Pavadot vien četras dienas Portugāles galvaspilsētā Lisabonā, jāatzīst, ka šī valsts, tās iedzīvotāji, kultūra un tradīcijas mani apreibināja un lika iemīlēties. Jā, un es zinu, ka vēl kaut reizi gribēšu tur atgriezties. Šauro ieliņu valdzinājums
Burvīga arhitektūra un šaurās ieliņas Lisabonā patiešām aizrauj un fascinē. Visu aprakstīt nav iespējams, taču ir vietas, kas, man šķiet, noteikti ir iepazīšanas vērtas.
Lisabonā atrodas, manuprāt, viens no skaistākajiem klosteriem – 16. gadsimta Hieronima klosteris, kas pārsteidz ar smalkajām, rūpīgi izstrādātajām detaļām un cēlumu, kas rada godbijību.
Lisabonas centrs līdz pamatiem tika nopostīts 1755. gada zemestrīcē. Pilsēta tika atjaunota. Staigājot pa centra ielām, var izjust 18. gadsimta elpu. Ielu un ēku plānojums šeit ļoti rūpīgs. Ēkas ir skaistas – 19. gadsimtā celtā stacija, kas naktīs tiek burvīgi izgaismota, nacionālā teātra ēka. Īpaši naktī neaizmirstamas ir pastaigas pilsētas laukumos, apskatot arī izgaismoto Triumfa arku un Santa Žusta skatu tornis, kuru 19. un 20. gadsimta mijā cēlis Eifeļa skolnieks Rauls Mesners du Ponsards. No torņa var redzēt Lisabonas panorāmu. Augšā atrodas kafejnīca, no kuras paveras skats uz pilsētas ieliņām, cietoksni un upi.
Lisabonā visvairāk mani savaldzināja Alfama – viens no pilsētas kvartāliem, kas zemestrīcē netika iznīcināts. Šeit ieliņas ir ļoti, ļoti šauras un nereti stāvas, mājas piespiedušās viena pie otras un neiztrūkstoši ir mazi balkoniņi, uz kuriem pat grūti iziet. Uz auklām, kas izvilktas no mājas uz māju, žūst veļa. Ja Latvijā tas izskatītos neestētiski, tad Lisabonā, kā arī citviet Portugālē, saulē žūstošā veļa šķiet dabiska, pat neatņemama ainavas sastāvdaļa. Vēsturiski šeit dzīvojuši nabadzīgākie Lisabonas iedzīvotāji un zvejnieki. Mūsdienās Alfamā ir daudz mazu krodziņu, bāru, veikaliņu un vīna pagrabu. Ieliņās dzīvība kūsāt kūsā. Vietējie nemitīgi un skaļi sarunājas, žestikulē, bet neaizmirst uzsmaidīt un arī ko piedāvāt garām ejošajiem pilsētas viesiem.
Bagātību krātuve
Tā droši var dēvēt Mafras pilsētiņā esošo Mafras pili. Tā ir iespaidīga, krāšņa baroka pils un klosteris. Viena no lielākajām bagātībām šajā pilī ir bibliotēka, kas tiek dēvēta par Eiropā skaistāko. Grīdas segums veidots no skaisti rūtaina marmora, vairāk nekā 40 tūkst. grāmatu glabājas rokoko stila grāmatu skapjos. Daļa no tām iesieta ādas vākos ar zelta apkalumiem.
Pārsteigumu radīja, ka vērtīgo un seno grāmatu krātuvē notika bērnu grupas ekskursija, ko vadīja par sikspārni pārģērbies pils darbinieks. Atklājās, ka pavisam nelieli sikspārņi dzīvo bibliotēkā, tie nevis apdraud grāmatas, bet gan pasargā no kaitēkļiem. Tādēļ šīs dzīvās radībiņas tiek augstu vērtētas.
Ievērības cienīga Mafras pilī ir ne tikai bibliotēka, bet arī senā aptieka, iespaidīgā kapela, hospitālis, kā arī dzīvojamās telpas, piemēram, guļamistabas un viesistabas.
Vieta, kur sajust romantiku
Tā ir Penas pils Sintrā, kurā mijas visdažādāko arhitektūras stilu sajaukums. Pils Sintras
grēdas augstākajā daļā celta vien 19. gadsimtā, taču dažviet jūtama daudz senāka, pat viduslaiku elpa, kas skaidrojams ar tik dažādajiem celtniecības stiliem. Tornīši, balkoni, rakstainas flīzes, arkas, grezna deju zāle, senlaicīga virtuve un īpašā arābu istaba. To visu var apskatīt Penas pilī, un, kāpelējot pa šaurajām kāpnēm, staigājot pa pili, apkārtni, rodas vēlēšanās ietērpties princešu kleitā un ļauties romantikai.
Man bija iespēja priecāties par gleznaino ainavu, kas paveras no pils, bet lielākoties tā ir tīta miglas plīvurā. Skatoties, kā migla lēnām paceļas, rodas neaprakstāmas, sirreālas izjūtas.
Un romantiskus, apcerīgus mirkļus var izjust pie okeāna. Okeāna baudīšanai un mazo piekrastes ciematiņu iepazīšanai noteikti vajadzētu veltīt laiku, jo tur dzīves rimtais ritms ļauj pilnībā aizmirsties un atpūsties. Ir taču tik skaisti – nobaudīt stipru kafiju vai Portugāles vīnu un skatīties okeāna viļņos!
Smeldzīgais un izjustais fadu
Fadu ir Lisabonā radusies un apmēram 150 gadus izkopta mūzika. Tās ir smeldzīgas, dvēseli uzrunājošas dziesmas, lielākoties par mīlestību, attiecībām, ilgošanos pēc zaudētā vai nekad neiegūtā, nesasniegtā. Fadu izpilda portugāļu valodā, bet pateicoties dziedātāju izjustajam, emocionālajam sniegumam, šķiet, ka dziesmas iespējams pat saprast un noteikti sajust, kā tiek aizskartas dvēseles stīgas.
Lisabonā ir vairākas fadu mājas, kurās iespējams ne tikai dzirdēt šīs skaistās dziesmas, bet arī pavakariņot un nobaudīt vīnu. Tikai – ja latvieši pieraduši vienlaikus gan baudīt maltīti, gan pļāpāt, gan klausīties muzikantu sniegumu, tad Lisabonā pieņemts visu uzmanību veltīt fadu izpildītājiem. Un tas ir saprotams, jo tās ir ļoti personiskas dziesmas, dziedātāji uztur acu kontaktu ar klausītājiem.
Restorānā “Adega do Ribatejo”, kurā iepazinu fadu, pārsteigumu radīja, ka dziedātāji ne tikai dziedāja, bet arī veica ikdienišķos darbus, strādājot kā oficianti un pavāri. Kāda virtuves darbiniece noņēma priekšautiņu, emocionāli noskaņojās un dziedāja smeldzīgo dziesmu.
Atvērti, draudzīgi, ar mirdzumu acīs
Tādi ir portugāļi. Par to pārliecinājāmies arī mēs. Ja latvietim uz ielas pienāktu klāt svešinieks un uzsāktu sarunu, visticamāk, reakcija nebūtu pozitīva. Portugāļi sarunu uzsāk viegli un dabiski pat ar cilvēku, kas sēž līdzās uz soliņa.
Iespējams, tādēļ, ka portugālietes lielākoties ir tumšmates, blondīnes vīriešus piesaista no pirmā skatiena. Un šeit jau var sākties pavisam cita saruna. Jāatzīst, ka latviešu vīrieši no portugāļiem varētu mācīties, jo viņi māk pat ar mirkļa garuma skatienu izteikt komplimentu jūru.
Doties uz Lisabonas klubiem, kafejnīcām un krodziņiem un pastaigāties pa naksnīgi skaisto pilsētu ir droši. Protams, gluži nomaļā, tumšā ieliņā laikam nevajadzētu iet.
Nakts dzīve Lisabonā tā pa īstam sākas tiešām naktī. Ap plkst 23 vēl viss ir kluss un mierīgs. Tiem, kuri vēlas izdejoties vai vienkārši izbaudīt nakts dzīves atmosfēru, izvēles iespējas ir plašas gan atkarībā no vēlmēm, gan maciņa biezuma. Ir šiki deju klubi, ir nelieli krodziņi, ir restorāni un kafejnīcas. Pabiju kādā krastmalas klubā “Kubo”, secinājums – klubi visās valstīs ir līdzīgi, ja gribas iepazīt vietējos iedzīvotājus un sajust Portugāles elpu, jāmeklē kas atšķirīgāks. Noteikti jāizbauda jau pieminētie fadu restorāni, lieliski atpūsties iespējams arī nelielajos krodziņos. Bārā, kurā iegājām pavisam nejauši, noklausījāmies neaprakstāmi skaistus priekšnesumus. Dziedāja vietējie, šķita, bāra darbinieki, taču balsis un sniegums bija burvīgs. Bārā bijām ieradušās trīs dāmas, turklāt pirms aktīvās nakts dzīves sākšanās, bijām portugāļu vīriešu vidū vienas. Jāatzīst, ka latvietes aizdomīgums manī iekšēji radīja jautājumus, vai tiešām viss būs labi. Īpaši pēc bārmeņa draudzīgā žesta uzsaukt pa kokteilim, turklāt divreiz pēc kārtas. Iespējams, bārmenis cerēja, ka uzkavēsimies bārā ilgāk, ka patērēsimies. Un, kaut to nedarījām, ne mirkli nejutām nepatiku, neieinteresētu apkalpošanu. Visi bija smaidīgi, jautri un draudzīgi un tieši tāpat arī šķīrāmies.
Zivis, vīns un sieri
Tiem, kuriem garšo sieri un zivis, Portugālē noteikti patiks un ēdieni garšos. Kafejnīcās un restorānos, protams, var pasūtīt arī visiem pazīstamos frī kartupeļus un karbonādi, tomēr būs zaudēts, ja nenogaršos tradicionālo virtuvi.
Dažādas okeāna veltes portugāļiem ir būtiska ēdienreizes sastāvdaļa. Zvejniecība Portugālē bijusi tradicionāla nodarbošanās. Arī mūsdienās ar zveju nodarbojas daudzi, nozarē nodarbināti apmēram 25 tūkstoši cilvēku.
Nogaršot iespējams visdažādākās zivis – tunci, sardīnes un citas, taču noteikti jānobauda menca. Tā ir ļoti iecienīta un populāra. Mencu pagatavo visdažādākajos veidos, sākot no kaltējumiem līdz pat sautējumiem.
Tāpat kā zivis, lielā cieņā ir arī sieri – mīkstie, cietie, svaigie, turklāt visi garšīgi. Tomēr jāpievērš uzmanība, no kāda piena siers gatavots. Mazāk populāri ir govs piena sieri, iecienītāki – kazas un aitas sieri.
Vesela garšas pasaule saistīta ar vīniem. Portugāle ir slavena ar portvīnu. Pazīstami arī zaļie vīni, kas ir gaiši un viegli dzirkstoši. Tos lielākoties gatavo valsts ziemeļos.
Portugālē pagaršot ieteiktu arī kastaņus, ko cep un pārdod Lisabonas ielās. Tāpat kafejnīcās ir vērts pamieloties ar tradicionālajām Portugāles kūciņām, kas noteikti patiks gardēžiem.
Ieteikumi Ko nogaršot? * Portugālē ražotos govs, aitas un kazas piena sierus. * Vīnus, īpaši jau portvīnus, zaļos vīnus. * Dažādās okeāna veltes un nacionālo ēdienu – mencu, kas tiek pagatavota visdažādākajos veidos. * Žāvēto šķiņķi un pikantās cūkgaļas desas. Ko atvest ciemakukulim? * Vīnus un sierus. * Tradicionālo dekoratīvo keramiku. * Olīveļļu. No kā uzmanīties? * No kabatzagļiem, kas pamanās nočiept ne tikai makus, bet arī dokumentus. *Nesakiet, ka portugāļu un
spāņu valoda ir līdzīgas. To uztvers sāpīgi, jo portugāļi uzsver savas valodas un kultūras atšķirības.
Portugāle faktos
Portugāļi ir viena no vecākajām nācijām Eiropā. Valsts dibināta jau 1139. gadā. Portugāle piedzīvojusi gan uzplaukumus, gan neatkarības zaudēšanu un atgūšanu. Vairākus gadu desmitus bijusi pakļauta spāņiem.
* Politiskā sistēma: demokrātiska republika. * Galvaspilsēta: Lisabona. * Platība: 92 072 km2. * Iedzīvotāji: 10,4 miljoni. * Naudas vienība: eiro. * Valsts valoda: portugāļu.
Komentāri