Visos laikos, arī šajos, ģimenēs bijuši tādi vai citādi apstākļi, kāpēc
vajadzīgs, lai bērnudārzs strādātu arī naktīs.
Divi svarīgākie no tiem ir aktuāli arī šobrīd –
bērnudārza attālums no mājām vai arī vecāku darbavieta
tālu no mājām,
maiņu darbs. Amatas novadā, Ģikšos
pirmsskolas izglītības iestādē “Kastanītis” strādā personāls ar gadu gaitā
uzkrātu pieredzi, kas
ļauj teicami tikt galā ar uzdevumu – vairākas diennaktis pēc kārtas auklēt bērnus, līdz vecāki varēs ierasties tiem pakaļ. “Kastanīša” divu nakts grupu pakalpojumus šoruden izmanto
ģimenes no Nītaures, Sērmūkšiem un Kārļiem, arī no Līgatnes un Cēsīm. Tuvākās
izglītības iestādes, kur arī ir nakts grupas mazuļiem, atrodas Rāmuļos, Krīvos, Drabešos.
Tā kā bērnu iknedēļas nokļūšanu “Kastanītī” un nedēļas beigās uz mājām ļoti sarežģītu tagad padarījusi sabiedriskā transporta reisu samazināšana, tad pirmsskolas izglītības iestādes vadība lūgusi pašvaldību organizēt speciālus reisus. Šajā rudenī tie arī sākušies. Pirmsskolas skolotājai Laurai Mietulei tādējādi pirmdienas rīts sākas pusseptiņos, kad no Ģikšiem uz Skujenes pusi sāk kursēt pašvaldības autobuss, un pedagoģe zina, kurās pieturvietās viņai jāuzņem divus līdz sešus gadus veci mazuļi. Ar skolēnu autobusu, kas kursē
trīs maršrutos,
uz bērnudārzu Ģikšos tā atbrauc 13 bērniņi.
Skolotāja Laura
dodas līdzi braucienos arī uz mājām un seko, lai bērnam iedotajā blociņā būtu ierakstīts viss, kas par mazuļa gaitām jāuzzina vecākiem – viss, kas vēl nav darīts zināms pa tālruni.
Cik lielu gaidu pilni nakts grupu bērni jūtas piektdienu rītos, jo vakarā būs
satikšanās ar vecākiem, Laurai labi saprotams. Viņas vecāki
arī izmantojuši šādu pakalpojumu. “Piedzima
brālītis, un vecāmamma ar mums diviem darbadienās netika galā, tāpēc gāju bērnudārzā un arī paliku pa nakti, jo mamma braukāja darbā uz Rīgu,” stāsta Laura Mietule. Viņa apgalvo, ka tādējādi bērnības atmiņās
nav palicis rūgtums. “Bērnudārzā man ļoti patika, tikai trešdienas atceros kā skumju dienas, ja zināju, ka mamma nedēļas vidū nevarēs atbraukt pēc manis.”
Ļoti liela nozīme ir pirmsskolas izglītības iestādes videi un personāla pūlēm, radot mazajiem audzēkņiem mājīguma un drošības sajūtu. Ja bērniņš iemīļo audzinātāju vai auklīti, tad
visā uzticas
un ļoti pārdzīvo, ja tik ierastā skolotāja kādu vakaru neatnāk lasīt vakara pasaciņu. Pedagogi ievērojuši arī to, cik mazākajiem svarīga aizmigšana tieši savā gultiņā, bet reizēm tomēr ierasto kārtību nākas mainīt, kad grupas uz īsu laiku tiek apvienotas.
“Diemžēl ne vienmēr
varam nodrošināt ierasto. Ja skolotāja vai auklīte saslimst un nevar ierasties darbā, viņas vietā uz laiku ir cita. Redzams, ka bērnus
tas satrauc,” par sadzīves norisēm stāsta Amatas novada pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Ieva Bernadeta Dārziņa. Saslimst arī bērni, un tad
nedēļas vidū tiek zvanīts vecākiem, aicināts braukt pakaļ, meklēt ārsta palīdzību. Ja vecāki ir tālu prom
vai maiņu darbā un neceļ klausuli, ģimenes funkcijas uzņemas pedagogi. Šoruden viens no nakts grupu bērniņiem nevis vakarā gāja gulēt, bet no Gikšiem tika aizvests uz slimnīcu Cēsīs.
“To, ka mazuļiem patīk pie mums, apliecina arī pirmdienu rīti autobusā,” stāsta Laura Mietule. “Bērni labprāt brauc uz bērnudārzu,
nav bēdīgu
sejiņu. Manā praksē bijuši tikai nedaudzi gadījumi, kad mazulis tiešām nav varējis pierast pie bērnudārza, tad ieteicām vecākiem
pagaidām šo pakalpojumu neizmantot, pagaidīt, kamēr bērns paaugas. Taču nezinu, par ko domāt, ja ieraugu, ka piektdienas pēcpusdienā atvests uz mājām, bērns negrib kāpt laukā no autobusa un satikties ar vecākiem. Tādu skumju gadījumu gan nav daudz.”
Nakts auklītes Aidas Auziņas pieredze pirmsskolas izglītības iestādē ir visai ievērojama, tāpēc viņa lieliski zina katru šī ne visai vieglā darba niansi. “Lai cik
bērni mums
pieķertos, cik ļoti katru mīļojam, ņemam klēpī, mammu un tēti aizstāt nevaram. Īpaši jūtīgas šīs tēmas kļūst vakaros, tāpēc mammas vārdu, ja vien pats bērns to nevēlas, nepieminam,” stāsta Aida. Jautri izvēršoties tie vakari, kad pa nakti paliekot kāds no bērniem, izlūdzies vecākiem izņēmuma kārtā nakšņot bērnudārzā. Būšana naktī ārpus savām mājām bērniem liekas kā liels piedzīvojums. “Cik pidžamu ballīšu nav rīkots, bērniem tās patīk! Dažs no svinētājiem aizmieg auklītei klēpī.” Taču tie, kam ik nedēļu jāpaliek bērnudārzā,
vienmēr skaita
dienas, un īpaša ir piektdiena, kad varēs doties pie ģimenes. Jau
brokastīs
tiek jautāts, kad dosies uz mājām. Tajā dienā pat pusdienlaika miedziņš nenāk,” zina teikt Aida Auziņa.
Mairita Kaņepe
Komentāri