Priekuļos, Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma vecajā mācību korpusā, kas gadu desmitiem bija Priekuļu tehnikuma ēka, notika bijušo un esošo pedagogu un citu darbinieku tikšanās. Jau 26.reizi pulcējās vairāki desmiti, kuriem Priekuļu tehnikuma vārds joprojām dziļi sirdī ierakstīts.
Sanākušos uzrunāja tehnikuma direktors Artūrs Sņegovičs, lai pastāstītu, kādi notikumi bijuši aizvadītā gada laikā. Viņš atcerējās, ka pērn stājies šīs auditorijas priekšā brīdī, kad ļoti karsts bija temats par Priekuļu vārda zaudēšanu tehnikuma nosaukumā. Direktors norādīja, ka, viņaprāt, Cēsu arodskolas un Priekuļu tehnikuma apvienošanās bijusi veiksmīga, palielinājies uzņemto audzēkņu skaits, tas turpināsies, tāpat būs vairāk apgūstamo profesiju, un apvienotajā tehnikumā būs vairāki tūkstoši jauniešu kā savulaik Priekuļu tehnikumā.
Šīs sanākšanas galvenais notikums bija grāmatas “Priekuļu tehnikuma vienpadsmit desmitgades 1910 – 2020” atvēršana.
Tehnikuma bibliotekāre Olita Ansone, kurai pieder šī izdevuma ideja, pastāstīja, ka grāmata gatavota jūlijā plānotajam Priekuļu tehnikuma audzēkņu salidojumam, atzīmējot tehnikuma 110. gadadienu: “Domājām, ko paliekošu atstāt piemiņai, sapratām, ka tā varētu būt grāmata. Nezināju, kādai tai jābūt, vai tur iekļaut tikai atmiņas vai arī faktu materiālu, bija tikai skaidrs, ka tai jābūt saistītai ar šiem 110 gadiem Priekuļu tehnikuma vēsturē. Tiekoties ar vairākiem cilvēkiem, izteicu šo ideju, viens no uzrunātajiem bija Māris Niklass, kurš uzreiz piekrita uzņemties ieceri virzīt.”
Grāmatas veidošanā, tekstu valodnieciski literārā apstrādē aktīvi iesaistījās Malda Lībiete, kura ilgus gadus bijusi latviešu valodas skolotāja Jāņmuižas tehnikumā. Viņa atzina, ka strādāt pie grāmatas nebija viegli, daži tekstu autori ļoti sekojuši līdzi, gadījies, ka vietā, kur viņa kādu vārdu izsvītrojusi, autors pēc tam ierakstījis trīs citus: “Varēja just, ka viņiem katrs vārds ir svarīgs, tāpēc iespēju robežās ievēroju viņu vēlmes. Viss notika ar e-pastu starpniecību, man sūtīja atmiņas, tekstus, es laboju, sūtīju atpakaļ, tā lēnām virzījāmies uz priekšu.”
Visi runātāji īpaši atzīmēja ilggadējo tehnikuma muzeja uzturētāju Jāni Lingartu, bez kura devuma nebūtu iespējams izveidot tik faktiem bagātu grāmatu.
Uz jautājumu, kas grāmatas tapšanas procesā bijis grūtākais, M. Niklass neslēpa – uzrakstīt par pēdējo tehnikuma desmitgadi: “Jāatzīst, šis laiks ir ļoti maz dokumentēts, ja arī tas veikts, materiāli pazuduši, bet datoros esošais vienkārši izdzēsts. Tāpēc nācās meklēt presē, citos informācijas avotos.
Arī atmiņu rakstīšanā visneatsaucīgākie bija nesenie absolventi. Lai arī daudzkārt uzrunāti, lai arī solījuši uzrakstīt, tā arī savas atmiņas neuzrakstīja. Tas parāda attieksmi pret skolu.”
M. Niklass arī norādīja, ka, veidojot šādu grāmatu, nevar paļauties tikai uz cilvēku atmiņu, visi fakti vēl un vēlreiz jāpārbauda. Viņš saka paldies Ērikam Hānbergam un Jānim Polim, kuri neliedza padomus, ikvienam, kurš palīdzēja, atbalstīja. Visi šajā darbā iesaistījušies sabiedriskā kārtā, grāmatas maketēšanai līdzekļus saziedoja 11 tehnikuma absolventi, bet pāri palikušie līdzekļi tika izmantoti, lai darbinieku un pedagogu tikšanās reizē dāvātu grāmatas pensionētajiem mācību iestādes darbiniekiem.
Idejas autore O. Ansone atzīst, ka izdevums tehnikuma vēsturē ir ļoti svarīgs: “Viens posms tehnikuma vēsturē ir noiets, nosaukums mainījies, tāpēc bija nepieciešams apkopojums. Manuprāt, izdevies izveidot grāmatu ar paliekošu vērtību. Ja tās būtu tikai atmiņas, tas nebūtu tik vērtīgi kā tagad, kad tās ir kopā ar vēsturisko atskatu uz desmitgadēm, uz notikumiem, to laiku fotogrāfijām. Gribējām to izdot uz salidojumu, taču, saprotams, tas nenotika, bet gaidīt nākamo vasaru negribējām. Tāpēc nolēmām, ka bijušo darbinieku, pasniedzēju sanākšanas diena būtu piemērots brīdis. Bija arī vairāk laika visu pieslīpēt, lai rezultāts būtu tāds, kādu to bijām iecerējuši.”
Iepriekšējā grāmata par Priekuļu tehnikumu tika izdota skolas simtgadei. Visticamāk, šī ir pēdējā grāmata, kuras nosaukumā minēts Priekuļu tehnikums. Lai arī jautājums par zaudēto Priekuļu vārdu mācību iestādes nosaukumā vairs neizskan tik skaļi, tomēr sarunās tas netika aizmirsts, sāpe ir palikusi. Arī grāmatā par šo “cīņu” ir rakstīts, jo tā bija svarīgs brīdis skolas vēsturē.
Komentāri