Cēsu Izstāžu nams jauno gadu iesācis ar divām krāšņām izstādēm: gleznotāja Mārča Stumbra “Pa varavīksnes tiltu” un tekstilmākslinieces Ineses Jakobi “Logi”.
Gleznotāja Mārča Stumbra (1942 – 2014) izstāde Izstāžu namā aplūkojama pirmo reizi, lai gan atklāšanas brīdī izskanēja, ka viņa darbi varētu būt bijuši izstādē, kad Cēsīs eksponēti Jelgavas mākslinieku darbi, jo ilgus gadus viņš bijis saistīts ar šo pilsētu.
Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa pastāstīja, ka M. Stumbris nebija mākslinieks, kurš tīko pēc slavas, tāpēc viņa vārds plašākai publikai zināms maz, bet mākslinieka darbu klāsts ir ļoti plašs: “Stumbra sūtība mākslā bija – ar savu krāsu izjūtu gammu uzburt pasauli, kas sniedz harmoniju un ticību labajam. Glezniecībai viņš atdeva visu savu mūžu, sirdi un dvēseli. Daba māksliniekam bija ceļvedis un skolotājs, kurā viņš saskatīja visu labo un skaisto, guva iekšējo līdzsvarojumu un iedvesmu glezniecībai. Mākslinieks strādāja visos žanros – portretā, klusajā dabā, akta, figurālajā un sadzīves žanra – glezniecībā, bet īpaši tuva viņam bija ainava.”
L. Kaimiņa, norādot, ka ir gandarīta par iespēju Cēsīs parādīt Stumbra darbus, pastāstīja, kā pati savulaik iepazinusi viņa daiļradi: “Kad strādāju Daugavpils muzejā, man vajadzēja veikt pētījumu, tēma bija 70.- 80.gadu mākslinieki Daugavpilī. Tas bija laiks, kad Daugavpilī jūtami virmoja māksla un ļoti bieži figurēja Mārča Stumbra vārds. Sāku pētīt, uzzināju, ka pēc Mākslas akadēmijas beigšanas viņš pārcēlies uz Daugavpili, kur aizritējuši astoņi mūža gadi, un šajā laikā atstājis tur paliekošas pēdas. Daugavpilī muzeja krājumā ir daudz Stumbra darbu, četri no tiem tagad skatāmi arī Cēsīs. Tālākais mākslinieka mūžs ritēja Jelgavā, kur viņš izveidoja pilsētas mākslas skolu. No Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumiem ir skatāmi pieci Stumbra darbi.”
M. Stumbris bijis emocionāli jūtīgs cilvēks, kurš vienmēr meklējis harmoniju – ar sevi, ar cilvēkiem, ar dabu, bet, kad pienākuši 90.gadi un notika lielās pārmaiņas, tas viņam bijis smags laiks. L. Kaimiņa stāstīja, ka gleznotājā valdīja divējādas sajūtas, bija iegūta valstiskā neatkarība, bet tajā pašā laikā māksliniekiem bija neziņa par nākotni, par materiālo stāvokli: “Tas redzams arī tā laika darbos, kas ļoti uzskatāmi atspoguļo Stumbra iekšējo pasauli.”
Izstāžu nama otrajā stāvā skatāma tekstilmākslinieces Ineses Jakobi izstāde “Logi”. Pati māksliniece atzīmē, ka viņai logs ir kā metafora tiltam vai, tieši pretēji, robežai starp iekštelpu un āru, starp personību un sabiedrību: “Kādēļ tas pats logs var būt tilts, bet citreiz robeža? Varbūt logi vienlaicīgi gan vieno, gan šķir?”
Māksliniece pastāstīja, ka izstādē aplūkojami pēdējo četru gadu darbi, to veidošanā galvenokārt izmantots tas, kas atrodams lietoto apģērbu veikalos: “Lai cik izpirktas būtu preces, vienmēr atrodu ko interesantu, noderīgu kārtējam darbam. Man šajos veikalos ir interesanti, jo redzu, cik dažāda ir cilvēku izvēle gan pērkot, gan ražojot. Ik pa laikam pamanu ko tādu, ka nesaprotu – kāpēc kaut kas tāds būtu jāpērk un jānēsā? Man ir, par ko domāt, arī savos darbos varu uzdot dažādus jautājumus un meklēt uz tiem atbildes.”
Katru mākslas darbu I. Jakobi veido tikai ar rokām, jo uzskata, ka procesam ir sava nozīme, savs stāsts. Vairākos darbos izmantoti materiāli, kas apdrukāti ar miroņgalvām, izstādes atklāšanā par šo tēmu izvērtās plaša diskusija. Tekstilmāksliniece stāsta, ka bijis laiks, kad tās bijušas redzamas vai uz visiem apģērbu gabaliem, pat zīdaiņu drēbēm: “Tas tiešām lika domāt, kāpēc? Saprotu, ka kādām Dienvidamerikas indiāņu ciltīm ir kāds īpašs senču kults, kas tiek tā piekopts, bet kāpēc tam jāienāk mūsu, rietumu, sabiedrībā. Šis ir jautājums, kuram nevaru rast atbildi. Kad sākās pandēmija, sapratu, ka nu ir laiks šos pirkumus salikt darbos un pavērt šādus logus.”
Zem vairākiem logiem nolikti arī apavu pāri. Lūgta izskaidrot salikumu, I. Jakobi atzina, ka arī tam neesot radusi konkrētu atbildi: “Zinu tikai, ka man to vajag. Vienīgais, man prātā nāk teiciens – nebradā pa manu dvēseli! Varbūt tas ir skaidrojums, bet vai tas būtu jāpieliek klāt, nezinu, jo, manuprāt, katram ir tiesības uz savām domām, savām atbildēm. Man kā skatītājam dažkārt šīs norādes traucē, pat kaitina, jo, izlasot nosaukumu, vairs pati nedomāju, kas tas varētu būt. Tad fantāzija ir aizvērusies, bet mākslas darbu uzdevums taču ir rosināt iztēli, rosināt domāšanu.”
Komentāri