līdz Stambulai, ja Egejas un Vidusjūru, tad jālido līdz Antālijai. Nav nekā vēsturiskāka par Efesu, Konju un Kapadokijas novadu. Un nav nekā skaistāka par Turcijas Rivjēru. Tā un vēl krāšņāk šo valsti tūristiem reklamē ceļvežos. Reklamē atpūtas iespējas līdz pat novembrim, kad Latvijā jau gaidām pirmo sniegu.
Iepriekš vienmēr biju devusies ceļojumos, lai pēc iespējas vairāk uzzinātu par valsti- tās vēsturi, kultūru, cilvēkiem un šodienas sasniegumiem, tāpēc ilgi nebiju pierunājama aizbraukt vienkārši uz kūrortu, lai gulētu smiltiņās, skatītos jūras plašumā un, jā – nedarītu neko. Vēl es biju labākās domās par sevi, sakot, nu, neuzķeros es uz atlaidēm, nepērku pa labi un kreisi tikai tāpēc, ka manta kļuvusi uz pusi lētāka. Taču brauciens uz kūrortu Alānijā, kas atrodas apmēram 150 kilometrus no Antālijas, kur nolaižas lidmašīna, tika izvēlēts tieši šādā ceļā. Un ziniet- nenožēloju. Jo cilvēkus, kultūru, reliģijas ietekmi, tautas tradīcijas un pat vēsturi var mēģināt saprast, arī laiskojoties pludmalē un vakaros aizstaigājot līdz kūrorta centram.
Var baudīt Marka Antonija dāvanu
Ja Beleka un Side tiek uzskatīti par Turcijas Rivjēras jaunākajiem, modernākajiem un reizē dārgākajiem kūrortiem, tad Alānijai ir vēstures elpa. Ne tikai pludmali, bet visu Alāniju, kas iekārtojusies Tauru kalnu nogāzē, vēl dažus gadus
pirms Kristus savai mīļotajai, pēdē-jai Ēģiptes valdniecei Kleopatrai dāvinājis Romas valstsvīrs Marks Antonijs. Stiprais karotājs neesot vēlējies neko citu, kā tikt pie Kleopatras labvēlības, viņš pludmalei licis dot šarmantās sievietes vārdu, pats to iekārtojis, un par laimi Kleopatra nav atteikusi dāsnajai sirdij. Leģenda vēsta, ka abi pasaules vēsturē palikušie cilvēki tieši šajā vietā, kuru katru gadu apmeklē tūkstošiem tūristu, tolaik baudījuši divvientulību.
Pludmale ir plata un klāta baltām smiltīm arī pēc diviem tūkstošiem gadu. Zinātāji saka, reizēs, kad saules stari krītot kā īpaši, smiltis esot rozīgas. Kā nekā Marks Antonijs tā esot vēlējies- Kleopatra pelnījusi pašu skaistāko un neatkārtojamo. Prieks, ka trauksmainā karavadoņa apmātības augļus mēs varam baudīt vēl šodien. Prieks arī par to, ka, attīstoties tūrismam, turki, kas Alānijā priecājas par katru iebraucēju, jo sezonā tas ir viņu peļņas avots, ir spējuši šo vietu ne tikai saglabāt, bet celt. Tiešām, arī garīgi celt, jo izveidotas promenādes, skaisti dārzi un parki, vakaros var vērot un piedalīties turku tradicionālajos deju uzvedumos, var klausīties viņu dziesmas. Pludmales kafejnīcās sestdienas vakarā divi pāri svinēja kāzas. Arī savu laimi turki neslēpj no svešo acīm. Un, kas zina, varbūt arī viņu sirdīs ir dzīva leģenda par vēsturisko mīlestību.
Saules pieliets gads
Septiņus mēnešus gadā Alānijā
esot silts un saulains. Oktobra beigās termometra stabiņš joprojām turējās pie plus 28 grādu atzīmes dienas viducī, un ūdens temperatūra bija līdzīga. Alānija un Kleopatras pludmale ir vāciešu, bieži Vācijas pensionāru atpūtas vieta. Kāds puisis, kurš strādāja pludmales bārā, arī aicināja klientus uz viesnīcas masāžas salonu, no rīta un vakarā dziedādams sakopa pludmali, stāstīja, ka turīgie vācieši Alānijas viesnīcās pavadot divus, trīs mēnešus. Pārējie tūristi novembrī pazūdot, bet vācieši šeit pārlaižot ziemu. Kā nekā, aukstāks Alānijā esot vien janvārī, bet nekad zem nulles, jo turienes palmas sniegu nepazīstot. Un februārī jau dzīve ejot uz pavasara pusi.
Var jau būt, ka saule “vainīga”, bet turienes cilvēki ir ļoti atvērti. Manis pieminētais puisis runāja turku, angļu un krievu valodā. Kāpēc krievu? Tāpēc, ka pirms tam strādājis Kemerā, kur ik dienas nākuši un nākuši tūristu bari, kas ielidojuši no Šeremetjevas. Tam puisim nepaprasīju, kā viņš dzīvo, cik viņš nopelna mēnesī, ja katru dienu ir darbā un laiku pavada, piekopjot atpūtnieku teritoriju. Taču tas, ka viņš dziedāja, tīrot miskasti un stutējot saulessargus, tiešām valdzināja. Tajā brīdī nodomāju, ka viņi prot saglabāt sevī spēju priecāties par dzīvi, kāda nu tā ir, un vēlas, lai visu laiku smaidām arī mēs.
Par mīlestību pašlaik nerunāsim
Mazāk komunikabliem atpūtniekiem var būt nepieņemama pastāvīga turku uzmanība, to neatlaidība un uzmācība, pārdodot preces vai piedāvājot pakalpojumus. Turki sveicinās visās valodās, aicina tūristus savos restorānos vai veikalos, īpašu uzmanību, protams, pievērš sievietēm. Un nav jābrīnās, ka pirmais satiktais turks jums atzīsies mīlestībā vai bezkaislīgi slavēs jūsu ārieni un skaistumu. Neaizmirstiet, ka turki ir aktīvi uzņēmēji, un viņu galvenais mērķis sezonas laikā ir nopelnīt visam gadam. Tieši šādus ieteikumus izlasīju pirms došanās uz Austrumu zemi. Viss tiešām ir tā vai līdzīgi. Un vienīgā iespēja, kā šādos apstākļos “izdzīvot”, ir saprast, ka esi ciemiņš, un visu pieņemt par labu esam. Varu pateikt- turku vīrieši ir uzbāzīgi, bet viņi nav prasti. Un
nav tā, ka viņi piedāvā iegādāties vien zeltlietas vai ādas izstrādājumus. Viņi piedāvā pavakariņot, aprunāties, un viņi piedāvā sirdi. Ir sajūta kā Valentīndienā, kad tev dāvina šokolādes un plastmasas sirdis, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir iegājies, bet tikai retā reizē tas būs no sirds.
Bet attiecības uz atpūtas laiku var dabūt, un iespējams, ka skaistas, jo tas veids, kā turki izsaka piedāvājumu palikt uz brīdi kopā, nav zemē metams. “Vai es, lūdzu, drīkstu redzēt tavas acis?” (tās vienkārši slēpās aiz tumšām saules brillēm). Nu, es neesmu dzirdējusi, ka pie mums vīrietis tā teiktu. Varbūt nav palaimējies. Un pēc tam seko uzaicinājums apskatīt Alānijas vecpilsētu, kalnu kori un zemes strēli, kas no ostas puses iestiepjas jūrā. Un naktī tas viss ir izgaismots un īpaši skaists… Nu, protams, ka šie puiši bieži saņem piekrišanu un bieži atteikumu. Bet pats skaistākais ir tas, ka viņi prot atkāpties, aiziet, novēlot tai iekārotajai sievietei jauku vakaru, jauku visu atpūtas laiku viņu zemē. Un tā ir kaut kāda cita iekšēja tautas kultūra, kas paliek atmiņā.
Tāpat ir neiespējami aizmirst, kā turki priecājas par bērniem. Kafejnīcā pie galda viņi pirmo apkalpo mazo, lidostā no mammas viņi uzzina, kā sauc pašu mazāko ceļotāju. Viņi latviešu mazuļus ucināja viesnīcā, kafejnīcā, veikalos. Viņi priecājās par lielāko svētību, kas ir uz zemes.
Kādā veikalā, kur pirku suvenīrus, turks paķēra pie rokas un vilka uz plauktu, kur atrodami dažādi nieki bērniem. Protams, var jau domāt, ka turkam kā lielam andelētājam ir skaidrs, ka priekš bērna ir visgrūtāk nepatērēties, bet gribas domāt, ka tas tāpēc, ka musulmaņiem ģimene ir svēta. Un tas atspoguļojas pat krāmu bodītē.
Alānija latviešus vilinās pavasarī
Aprīlis būs tas mēnesis, kad lielās tūrisma firmas atkal mudinās kārtot ceļa somas un doties uz siltumu pēc drēgnās Latvijas ziemas. Tā kā pasaule ir liela un daudz vietu, ko gribētos apskatīt, tad pati diez vai otrreiz tieši Alānijai tērēšos, bet jūs varat mēģināt.
Esot kaut nedēļu tur, jūs izbaudīsiet citu kolorītu. Citu ēdienu, kas īpaši gards ir vietējos bāriņos, jo turcisks. Viesnīcā ēdināšana ir bagātīga un garšīga, bet eiropeiska. Viņi baidās par mūsu kuņģīšiem, tāpēc ikdienas ēdienkartē tiek turku saldumi, bet asās uzkodas paliek ārpusē. Vēl jūs varēsiet izbraukt ar kuģi jūrā un lidot ar izpletni, kas piesiets motorlaivai, lai pārdesmit minūtes vērotu pasauli no putna lidojuma.
Un vēl noteikti vajag aizbraukt uz Zaļo kanjonu. Tas ir mākslīgi veidots ezers klinšu ielenkumā. Dzidrs, jo ezerā krājas uzpludinātas kalnu upes ūdeņi. Tur ir klusums, miers. Tie, kas bijuši Norvēģijā, braucienu savdabīgajā ezerā salīdzināja ar slīdēšanu šērās. Vēl vajag izbaudīt turku masāžu, turku pirts marmora akmeņu siltumu un ne dienu neatteikties no pasēdēšanas viļņa galotnē. Tas izdodas pat neprasmīgiem peldētājiem, jo Vidusjūras ūdens ir pietiekami sāļš. Un vēl vajag pastaigāties pa promenādi, tirdzniecības ielu, kopā ar turkiem padzert tēju, ja kaut ko vērtīgāku pirksiet, jums piedāvās arī nacionālo dzērienu- raki. Tas ir turku šņabis ar anīsa garšu. Apēdiet kādu viņu saldumu, uzsmaidiet turkiem, jo viņos tā iedegas uguns, kas nekaitē ziemeļniekiem. Un, ja rodas iespēja, tad ieejiet mošejā. Tā ir cita, latviešiem sveša lūgšanu vieta, bet, kā jau baznīcā, tur gaisā virmo tik daudz labā un saullēktā vai saulrietā nešķendējaties, ja dzirdat skaļo un latviešiem tik neierasto aicinājumu lūgties. Šajās balsīs, kas atskan no vairākiem minaretiem, ir milzīgs spēks. Lūgšanas aizskan pāri kalniem, jūrai, bet tās skan par cilvēkiem un pasauli.
Turcija faktos
Turcija ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika . Tās valsts iekārta tika izveidota 1923. gadā Mustafa Kemala Ataturka vadībā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā.
* Galvaspilsēta: Ankara * Platība: 783,562 km² * Iedzīvotāji:70,6 miljoni * Naudas vienība: Turcijas lira * Valsts valoda: turku * Reliģija – 99,8 procenti turku uzskatāmi par musulmaņiem. Lielākā daļa pieder sunnītiem.
Ieteikumi Kad doties uz Alāniju? * Pavasarī un rudenī, kad tūrisma operatori piedāvā lidojuma un izmitināšanas atlaides (lidojums, nakšņošana 4 zvaigžņu viesnīcā, brokastis un vakariņas nedēļā izmaksāja 300 latus). Ko baudīt? * Daudz saules; * peldes vismaz 25 grādu siltā Vidusjūras ūdenī; * turku pirti un masāžu; * turku virtuvi; * atmosfēru turku tirgū. Ko atvest ciemakukulim? * Ābolu tēju; * austrumu saldumus (jāpērk dārgāki, jo būs garšīgāki); * raki jeb anīsa šņabi; * olīvas.
Komentāri