9. Saeimas deputāts, Eiropas lietu un juridiskās komisijas loceklis Andis Kāposts atzīst, ka lauksaimniecība Latvijā ir krīzes situācijā. Viņš uzskata, ka pirmais, ko būtu nepieciešams darīt pašreizējā situācijā, ir administratīvā sloga samazināšana, turklāt kā būtisku deputāts vērtē nepieciešamību pēc vienotas lauksaimnieku nostājas un rīcības.
Arī A. Kāposts pirms pāris nedēļām kopā ar lauksaimniekiem devās uz Briseli protestēt pret situāciju lauksaimniecībā un aicināt uz tūlītēju tiešo maksājumu pārskatīšanu. Tagad deputāts atzīst: „Diemžēl tiešo maksājumu pārskatīšanu ietekmēt nevaram. Ēdam to maizi, ko cepām iepriekš. Tā bija liela kļūda, iestājoties Eiropas Savienībā, informāciju par ražību no hektāra un apstrādāto hektāru daudzumu uzrādīt no statistikas datiem, kas tolaik reālajai situācijai atbilda tikai no puses līdz divām trešdaļām. Igauņi un lietuvieši bija gudrāki. Viņi ES institūcijām iesniedza datus, kas balstīti reālajā situācijā, un tagad Lietuvas un Igaunijas zemniekiem atbalsts ir lielāks nekā Latvijas lauksaimniekiem. Tagad realitāte ir vienkārša – vecajām ES valstīm nav nekādas vajadzības atdot naudu jaunajām dalībvalstīm.”
Lai gan protesta akcija rezultātus nenesa, A. Kāposts kā panākumu uzskata to, ka lauksaimniekos nostiprinājusies apziņa – ja nekas netiks darīts, nekas arī nemainīsies: “Jā, latvieši ir maza tauta, bet mums jāiemācās pastāvēt par sevi. Uzskatu, ka lauksaimnieku organizācijām vajadzētu apvienoties. Lai ir nevis desmit mazas organizācijas, kas savā starpā plēšas, bet gan viena liela, stipra un ar vienotu nostāju. Tad arī būtu lielākas iespējas ietekmēt ministrijas lēmumus un palīdzēt tai.
Uzskatu, ka tagad ir mirklis, kad lauksaimniekiem cieši jāsadarbojas ar zemkopības ministru. Tieši viņš vislabāk zinās, kad iespējams ietekmēt kāda jautājuma attīstību, un tajā mirklī lauksaimniekiem jābūt gataviem atstāt saimniecības, braukt uz Briseli un cīnīties par savām tiesībām.”
A. Kāposta prognozes par lauksaimniecības nākotni ir satraucošas, un viņš pats neslēpj, ka cer – tās nepiepildīsies. Viņš piekrīt, ka lauksaimniecībā ir krīze, turklāt ir grūti paredzēt, cik ilgi tā turpināsies. Vērtēdams, ka Latvijā likvidēsies liela daļa ražošanas uzņēmumu, tai skaitā arī lauksaimnieciskās ražošanas, deputāts uzsvēra: „Ja situācija būs pavisam slikta, valdībai un parlamentam nāksies pieņemt lēmumus, lai nozare netiktu nolaista tādā līmenī, ka vairs nebūs ko celt augšā.
Lauksaimniekiem varētu palīdzēt ar valsts subsīdijām, taču tas atkarīgs no valsts budžeta iespējām. Taču pozitīvi, ka esam panākuši – nacionālo subsīdiju samazinājums tomēr nenotiks. 5,3 miljoni latu lauksaimniecībai jau atgūti, un vēl 2,7 miljonus latu apsolīts apspriest budžeta grozījumos.”
Tomēr A. Kāposts atklāj šaubas par to, vai pēc 2013. gada patiešām notiks ieplānotā tiešo maksājumu pārskatīšana, ņemot vērā, ka lauksaimnieki vecajās ES dalībvalstīs nebūs ieinteresēti maksājumu izlīdzināšanā, īpaši nākotnes krīzes situācijā, ja arī šajās valstīs lauksaimniecībā klāsies sliktāk nekā iepriekš. To daļēji apstiprināja arī Eiropas Parlamenta lauksaimniecības komisijas vadība, ar ko A. Kāposts tikās protesta akcijas laikā.
Vaicāts, kāda būtu tūlītējā, nepieciešamā darbība, kas spētu situāciju uzlabot, A. Kāposts vērtē, ka, vispirms nepieciešams samazināt administratīvo slogu. Tomēr viņš neslēpj, ka tā ir grūti īstenojama ideja.
„Latvijā ir izveidots desmitiem kontroles institūciju, kuras savus budžetus un peļņu jau ir saplānojušas. Turklāt visām tendence ir sodīt, nevis palīdzēt. Tās aug kā sēnes pēc lietus. Neskaitāmo dokumentu, kas nereti dublējas, aizpildīšana ražotājam atņem laiku. Ar baltu skaudību esmu vērojis, kā šī sistēma darbojas Dānijā – tur kontroles iestādes drīzāk ir konsultanti un palīgi, nevis soģi. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka citās valstīs prasības nav tik augstas kā pie mums. Lauksaimniekiem ir jāpilda ES direktīvas, taču Latvija varēja pieņemt tādas regulas, kas valstij ir labvēlīgas. Diemžēl Latvija no izvirzītiem pieciem līdz desmit kritērijiem, kuri būtu jāievēro x variantā, lielākoties pieņem pēc iespējas vairāk un stingrākus. Ražotāji tērē līdzekļus, lai izpildītu brīžam pat nevajadzīgas un neloģiskas prasības. Taču šie līdzekļi varēja būt ieguldīti attīstībā,” skaidro A. Kāposts.
Komentāri