24. augusts ir Ukrainas Neatkarības diena. Tā šogad reizē ir traģiska diena – paiet pusgads, kopš Ukrainā iebruka Krievijas karaspēks, un tamdēļ daudzi Ukrainas iedzīvotāji spiesti pamest savas mājas. Tieši trešdien, 24.augustā, Cēsīs tika reģistrēti deviņi jauni kara bēgļi no Ukrainas. Kopumā Cēsīs un novadā dzīvo 636 ukraiņi, kas atraduši patvērumu Latvijā.
Ukrainas bēgļu informācijas centrā Cēsīs 24.augustā reģistrējās arī Aļona Volvača ar meitām: deviņgadīgo Miļenu un trīsgadīgo Mariju. Kamēr mamma reģistrēja dokumentus, darbiniece iedrošināja meitenes izvēlēties sev rotaļlietas no Cēsu novada iedzīvotāju ziedoto lietu klāsta. Meitenes sākumā nedroši, bet pēc tam jau ar platu smaidu izvēlējās vairākas.
Aļona Volvača stāsta, ka Neatkarības diena Ukrainā parasti svinēta ļoti plaši, ir lieli svētki – ar salūtu, koncertiem, parādēm: “Mēs vienmēr lepojamies, ka esam ukraiņi, neatkarīga tauta ar savu kultūru. Bet šodien visi šajā dienā ļoti baidās, arī manā pilsētā notiek apšaudes, krievi grib mūs iebiedēt, ka nebūs mums brīvības un neatkarības. Bet mēs esam stipri.”
Aļona ar ģimeni dzīvoja Doneckā. Viņai karš sākās jau 2015. gadā, kad tur notika apšaudes un blakus ēkā trāpīja raķete, arī viņu mājas logiem izbira visas rūtis. Ģimene izlēma pārcelties uz Doneckas apgabala Bahmutu: “Reiz meita, atnākusi no skolas, sacīja, ka sācies karš. Negribēju tam ticēt, cerēju, ka līdz mums tas nenonāks, jo vienreiz jau zaudējām mājvietu, negribēju ticēt, ka tas var notikt vēlreiz. Atkal piedzīvojām, ka apšaudēs ēkai izlido logi ar visiem rāmjiem, bija ļoti bailīgi. Pārnakšņojām pie draugiem, tad devāmies uz Ukrainas rietumiem, jo ļoti negribēju braukt caur Krieviju. Tad devāmies uz Varšavu un pēc tam uz Latviju. Tas bija sarežģīti, bērni joprojām ir emocionāli, jaunākā meitiņa naktīs raud un kliedz. Kā dzirdam kādu troksni, liekas, skan sirēnas.”
Cēsīs Aļona ar meitām ieradās, draudzenes mudināta. Likteņa biedre no Ukrainas dzīvo Drabešu skolā, viņa sacījusi, ka te ir labi cilvēki, lai droši brauc: “Es jutos pazaudējusies, nezināju, ko darīt, jo viss ir citādāk, bet tagad vismaz ir pazīstami cilvēki, bērniem arī draugi. Vīrs gan palika Ukrainā, strādās, mums palīdzēs. Es tomēr aizbraucu, jo baidījos par bērniem. Tagad man jādomā par darbu, kā iekārtoties, bet vismaz esam klusumā.”
Ukrainas bēgļu informācijas centra pārstāve Iveta Jermolājeva teic, ka, domājot, vai un kā apsveikt ukraiņus Neatkarības dienā, aizdomājušies, ka tas šobrīd ir ļoti jūtīgs un emocionāls jautājums: “Tāpēc saistībā ar šo dienu neplānojām nekādas aktivitātes. Bet ukraiņi paši saka, ka viņiem šis datums ir ļoti nozīmīgs, apstiprinājums tam, ka Ukraina ir neatkarīga valsts un tāda būs.”
Par jaunu kara bēgļu reģistrāciju un iespēju sniegt palīdzību Iveta Jermolājeva teic: “Šobrīd novada resursi ar dzīvesvietas nodrošināšanu ir izsmelti, tāpēc uzņemam tikai tos, kuriem te ir radinieki, tuvinieki, kuriem ir iespēja, kur palikt. Ja gadījumā kādam dzīvesvieta ir jāmaina, palīdzam ar citas sameklēšanu, nav situācijas, ka kāds paliek bez mājokļa.” Jautāta, vai saistībā ar mācību gadu kādas telpas, kurās patlaban dzīvo ukraiņi, nebūs jāatbrīvo mācību iestāžu vajadzībām, I.Jermolājeva saka, ka šādu problēmu nebūs.
Stāstot par vajadzībām, kas ukraiņiem aktuālas, Iveta Jermolājeva teic, ka pašvaldība ik pa laikam ievieto sludinājumu, kā iespējams ukraiņiem palīdzēt, piemēram, ar dārzā izaudzēto: “Cilvēki laipni dalās ar dārzā izaudzēto -tomātiem, kabačiem un citu. Ir cilvēki, kas dārzeņus, augļus aizved paši, jo zina, kam tos atdot, ir tādi, kas atnes pie mums, mēs tālāk dodam ziņu ukraiņiem.
Protams, tie atbraucēji, kas atraduši darbu, strādā, bet ne visiem tas ir izdevies. Turklāt ne visi var strādāt, jo aprūpē ir kāda persona. Savukārt mammām, kuras vasarā strādāja, bija grūti risināt situāciju ar bērnu pieskatīšanu, jo īpaši, ja līdzās nebija neviena radinieki. Vēl ir arī ukraiņi, kuri Latvijā jau strādājuši, bet tagad nopietnu veselības problēmu dēļ to nevar. Tādu ir samērā daudz, kuriem šeit atklātas gan onkoloģiskas saslimšanas, gan citas nopietnas slimības. Bet, tā kā nav vēl nostrādājuši trīs mēnešus, nevar saņemt slimības pabalstu. Tad organizējam un mēģinām saprast, kā palīdzēt. Un jebkurš vietējais arī var palīdzēt, kaut vai padaloties ar savu kartupeļu ražu, jo cilvēki neplānoti nonāk neapskaužamā situācijā.”
Iveta Jermolājeva novērojusi, ka ukraiņi turas cieši kopā gan savā starpā, gan ar latviešiem, kuri uzņēmušies atbalsta sniegšanu, rīko svētkus, kopīgi tiek svinēti latviešu svētki, piemēram, kupli svinēti Jāņi.
Informācijas centra pārstāve atgādina, ka, ja cilvēkiem ir lieka elektrotehnika, skapīši, dators, gultasveļa vai jebkas cits, kas varētu būt noderīgs, var sazināties ar bēgļu centru pa tālruni, un centrā palīdzēs, lai nepieciešamās lietas nokļūtu pie īstajiem cilvēkiem: “Mēs ik pa laikam šo palīdzības nepieciešamību aktualizējam, un cilvēki atsaucas. Protams, pirmajā brīdī bija ļoti daudz emociju un cilvēki trauksmi mazināja, iesaistoties un palīdzot, kas ir brīnišķīgs veids, kā tikt galā ar savu pārdzīvojumu. Šobrīd tas ir mazinājies, bet arvien iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi un iesaistās.”
Facebook grupā “Ukraiņi Cēsīs” ukrainiete Jūlija Ņevolņičenko teica lielu paldies latviešu draugiem, kuri bija sarūpējuši saldu dāvanu Neatkarības dienā. Latvijā notika vairāki atbalsta pasākumi, piemēram, 24.augustā cilvēki visā Latvijā dalījās ar šogad izaudzētajām saulespuķēm, daloties ar stiprinošiem vārdiem ukraiņiem. Rīgā Ukrainas neatkarības dienā notika zibakcija “Saulespuķu ceļš”, no Ventspils ielas līdz pat Ukrainas vēstniecībai cilvēki sadevās rokās un simboliski no rokas rokā padeva saulespuķu pušķi, ko zibakcijas noslēgumā saņēma Ukrainas vēstnieks Latvijā.
Komentāri