Vakar policija svinēja
90. gadadienu. Piedāvājam interviju ar Edgaru Leimani, kurš piecus mēnešus ir Drustu un Dzērbenes pagasta iecirkņa inspektors, bet pirms tam strādāja policijā Rīgā. Skolas laikā vasaras un brīvlaiki pavadīti Vecpiebalgā. Nu viņš tur atgriezies, pārcēlies uz dzīvi.
– Jūs arī Rīgā strādājāt policijā.
– Pēdējais amats bija iecirkņa inspektors. Uzdevumi man lielākoties bija saistīti ar ieroču un to īpašnieku pārbaudi, kriminālprocesu un citu materiālu izmeklēšanu.
– Kādas ir lielākās atšķirības darbā policijā Rīgā un Cēsu rajonā?
– Rīgā ir vairāk smagu noziegumu, laupīšanas. Arī noziegumu apjoms ievērojami lielāks. Rīgā ir daudz narkomānu. Lielākā daļa noziegumu notiek narkotiku dēļ, reti kurš aizturētais nebija narkomāns. Laukos pagaidām šī problēma nav tik aktuāla. Strādājot laukos, izsaukumi lielākoties saistīti ar administratīvajiem un kriminālpārkāpumiem, un tādu nav maz. Rīgā izsaukumu parasti bija vairāk nekā pagastos. Kā no rīta dežurējošais policists aizbrauc uz izsaukumiem, tā pēc 12 stundām dežūras beigās atgriežas un tad vēl pabeidz rakstīt dokumentus.
Laukos aktuālas ir metāllūžņu, dīzeļdegvielas zādzības, zādzības no viensētām. Zog daudz un visu ko. Nesen medību kolektīvam nozagtas pat meža dzīvniekiem ziemai sagādātās sēnalas.
– Kas vēl pagastos ir satraucošais?
– Laukos diemžēl samērā daudz lieto alkoholu. Ir tādi, kuri dzer kopš kolhoza laikiem, 15 un 20 gadus. Tomēr strādā, pelna iztiku. Vai viņi ir dzērāji? Narkologs, visticamāk, teiktu – jā. Tomēr viņi var sev nopelnīt iztiku ar darbu. Taču ir jaunieši, kuri jau desmitos no rīta uz veikala kāpnītēm sēž un dzer liķieri ar aliņu. Viņi nestrādā. Rodas sajūta, ka jaunos cilvēkus nekas cits neinteresē. Pasēž autobusu pieturā, izsit kādu stiklu, apgāž sauso tualeti un dzer. Neko lietderīgu nedara. Tas ir skumji. Nevaru pateikt, vai šādu jauniešu ir daudz. Pagastos situācija atšķiras.
Piemēram, vienā pagastā pašvaldība organizē dažādus sporta un kultūras pasākumus, bet to noslēgumu lielākoties sabojā piedzērušies jaunieši. Pirms laika vienā pagastā bija sporta spēles, kurās bija uzaicināti viesi, šķiet, no Pēterburgas. Kādā disciplīnā vietējie bija zaudējuši, bet vēlāk diskotēkā vinnēja, atrisinot attiecības ar dūrēm. Kad ieradāmies, bija redzams, ka liela daļa apmeklētāju ir pārdzērušies, streipuļo, guļ zem soliņiem, estrādes teritorija piemētāta ar tukšām alkohola pudelēm. Redzot notiekošo, rodas jautājums, vai ir lietderīgi tērēt pašvaldības līdzekļus, lai pārdzērušies indivīdi varētu izklaidēties.
No pārmērīgas dzeršanas izriet arī ģimenes skandāli, kas pagastos notiek bieži. Savukārt daudzi dzer bezdarba dēļ. Tas, kurš vairāk dzer, tam ir arī slinkums aizbraukt uz kaimiņu pagastu, lai atrastu darbu. Taču vairākkārt dzirdēts arī par situācijām, kas liecina, ka ne visi tik ļoti grib strādāt. Nu, piemēram, pašvaldībai nepieciešams kurinātājs, taču neviens uz šo darbu nepiesakās, jo alga esot par mazu. Labāk ir dzert.
– Jūsu darbā ir daudz negāciju.
– Jā, protams, veicot dienesta pienākumus, lielākoties saskaramies ne jau ar labāko sabiedrības daļu, saskaramies ar cilvēkiem, kas noskaņoti negatīvi, agresīvi. Iedziļinoties problēmās, tās nedrīkst uztvert personīgi, jāatdala darbs no privātās dzīves.
– Arī sabiedrības attieksme lielākoties ir kritiska. Vairāk tiek pamanīti policijas neizdarītie darbi. Vai nav grūti?
– Nevajag visu uztvert personīgi. Ja godprātīgi veiksim dienesta pienākumus, arī sabiedrības attieksme pret policiju mainīsies. Uzskatu, ka pēdējā laikā situācija ir mainījusies uz labo pusi.
– Iecirkņa inspektorus pagasta iedzīvotāji nereti uztver pat kā uzticamības personas.
– Strādājot par iecirkņa inspektoru laukos, man ir daudz lielāka saskarsme ar iedzīvotājiem, nekā tas bija Rīgā. Pirmos divus mēnešus, kopš sāku strādāt Drustos un Dzērbenē, telefons zvanīja nemitīgi. Cilvēki stāstīja par dažādiem jautājumiem, arī tādiem, kas pat nav policijas kompetencē. Piemēram, ģimenes lietām, civiltiesiskām attiecībām.
Var jau saprast, laukos, attālākās mājās, iecirkņa inspektors ir viens no retajiem, ar ko parunāt, kam uzticēt sāpi. Cilvēks pastāsta, kurš ko izdarījis, un viņš savu pilsoņa pienākumu jūtas izdarījis. Nereti viensētās dzīvojošie vēl var aprunāties vien ar pastnieku, autoveikala pārdevēju un ģimenes ārstu.
– Vai policists strādā 24 stundas diennaktī vai tomēr tikai noteikto darba laiku?
– Cilvēkiem jau ļoti gribētos, lai inspektors strādā visu diennakti, bet man arī ir sava dzīve un ģimene. Kad vēl nebija bērnu, bija citādi. Tad bija vienalga, izsaukums ir pusnaktī vai divos naktī. Tagad man ir divi mazi bērni – dvīnīši, un tad gan negribas pusnaktī atstāt viņus un braukt izsaukumā, ja vien tas nav kas ļoti nopietns. Diemžēl nereti ir tā, ka izsauc uz ģimenes skandālu, kur piedzēries vīrs dzenā sievu. Vīru aiztur, bet pēc divām dienām abi ar sievu atkal jau staigā, rociņās sadevušies. Kādēļ tad bija nepieciešams saukt policistu? Kāpēc pēc pastāvīgajiem skandāliem nešķiras? Kad precējās, iecirkņa inspektoru taču nepieaicināja.
Jā, esam devuši zvērestu nežēlot savu veselību un laiku, taču kaut kādai robežai, man šķiet, tomēr ir jābūt. Tikai jautājums, kur ir šī robeža.
– Bet robežas novilkt ir grūti. Profesija ar laiku kļūst arī par dzīvesveidu.
– Tas jau laikam ir asinīs un, tik tiešām, profesija ar laiku kļūst par dzīvesveidu. Ja nejauši esi uzzinājis par kādu likumpārkāpumu, jau neviļus sāc domāt, kas to varēja izdarīt, kāpēc. Bet šī profesija ir mans aicinājums. Jau bērnībā gribēju kļūt par jūrnieku vai policistu. Uzsāku mācīties par jūrnieku, bet kļuvu par policistu.
Policijā strādāju 17 gadus, un domas gadu gaitā ir mainījušās. Rīgā jau bija izveidojusies rutīna, kopš esmu pārnācis strādāt uz Cēsu rajonu, darbu atkal varu pildīt ar jaunu interesi, lielāku aizrautību.
– Kad ir lielākais gandarījums un kad ir visgrūtāk?
– Visgrūtāk ir redzēt noziegumus pret mazāk aizsargātajiem. Rīgā redzēju slepkavības ģimenē, kad bērni vai sieva noslepkavota dzēruma murgos. Smagi noskatīties arī, kad narkomāni vecām tantiņām uz ielas izrauj somiņu ar pēdējiem diviem, trim latiem.
Gandarījums ir, kad ir atklāts noziegums, aizturēta vainīgā persona. Mūsu darbība taču tieši ir vērsta uz noziegumu atklāšanu un novēršanu. Mērķis ir palīdzēt cilvēkiem.
– Vai varētu teikt, ka darbs policijā ir patriotisma izpausme?
– Policijā strādāju kopš tās atjaunošanas 1991. gadā. Tas Latvijā bija pārmaiņu laiks, protams, uzsākot dienestu policijā, vēlējos piedalīties šajos procesos, veidot atjaunotās neatkarīgās Latvijas valsts policijas tēlu. Varbūt skan skaļi, bet patiešām bija patriotiskas sajūtas, un ir aizvien.
Kad strādāju Rīgā, reizumis ienāca prātā doma par aiziešanu no policijas. Tagad situācija varbūt ir labāka, bet līdz ideālai vēl tālu.
– Pašlaik daudzās policijas pārvaldēs notiek darbinieku atlaišana. Vai uzskatāt, ka varam to atļauties?
– Domāju, ka ne. Policijai uzliktie pienākumi jau tiks paveikti, tikai jautājums, cik kvalitatīvi. Tas, ko līdz šim darīja divi, būs jāpaveic vienam inspektoram. Policistu skaitu drīzāk nepieciešams palielināt. Iespējams, katrā pagastā vajadzētu būt pa iecirkņa inspektoram, taču pašlaik viena iecirkņa inspektora ziņā ir divi, trīs pagasti. Nereti darba pienākumu ir tik daudz, ka nepietiek pat laika aizbraukt uz otru pagastu. Savukārt Rīgā inspektoriem čupu čupām krājas kriminālprocesi, ko viņi vienkārši nespēj laikus kvalitatīvi izskatīt, kur nu vēl veikt iecirkņa inspektora darba pienākumus apkalpojamajā teritorijā noziegumu novēršanā, atklāšanā.
– Kā atgūstat spēkus?
– Brīvā laika aizraušanās ir medības. Kad dzīvoju Rīgā, jau piektdienas pēcpusdienās nevarēju sagaidīt, kad tikšu medībās. Tagad, dzīvojot netālu no meža, medībās doties sanāk retāk, jo neatliek laika. Apmēram reizi nedēļā tomēr aizeju uz mežu, bet ne jau tikai tādēļ, lai nomedītu kādu zvēru, man patīk viss process kopumā. Medību saimniecībā, lai uzturētu veselīgu un daudzveidīgu dzīvnieku populāciju, ir daudz darāmā, piemēram, jārūpējas, lai barotavās būtu barība, lai būtu iesēti barības lauciņi. Tas ir darbietilpīgs process, kas prasa līdzekļus un arī ģimenei atņem laiku, kura jau tā policistiem nav daudz. Bet tas tomēr ir veselīgi – kādu dienu pavadīt svaigā gaisā, mežā.
Komentāri