Sarunājoties ar Sigitu Klētnieci par iespaidiem Londonā, aizrunājāmies arī līdz tam, cik svarīgi vest bērnus ceļojumos un pašiem paplašināt redzesloku arī šajos laikos.
Sigita vēlējās apraudzīt pazīstamos latviešus, kas jau kādu laiku strādā Londonā, un izbaudīt uz savas ādas, vai angļi ir tādi pareizie un
valsts, tās kultūra saglabājusies no Viktorijas laikiem, kā šķiet pēc lasītā un redzētā TV un filmās. Pirms braukšanas paņēmusi savu 6. klases mācību grāmatu, kur visi tie stāsti par Londonu bijuši, un lasījusi, ko apskatīt – Big Ben pulksteni, Picadilli circles, Parlamenta ēku, Tower Bridge. „Ko biju mācījusies, vēlējos redzēt dabā. Biju pārsteigta, ka Picadilli circle īstenībā ir tik mazs. Tur ir trīs kvadrātmetru laukumiņš un neliela skulptūra. Bet es tik un tā izbaudīju to brīdi, ka beidzot esmu tur.” Sigita ceļojusi, bieži vien organizē arī citiem kādu braucienu, bet Londonā līdz šim nebija būts.
Britu karaļvalsts galvaspilsētā Sigita secināja, ka tur tiešām dzīvo kā Viktorijas laikmetā. „Viņiem joprojām ir divi krāni – aukstajam un karstajam ūdenim, elektrības rozetes, kādu vairs nav nekur citur Eiropā. Viņa ievērojusi, ka Londonā grūti atrast angļus, ļoti daudz ir viesstrādnieku. „Biju arī tajā rajonā, kur ir lielais tirgus Camden town, kur ir visdažādākie veikaliņi, arī alternatīvie, piemēram, pankiem, kur var nopirkt tos briesmīgos zābakus ar naglām. Ja mums uz šādiem cilvēkiem visi atskatītos, tur viņi mierīgi staigā un neviens neliekas ne zinis.
Bet arī īsto Londonu bija grūti atrast, lai gan daudz staigāju kājām un vēroju. Gribēju redzēt seno arhitektūru, stilu, tādas šauras, mazas ieliņas, bet to neatradu. Daudz kas atjaunots, bet nav īstuma – man likās tāds mākslīgi radīts vecais.
Mēs apmeklējām arī Canary Wharf biznesa centru, kurā grūti iekļūt, bet mūs ar mašīnu veda māsīcas draugs. Pie barjeras drošības sargs ar suņiem mūs pārbaudīja ļoti uzmanīgi, jo tā ir vieta, kur teroristi gribēja uzbrukt līdzīgi kā Ņujorkā 11. septembrī. Biznesa centrs ir iespaidīgs. Bijām tur vēlu vakarā, ārā tumsa, tur viss vienos uguņos. Un tāds perfekcionisms! Visas ieliņas kā izlaizītas, izmazgātas ar bonieri. Arī metro nav tāds kā parastais Londonas metro, bet viss perfekts, spoguļos. Tas jāredz, lai zinātu.”
Pārsteigumu sagādājis Tower Bridge torņu muzeja apmeklējums, kur kopā ar draugiem kā pēdējie apmeklētāji izlūgušies, lai ļauj to tomēr apskatīt. Uzzinot, ka viņi ir no Latvijas, pieaicināta gide, kas runājusi latviski. „Viņa arī izstāstīja, ka šeit reti kad satiek latviešus, mūsējie strādā, nekur neiet, neko neapmeklē.”
Par Londonu Sigitai iespaids ir gana daudzveidīgs, „tomēr tā nav pilsēta, kas mani sauc atpakaļ. Es neesmu lielu pilsētu fane, varu izbaudīt burzmu un troksni, bet man labāk patīk mazpilsētas, kalni – Šveice un Itālija , kur ir romantika”.
Latviešu laimes zeme?
Tomēr galvenās pārdomas Sigitai ir par latviešiem, kas strādā Lielbritānijā. „Sapratu, ka tā noteikti nav laimes zeme, uz kuru tiekties, kā daudzi to iztēlojušies. Es varu uz turieni aizbraukt izbaudīt kultūru, vēsturi, ceļot, bet ne strādāt un dzīvot! Redzēju, kādā šaurībā viņi dzīvo un priecājas par trīs kvadrātmetrus lielu dārzu, lai gan tajā nav kur apgriezties. Var redzēt, ka cilvēki, aizbraukuši no Latvijas, no bērniem, ļoti mokās. Visu, ko nopelna, krāj un sūta uz Latviju.
Man radās iespaids, ka tie, kas tur aizbrauc strādāt, nav īpaši daudz ceļojuši, redzējuši pasauli pirms tam. Un kad veikalā viņiem uzprasa, kā šonakt gulēji, un kaimiņi vēl pasveicina, jūtas pārsteigti un laimīgi. Cēsīs taču garāmgājēji tevi nepasveicina, veikalā pie mājas, kur tu 20 gadus jau iepērcies, neviens neprasa, kā gulēji un kāpēc tik nomākta šodien…”
Lai cilvēki mācētu salīdzināt un izvērtēt, Sigita iesaka: „Jāceļo pašiem un jārāda pasaule arī bērniem. Ja viņi izauguši nebūs redzējuši pasauli tālāk par Daugavpili un Liepāju, viņi nezinās, ka pasaulē ir arī labākas vietas, nokļūstot Īrijā, domās, ka tas ir nenormāli forši. Bet ir simts vietu, kur ir vēl foršāk. Ja tu esi redzējis pasauli, tad māki arī izvērtēt. Manam mazākajam bērnam ir trīs gadi, viņš jau ir puspasauli izbraukājis. Viņam vēl nebija gads, kad mēs jau bijām Tallinā, kad mazajam bija gads, izbraucām pa Zviedrijas kalniem. Nezinu, cik mazulis atcerēsies, bet viņš skatās bildes un aizdomājas, kā bija. Albumi ļauj atcerēties jau aizmirsto.
Skatījos kādu Expedition raidījumu, kur rādīja Pēterburgu. Mūs vecāki ar žigulīti aizveda, kad es vēl negāju pirmajā klasē, māsa bija vēl mazāka, bet, skatoties pa televizoru Ziemas pili un tiltu, kas paceļas, atcerējos, ka esmu tur bijusi. Spilgtākie pārdzīvojumi paliek atmiņā.
Arī pagājušo gadu kāda ģimenīte ar autobusu brauca uz Itāliju, kad jaunākam bērnam bija trīs ar pusi gadu. Viss bija ideāli, jo bērnam ir interesanti būt citā vidē, atrast jaunus draugus, bērns Itālijā uz mazajiem kalniem slēpoja kā mazais pingvīniņš.”
Runājot par ceļojuma izmaksām, Sigita stāsta, ka biļete turp un atpakaļ no Londonas maksāja 49 latus. Viņa norāda, ka Latviju nevar izbraukāt ar 50 latiem. Turklāt viņa sapirkusi arī drēbes un dāvanas visai ģimenei, ko tur var iegādāties daudz lētāk nekā pie mums. „Tās ir pilnīgākās muļķības, ka vajag lielu naudu, lai kaut kur aizceļotu,” vērtē Sigita.
Dabīgais, kas nav dabīgs
Sigita ir aizrāvusies ar dabiskām lietām, tāpēc pievērš tām uzmanību arī ceļojot. Viņa gan ir secinājusi, ka cilvēkiem atšķiras izpratne, kas ir dabisks. „Es iegāju Londonā eko veikaliņā, kur viss bija tik smuki iesaiņots, bet man nebija pārliecības, ka tās preces ir īpaši dabiskā ceļā ražotas. Visticamāk, kāda no sastāvdaļām ir no bioloģiskās saimniecības, bet man tomēr eko produkts ir tas, kas nāk no bioloģiskas saimniecības, nevis tikai kāda sastāvdaļa tā audzēta. Viņi jau nezina, kas ir īsts govs piens, jo nekad to nav dzēruši. Gan Rīgas, gan Londonas eko veikalos ir masu produkcija, bet mani tā nepārliecina.
Nevar ne salīdzināt ar Šveici vai Austriju, kur katrā ciematiņā, kas ir tik liels kā Priekuļi, ir vismaz viens eko veikaliņš, tajā vietējie nāk nodot savu produkciju, tur jau no rīta tiek piegādāta no ekoloģiskiem miltiem cepta maizīte, silta, un tantuki stāv pēc tās rindā. Un ir iespējams nopirkt kalnu mežiņos salasītās un samarinētās sēnītes. Lūk, tas ir super!
Ir jau iespējams nopirkt arī produkciju no dabiskām izejvielām, bet mani tracina uzskati par ekoloģisko kosmētiku. Eiropas Savienībā ir norma, ka, ja pieci procenti no sastāvdaļām ir ekoloģiski, tad tā ir ekoloģiska kosmētika. Bet tādās valstīs, kas nav Eiropas Savienībā, piemēram, Šveicē, ir sava sistēma, kuru izdotie sertifikāti nozīmē, ka produktā 99,5 procenti ir dabisku izejvielu, kas iegūtas bioloģiski sertificētās saimniecībās.
Londonā ievēroju ļoti daudz slimu cilvēku – fiziski vai garīgi, jo izrādās, ka 60. gados grūtniecēm eksperimentālā kārtā doti vitamīni, kuru rezultātā pasaulē nāca vesela paaudze ar iedzimtām vainām. Arī tāpēc, ka cilvēki dzīvo uz salas, sanāk, ka kopā saiet attāli brālēni un māsīcas, no kā arī ceļas dažādas vainas. Tas viss nesakrīt ar Anglijas tēlu, baroka kleitām un zināmo vēsturi. Realitāte atšķiras tikpat ļoti, cik ļoti ir saglabājušās tradīcijas.”
Komentāri