Kārļos dzīvojošā Svidersku ģimene palīdz Amatas novada iedzīvotājiem, strādājot algotu darbu, un daudziem cilvēkiem Latvijā, darbojoties SK organizācijā un ziedojot asinis.
“Man visu mūžu gribējies cilvēkiem palīdzēt. Man liekas, ka tas kaut kā no augšas nācis. Kādreiz skolas laikā biju timuriešu komandā – malku cilvēkiem nesām, sīkus darbiņus darījām, nebija pat prātā, ka varētu prasīt kādu kapeiku. Man pietika ar paldies, un arī tagad visvairāk priecājos, ja cilvēki, kuriem neklājas viegli – dzīvo vientuļi, slimo, nevar celties no gultas -, pasmaida. Viņi var man neteikt neko, lai tikai pasmaida, lai ierauga to, ka blakus ir tik daudz labā. Man nekā vairāk nevajag, jo svarīgākais man sen ir dots – laba ģimene un mīlestība,” dalījās Sarmīte Sviderska, kura kopā ar vīru ir daļa no Amatas novada mājas aprūpes dienesta. Sarmīte kopā ar vīru Sergeju ik dienas apciemo vairākus novada iedzīvotājus, lai palīdzētu mājas darbos, atvestu pārtiku no veikala, saskaldītu un ienestu malku, atnestu no akas ūdeni, izmazgātu grīdu un vienkārši parunātos.
“Daudziem svarīgākais ir tieši izrunāties. Papļāpāt par dzīvi. Un, ja arī ir kāds kreņķis, tad to izrunāt, lai brīdī, kad dodamies prom, un līdz nākamajai tikšanās reizei visiem būtu gaišs prāts,” stāstīja Sarmīte.
“Esmu sociālā aprūpētāja, bet nepiekrītu, ka darbs būtu smags. Turklāt es to daru sev neprofesionāli, jo pielaižu cilvēciņu sāpes un ciešanas sev klāt. Viņi visi ir manā sirdī. Un zinu, ka neiešu un nedarīšu tikai tad, kad tiešām vairs nevarēšu,” stāstīja Sarmīte un bija pārliecināta, ka ne labestība, ne mīlestība cilvēku sirdī nespēj iemājot tikai uz akciju laiku. „Tā vai nu ir, vai nav. Ne velti ir cilvēki, kuri ir gatavi dalīties pat ar sev piederošo mazumiņu, un ir miljonāri, kuri man nesaprotami tērējas. Ja man būtu tāda nauda, tad noteikti visi mūspuses bērniņi, kuriem ir kādas veselības problēmas, dzīvotu labāk. Bet tagad es varu vien visus samīļot. Es varu būt klāt ne tikai ar darbu, bet arī sirdi,” sacīja Sarmīte, kurai ir ne tikai laba sirds, bet arī pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Vīrs Sergejs ir no klusētājiem, kuram par smagu, šķiet, nav neviens darbs, bet uz stāstīšanu viņš nav pierunājams. Arī dēli Sandis un Sergejs palīdzot gan vecļaudīm malku saskaldīt, gan labprāt pasēž uz viņu gultas malas un aprunājas, bet 18 gadus vecā Kristīne saka: “Nesaprotu, kāpēc kādam liekas, ka mammai kaut kā īpaši būtu mūs jāmudina palīdzēt. Man ļoti patīk šie darbi. Kad nav jābūt mācībās, tiešām ar prieku eju līdzi un daru visu nepieciešamo. Ir taču tā, ka palīdzot otram, dodot, tu ļoti daudz labu emociju saņem pretim.”
Pašlaik ģimene gatavojas piedalīties arī trīs dienu pasākumā, kas notiks Cēsu 2. pamatskolā. Šīs nedēļas nogalē būs svētku egle gan cilvēkiem ar invaliditāti, gan trūcīgajām ģimenēm. Un Sviderski šajās dienās būs īsti Ziemassvētku rūķi, kas iepriecinās lielus un mazus, darbojoties kopā ar SK Cēsu rajona komitejas jauniešiem.
“Mūsu egoisms ir, darot citiem labu, saņemt pretim prieku,” smējās Sarmīte un atgādināja – nav tā, ka laikā, kad valsts piemirst rūpēties par cilvēkiem, kuri strādājuši garu darba mūžu, maksājuši nodokļus, bet tagad iztiek ar niecīgām pensijām, latvieši, ir notrulinājušies. Gandrīz 900 reižu labas gribas cilvēki no visa rajona šogad ziedojuši asinis, lai palīdzētu citiem atveseļoties, varbūt pat izdzīvot.
“Arī mēs visi esam asins donori. Pati vairs neskaitu, cik reižu esmu nodevusi asinis, bet vecākie bērni to sāka, līdzko bija atļauts, kā palika 18 gadi. Tikai mazais puika vēl gaida, kad varēs donoru dienās piedalīties. Arī asins ziedošana mums sagādā prieku. Nu, kāpēc nepalīdzēt cilvēkiem, ja savas veselības dēļ to varam atļauties,” sacīja Sarmīte un atgādināja sen zināmu patiesību – tikai tas darbs nes līdzi gandarījumu, kurā ir ielikta daļa sirds. Citādi ir tikai nauda, algas
diena, iztikšana un iztukšošanās.
Un arī laimīgāki ir cilvēki, kuri pazīst došanas prieku, jo tieši tas ir īpašs.
Komentāri