Aldis Legzdiņš barikāžu laikā kopsaimniecībā “Rozula” bija traktorists. Toreiz viņam bija 37 gadi. “Kultivēju laukus, presēju sienu. Katrs mazais stūrītis Rozulā bija apkopts, katru tīrumu zināju. Tagad lauki, kurus apstrādāju, aizauguši. Bērziņi divdesmit gados saauguši,” ar skumjām saka Aldis. Tad sākās zemes reforma, īpašnieki, mantinieki atguva zemi, saimniecībā darbs apsīka. “Drīz paliku bez darba. Palīdzēju māsai, mammai. Visus gadus iztieku ar gadījuma darbiem. Zemnieki nav tik bagāti, lai algotu traktoristu. Ja kādam vajag kādu traktoru paremontēt, palīdzu,” stāsta Aldis, kuram tā arī kopš paju sabiedrības sabrukšanas algota darba nav bijis. Viņam nav arī nekādu sociālo garantiju. “Varbūt, ja pirms gadiem būtu devies prom…,” klusi piebilst rozulietis un vien nosaka: “Vai tad citur laime mētājas?” Aizbraukt uz pilsētu nav ne gribējis, ne varējis, jo jārūpējas par mammu. Mājas, kurā viņš dzīvo, īpašnieks ir ārzemēs, ļauj dzīvot. “Kā ir, tā jādzīvo. Dārzs ir, tur daudz kas izaug,” domās dalās Aldis.
Arī Ervīns Pokkers “Rozulā” bija traktorists. Kad paju sabiedrība paputēja, pastrādājis pie zemnieka par kalpu. “Saimnieks zemniecībā perspektīvu neredzēja, saimniecību likvidēja. Sāku strādāt mežā. Tā 15 gadus,” par sevi stāsta Ervīns. Tagad jau četrus gadus strādā kokapstrādes cehā Straupē. “Man ir darbs, dzīvesbiedrei arī. Sievasmātei ir saimniecība. Domājot par nākotni, pagaidām uztraukuma nav. Kredītu nav, savs tīrumiņš ir, paēdis būšu. Bērni jāskolo, par to gan daudz jādomā. Augstskolas kļūst aizvien dārgākas,” domās dalās Ervīns.
Toreiz, barikāžu laikā, Jānis Plūme pirms gada bija atgriezies no dienesta Afganistānā. “Rozulā” strādāja par šoferi, traktoristu, kombainieri. “Toreiz dzīvi pavadīju traktorā. Arī ciemos braucām ar traktoru. Iesēdināju bērnus, sievu. Mašīnu jau nebija,” ar humoru atceras Jānis un piebilst: “Strādājām, padarījām to, kas jādara, un bijām brīvi. Mājās kā krājkasīte bija sava saimniecība.” Pēc kopsaimniecības izjukšanas viņš vairākus gadus strādājis pie zemnieka. “Gan toreiz, gan tagad – visu laiku bijis nežēlīgs darbs,” viņš atzīst. Tad sievasmāte atdeva par pajām saņemto kūti, lopus, tā Jānis sāka saimniekot. Kļuva par zemnieku. “Ar sievu cīnījāmies. Lēnā garā. Tagad kūtī divsimt buļļu un nenormāli kredīti. Deviņi darbinieki, māja neremontēta, viss ieguldīts attīstībā. Pasauli neesmu redzējis, tikai ar ģimeni uz pāris dienām vasarā kur aizbraucam. Par mani jau saka – traks. Viss ieķīlāts,” stāsta Jānis. Šajos gados viņš līdz mielēm iepazinis zemnieka ikdienu, vēlēšanos strādāt un arī nopelnīt. Stāstot par to, jaušams rūgtums. Gan par atbalstu zemniekiem citās zemēs, gan pārliekajām dažādu institūciju prasībām, gan neparedzamajiem šķēršļiem un nepārtrauktajām pārmaiņām, kuras nosaka valsts.
“Tagad kaut ko jaunu sākt būtu vājprāts. Rēķināties ne ar ko nevar. Ja piena cena par santīmu nokrīt, tūlīt zemniekam milzīgi zaudējumi. Visu laiku pietrūkst līdzekļu attīstībai. Runā jau, ka ES nauda ir atbalsts. Arī ar to rēķināties nevar,” pārliecināts Jānis. Viņš tā arī nav saņēmis cerētos un plānotos 20 tūkstošus latu. Celtniecība laika apstākļu dēļ aizkavējusies, termiņu nepagarināja. “Uzcēlu par savu naudu. Bet ar to nebiju rēķinājies. Ja būtu zinājis, ka tā, rīkotos citādāk,” stāsta Jānis un piebilst: “Jāstrādā, nekas cits jau neatliek.” Bet brīvos brīžos nogurumu un ikdienā sakrātos kreņķus viņš atstāj sporta zālē.
Anita Nolberga “Rozulā” bija agronome. “Kad izveidoja “Rozulu”, jutāmies stipri un brīvi no lielās saimniecības “Stalbe”. Daudzi teica: “Ko tad jaunie aptrakuši. Bijām divdesmit, trīsdesmitgadnieki. Puiši tikko atgriezušies no armijas, visi gribēja strādāt. Mērķi bija lieli. Latvijas valsts atgūta, un viss šķita rožains,” atceras Anita un uzsver, ka visiem bija darbs, ja neko citu nemācēja, strādāja ar dakšām. Visiem iztika bija.
“Kamēr strādāju paju sabiedrībā, redzēju, ka visi iet zemniekos, profesija man bija, arī es metos saimniekošanā. Mazā lopkopība mājā kā papildu ienākumi bija visu laiku,” stāsta zemnieku saimniecības “Ūdri” īpašniece Anita un piebilst, ka līdz lielai saimniecībai uzreiz netikusi. Viņai piedāvāja darbu pašvaldībā, tad vidusskolā par saimnieciskās daļas vadītāju. Kad radās problēmas ar skolēnu ēdināšanu skolā, zemnieku saimniecība “Ūdri” sāka apkalpot Stalbes vidusskolu un Raiskuma pamatskolu. “Man tie trakie biznesi, kur vajag visu perfektu – piena ražošana un sabiedriskā ēdināšana,” smejot atzīst Anita un turpina: ” Pārtikas un veterinārā dienesta prasību dēļ pārtraucu strādāt sabiedriskajā ēdināšanā. Nespēju izskraidīt līdzi prasībām. Arī kūtī lopu bija aizvien vairāk.” Tagad saimniecībā ir 20 slaucamas govis un jaunlopi.
“Kūti nomāju, jābūvē jauna. Projekts jau ir, bet vasarā laimīgā kārtā izglābos no lieliem kredīta žņaugiem,” ar prieku stāsta Anita. Jūlija beigās banka brīdinājusi, ka procentu likme celsies, Anita parēķinājusi, ka, kaut piens maksātu
20 santīmus, no bankas ņemto atmaksāt nespēs. “Labi, ka tā. Ap pusmiljonu izmaksātu projekts un būvniecība, tā būtu kūts simts lopiem – slaucamām govīm un jaunlopiem. Bija doma par ES naudu, bet, ja parēķina, tas, ko saņem no ES, viss tiek būvniekiem. Viņi uzreiz grib lielāku peļņu, ” stāsta Anita un uzsver, ja varēs, kūti cels bez ES atbalsta. Iznāks lētāk. “Iesākts ir, jāturpina strādāt,” piebilst Anita.
Komentāri