Rīt, pirmajā Adventē, mācītājs Andris Krauliņš kalpos dievkalpojumā Vecpiebalgas baznīcā. Pēdējoreiz kā draudzes mācītājs. Arī Lodes – Apšu un Skujenes draudzē būs jauns mācītājs.
– Jūsu kalpošana saistīta ar piecām draudzēm. Kā tās mainījušās sešos gados?
– Ar mācītāju Jāni Ginteru divus gadus kā students jau braucu uz Skujeni. Pirms tam nezināju, kur tāda atrodas. Tad sāku strādāt arī Apšu draudzē, vēlāk Zaubē, Nītaurē. Tad Vecpiebalgā. Katra draudze ir citāda. Tāpat kā nav vienādu cilvēku, tā arī draudžu. Atceros, sākumā Skujenē vairāk atbrauca no Rīgas, nekā baznīcā bija vietējo. Tagad draudzē ir 50 locekļi, notiek dažādi pasākumi, baznīca ir sakopta. Apšu baznīcā, meža vidū, arī pussimts locekļu. Zaubi, Nītauri pirms diviem gadiem atstāju, tās ir draudzes, kurās mācītāji bieži mainījušies. Tagad ir cerība, ka kaut kas vērsīsies uz labu. Nītaures baznīcā dievkalpojumi jau notiek katru svētdienu. Nevaru teikt, ka divos gados Vecpiebalgā kaut ko īpaši izmainīju.
– Tas, ka mācītājs mainās, ļoti ietekmē draudzi.
– Mācītāju Latvijā trūkst. Šo problēmu esam sākuši apzināt. Kaut pavērtēsim Vecpiebalgas draudzi. Tajā ir 250 locekļu. Viņi ir dažādi. Viena ceturtā daļa ir kartotēkā, bet divos gados viņus tā arī neesmu redzējis, tikpat ir Rīgā, Cēsīs un citur, vēl tikpat bijuši ar kaut ko neapmierināti un uz baznīcu nenāk. Un tad paliek vēl pēdējā ceturtdaļa – tie, kuri iesaistās draudzes dzīvē, apmeklē dievkalpojumus. Ko darīt ar tiem, kuri Cēsīs, Rīgā? Viņi arī tur neiet baznīcā, neiesaistās draudzē. Man nevajag statistiku, man vajag, lai cilvēks iet pie Dieva. Bet viņš neiet. Jā, tiek pamatots, ka tā ir pieķeršanās vai nu baznīcai kā konkrētai vietai, vai mācītājam kā konkrētam cilvēkam. Bet mēs ejam pie Kristus, nevis mācītāja. Vienalga kur – Īrijā, Amerikā vai Skujenē. Man svarīgi, ka cilvēki nāk pie Dieva.
Vai no mācītāja neprasām pārlieku daudz? Prasām, mācītāj, nāc, dzīvo ar ģimeni mūsu pagastā! Bet paši dodamies prom. Tas nav labi, ka mācītāji bieži mainās, bet ir valstis, kur ilgāk par pieciem gadiem vienā draudzē nekalpo.
– Laulāties baznīcā jaunie pāri grib, bērnus nokristīt arī. Kur paliek šie draudzes locekļi?
– Atnāk un saka – man patīk Apšu baznīca un gribu tajā laulāties. Tas ir populāri. Jaunais pāris ir kādas Rīgas draudzes locekļi. Bet es šos cilvēkus nepazīstu, neko par viņiem nezinu. Man kā mācītājam jāuzņemas atbildība par to, ko daru. Tāpat arī ar kristībām. Bijuši vairāki, kuri no Rīgas, Cēsīm braukuši uz iesvētes mācībām Vecpiebalgā. Bet pēc tam? Viņi ir draudzē, aizsūtu e-pastu, pastāstu, kas draudzē notiek. Viņi reizi gadā noziedo. Jā, lauku draudzei arī tas ir būtiski. Bet mācītājam vajag, lai viņi nāktu pie Dieva.
– Sabiedrībā neviennozīmīgi tiek vērtēta garīdznieku atalgojuma sistēmas ieviešana, īpašumu pārdošana, naudas noguldīšana fondos Amerikā.
– Mūsu izpratne ir tāda – ciema centrā ir baznīca. Tur tai jābūt. Un jābūt mācītājam. Tad, kad es izdomāšu atnākt, aiziešu, un tam visam tur jābūt. Pirms Latvijas brīvvalsts par baznīcu rūpējās patroni – baroni, grāfi un citi. Viņi remontēja baznīcu, piešķīra naudu mācītājam. Mēs pieradām – nekas vai gandrīz nekas nav jādara, lai dievnams tur būtu. Komunisma laika paaudze saprata, ka baznīca jāglābj, vāca ziedojumus, jo bija bail, ka baznīcu atņems. Līdz ar neatkarību viss mainījās. Atgriezāmies izpratnē – baznīcai jābūt. Ka man kaut kas jādod, lai tā būtu, to neesam sapratuši. Cilvēki ir tik bagāti, cik viņi ir. Ja nauda guļ mežā kokos, grūstošos namīpašumos, bet baznīcas brūk un mācītāji dzīvo no rokas mutē, vai tas ir pareizi? Ja nebūs, kas sludinās evaņģēliju, nebūs arī draudzes.
“Druvā” bieži lasāms – uzņēmumus slēdz, bezdarbs palielinās. Samazinās arī kolekšu ziedojumi. Nākamgad draudzes var nespēt samaksāt mācītājam pat tik, cik pērn. Mācītāji var aiziet. Viņiem arī ir ģimene, bērni, arī kredīti. Tagad mācītājiem ir arī šiem grūtajiem apstākļiem pienācīga alga. Ar laiku nāksies saprast, ka mums jāziedo, kaut kas jāiegulda, lai tā baznīca un mācītājs būtu.
– Vai luteriskā baznīca mainās?
– Sešos gados nomainījusies paaudze, draudzes padomes strādā laikmetīgāk. Baznīca kļuvusi cilvēcīgāka. Agrāk darījām daudz ko tāpēc, ka tā jādara, tā darīts gadu desmitus. Tagad tiek domāts arī par to, kā cilvēki baznīcā jūtas. Ja dievnams auksts, dievkalpojums taču var būt arī īsāks.
Pēdējā laikā redzams, ka baznīcā un sabiedrībā cilvēkus grūti motivēt sabiedriskam darbam. Bijām tik ļoti aizrāvušies ar attīstību, vēlēšanos dzīvot tā, kā tur, kurp varam aizlidot par lētu naudu. Šīs ilgas mūs ietrieca darbu jūgā un parādu verdzībā. Vai nav absurds ņemt kredītu, lai brauktu atvaļinājumā! Bankas naudu svieda pakaļ, un arī tām šodien jāuzņemas atbildība. Daudzi jau runā, ka kapitālisms līdz ar šo globālo krīzi tādā formā kā līdz šim beidzis pastāvēt. Krīze parāda, ka ir robeža, nedrīkst dzīties tikai pēc peļņas.
Saprotams, cilvēki ir pārstrādājušies, noguruši. Maz brīvā laika. Dēļ lielās vēlmes dzīvot labāk viņi bija gatavi sagraut veselību, ģimeni. Lai tikai būtu šķietamā materiālā labklājība! Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man dzīvē kaut kas jāmaina. Ārsts pateica – mācītāj, jums jāmaina dzīvesveids. Un diemžēl es vairs nevaru strādāt Rīgā, Skujenē, Taurenē, Vecpiebalgā. Man bija jāizšķiras. Man vajadzīgs laiks miesai un veselībai. Tikko pirmoreiz savā mūžā biju trīs nedēļu nepārtrauktā atvaļinājumā. Protams, pa vidam kārtoju darba lietas. Sen jau pierādīts, ka tikai trešajā nedēļā organisms sāk atpūsties, tāpēc strādājošiem ir paredzētas četras atvaļinājuma nedēļas Par to visiem ir jāpadomā, arī vērtējot krīzi. Nevaram tiem 50 gadiem pārlekt, nevaram ielekt dzīvē, kura attīstījusies pilnīgi citādi. Ir cilvēki, kuri pasaka – ja nevaru šeit tā dzīvot, varu aizbraukt. Bet maizīte bez garozas nav nekur. Un cik nav vilšanos! Arī es domāju, ka varētu dzīvot, strādāt Amerikā, bet, kad labāk iepazinu vidi, cilvēkus, saku – nē, es labprātīgi nevarētu.
– Latvieši diezgan kūtri baznīcā gājēji bijuši vienmēr, bet kapu svētki, kas arī ir dievkalpojums, ir sena tradīcija.
– Mums jākopj tautas tradīcijas un jāsludina Dieva vārds, kā māca apustulis Pāvils – sludināt vietā un nevietā. Man salīdzinājumam – atkal Amerika. Kāpēc tur latvieši iet uz baznīcu? Pirmkārt, latviešu valoda. Tad – latviešu kultūra un tikai treškārt – reliģiozitāte. Sešos gados esmu pārliecinājies, ja kalpo ar mīlestību, ievērojot tradīcijas, klausītāju skaits kļūst lielāks. Kapu svētkos ir kāds, kurš manas runas fonā skaļi pļāpā, bet visur, izņemot Vecpiebalgas kapsētu, esmu izticis bez mikrofona. Cilvēki ir klausījušies. Tu esi sējējs, un kāds būs pļāvējs – saka Dieva vārds. Tajā nav teikts – tev jāsēj. Neprasi, kad būs augļi. Kapu svētkos cilvēks ir dzirdējis Dieva vārdu. Varbūt vienīgo reizi gadā lūdzis Dievu.
Diemžēl aizvien biežāk pārliecinos – latvieši nezina savas tautas tradīcijas. Mūsu senči pārdzīvoja karus, Dziesmu grāmatā nāvei un mūžīgai dzīvošanai ir vislielākā sadaļa. Bēres bija notikums, radu sanākšana. Vairs nebrīnos, ka atbrauc cilvēki un skaidri pasaka – mēs neko nezinām, jūs pasakiet, kur pie kapa stāvēt, kad ko darīt. Un te ir jautājums mums pašiem – kā tradīcijas esam nodevuši tālāk. Atkal par Ameriku. Reizi trijos gados
mācītāji un 50 draudžu locekļi no visas Amerikas sabrauc uz sinodi. Un katrs ņem līdzi rupjmaizi. Ar kādu mīlestību dievkalpojumā īpašā liturģijā viņi svētīšanai pienes šo maizi!
Un tad sāc domāt – te maizes pilni veikali, izvēlies, kādu gribi, vai izcep pats. Tur tās nav, katrs pats, kā māk, cep, ar mīlestību kopjot tautas tradīcijas. Un kādā vērtē ir šī rupjmaize! Ne jau maizē ir tā būtība, bet procesā, kā tā top. Tas saistīts ar ģimeni, latviešiem tik svarīgajām mājām. Tur ir tas latviskums. Varam uzbūvēt skaistu māju, ja tajā nebūs dvēseles, tad tā būs vienkārši skaista un tukša.
– Vai Latvijā vēl ir kāds mācītājs, par kuru runāt pie arhibīskapa gāja pašvaldību vadītāji?
– Nav dzirdēts. Jānis Sekste runāja ar arhibīskapu, pēc tam Voldemārs Cīrulis. Lai kalpoju viņu pagastos. Dievs mūs katru noliek tajā vietā un laikā, kur mums jābūt. Tev nav jāpretojas, jāspītējas. Jāpieņem Dieva lēmums un jāmīl cilvēki, vieta, jāinteresējas par viņiem, tradīcijām. Tā vienmēr esmu darījis. Un katrā draudzē esmu teicis – mēs. Skujeniešiem esmu bijis skujenietis, piebaldzēniem – piebaldzēns. Nekas neiznāks, ja būs – es un jūs, mēs un viņi. Esam viena baznīca, mācītājs un draudze ir viens.
– Draudzes un pašvaldību sadarbība daudzu jautājumu risināšanā ir būtiska.
– Protams. Esmu piedalījies četru pagastu padomes sēdēs. Mums ir jāmāk pārkāpt pāri ambīcijām, pagātnes aizvainojumiem. Aizvainojumi ir tur, kur ir runa par mantu. Variants A – ar tiesām draudze izkaroja bijušos īpašumus, variants B – ar pašvaldības palīdzību viss tika nokārtots un atdots. Jāspēj atzīt – esam pieļāvuši kļūdas. Tuvākajos gados draudzes bagātākas nekļūs, pašvaldībām būs jāpārņem kapsētu apsaimniekošana, gribam to vai ne. – Esam ceļā uz Ziemassvētkiem.
– Es pirmoreiz nezinu, ko darīšu Ziemassvētku vakarā.
Visus
gadus pēdējais dievkalpojums bija Apšu baznīcā. Tur bija īpaša noskaņa, ģimeniskums. Kā būs šogad, nezinu. Ir ļoti svarīgi iziet ārpus rutīnas. Atvaļinājums, brauciens uz Ameriku man ļāva paskatīties uz daudzām lietām no cita skatu punkta. Ikdienā viss plūst, tu dari, dari, bet ir svarīgi iegūt citu rakursu. Tu ieraugi, ka ne vienmēr visam jānotiek pēc tava prāta, ka var būt citādi. Tā ir katram, arī mācītājam. Tagad strādāšu tikai konsistorijā garīgā personāla un draudžu lietu daļā un savu reizi aizvietošu mācītājus.
Komentāri