“No sirds sveicu jūs simtajā dzīves jubilejā. Godājams ir jūsu mūžs, kas mērāms gadsimta garumā, bagāts ar dažādiem notikumiem līdzīgi kā Latvijas valsts pēdējās simtgades vēsture,” Valsts prezidents Andris Bērziņš apsveikumā raksta Vilmai Freivaldei. Skujenietei 24. novembrī tika svinēta simtā dzimšanas diena.
Novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte, sveicot jubilāri, vēlēja veselību, dzīvesprieku un laimīgus gadus kopā ar savējiem. Vilma Freivalde, uzņemot kuplo radu saimi, bija priecīga būt kopā ar visiem, atcerēties aizvadītos gadus, priekus un skumjas, padarītos darbus.
Vilma Freivalde ir no Ķēču puses. Izaugusi 12 bērnu ģimenē, kur bijusi ceturtā jaunākā. Māsas jau aizsaulē, viena mirusi bērnībā, bet par brāli, kurš brauca uz kuģiem, pēdējās ziņas saņemtas no Francijas 1948. gadā. Visas māsas bijušas ilgdzīvotājas, īsākais mūžs bijis 79 gadi.
Vilma izaudzinājusi meitu Daci un dēlu Gati, auklējusi četrus mazbērnus, tagad viņu priecē septiņi mazmazbērni.
“Lielākā mūža daļa tepat Skujenē nodzīvota. Abi ar tēti uzcēla “Gaidas”, kur tagad dzīvo mazdēls,” stāsta Dace.
“Gaidas”
pēdējās desmitgades ir Līvānu māju ieskautas, bet savulaik turpat pie mājas bija kolhoza fermas govju aploki.
“Kādreiz bija citādi, tagad arī labi,” vien bilst simtgadniece, bet bērni Dace un Gatis uzsver, ka mammai dzīvē svarīgākais bijis darbs, uz to viņa allaž mudinājusi bērnus, sekojusi, lai ik sīkums būtu izdarīts kārtīgi. Darbs jādara kā nākas un mājai jābūt kārtībā.
“Atceros, pēc kara mamma un tētis brauca uz Ērgļiem strādāt mežā. Svētdienas vakarā izbrauca, pirmdienas rītā bija galā un uzreiz gāja darbā, naktīs gulēja vecā ēkā uz salmiem. Sestdienā atbrauca mājās, izcepa maizi un svētdienas vakarā brauca prom. Mēs palikām kopā ar tanti,” atmiņās kavējas dēls, bet Dace papildina, ka darbā fermā abi gājuši palīgā, vakarā un pusdienā govju slaukšana uzticēta viņiem.
“Kolhozā jau govīm nesagādāja tik barības, cik vajag. Reiz mamma salika nastā sienu un nesa uz fermu. Gājiens tomēr diezgan tāls. Nogurumā pakrita zem ozola
un raudāja. Trijos viņa cēlās un desmitos vakarā bija mājās,” papildina meita Dace.
Astra Purviņa
ir Vilmas māsas meita. “No “Gaidām” uz māju bija iestaigāta taciņa. Vilmas tante vienmēr steidzās, viņa ik reizi teica, ka zeme deg zem kājām. Mamma tad arī, tāpat kā Vilma, viņu ieraugot teica: “Vilmi, tev jau zeme deg.” Viņas tā cita citu uzrunāja – Vilmis, Zelmis,” pastāsta Astra, kura nu jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo Anglijā un uz Latviju atbraukusi, lai nosvinētu tantes jubileju, Latvijas un savu dzimšanas dienu. “Viņa bija pedantiska, ja ieraudzīja kādu papīru zemē, vienmēr aizrādīja. Viņa nepieļāva iespēju, ka kaut kas varētu būt pavirši,” uzsver Astra, bet Vilmas vedekla Aleksandra piebilst, ka tik tīru veļu izmazgāt, kā viņas vīramāte, neviens nemāk.
Vilmas bērni, mazbērni brīnās, bet mazmazbērni klausās kā brīnumā dzīvesstāstā, ko neraksta grāmatā un nerāda filmā, bet ko izdzīvojis cilvēks, kurš ir tepat līdzās, kurš nežēlo smaidu.
“Mamma dziedāja sieviešu ansamblī, arī dejoja deju kolektīvā. Ģimenē vienmēr visi bijuši lieli dziedātāji,” stāsta Gatis. Astra atceras, kā turpat kūtsaugšā spēlējuši teātri, kā ar aizkaru atdalīta skatuve, ienesti soli skatītājiem. “Piedalījāmies mēs, bērni, arī mana mamma, Vilmas tante, Jāņonkulis,” bērnības notikumus pastāsta Astra un piebilst: “Vai varam iedomāties, ka pēc tik grūtas un garas darba dienas ir vēl spēks un vēlēšanās kaut ko darīt, rīkot dažādus svētkus.”
Dzīve Vilmai Freivaldei simts gadu garumā bijusi neskaitāmu notikumu bagāta. “Viņa nežēlojās. Atceros, mamma tikko bija aizgājusi pensijā. Pie mājas govis ganījās aplokā. Viņa piegāja un pasauca vārdā. Viena pēc otras nāca pie viņas. Mamma raudāja un klusi teica: “Kādās rokās jūs tagad esat.” Viņa ļoti pārdzīvoja, ka kāds varētu kaut ko neizdarīt,” par mammu stāsta meita, bet krustmeita Zenta Apine atgādina, ka Vilma vienmēr uz fermu līdzi ņēmusi maizīti. Ne jau lai pati ēstu, bet ar kārumu pacienātu piena devējas.
Pēdējos gadus Vilma dzīvo pie mazmeitas Vitas Demešenkovas, turpat kaimiņos “Gaidām”. “Saprotamies labi. Vecmāmiņa vēl ir varoša, pati izslauka istabu, arī drēbes izmazgā. Viņa nav izvēlīga ēdienā,” vecmāmiņas ikdienu atklāj mazmeita.
Znots Pēteris Zeile gan atceras, kā pirms dažiem gadiem sievasmāte cītīgi sekojusi notikumiem “Hameleonu rotaļās”, daudz lasījusi, uztraukusies , kā klājas politiķiem, ka viņi daudz ko dara nepareizi.
Savukārt vedekla Aleksandra stāsta: “Atceros, kā Gatis mani pirmoreiz veda uz “Gaidām”. Biju ļoti nobijusies. Vīramāte mani kārtīgi nopētīja, vīratēvs gan uzreiz pieņēma. Viņai, šķiet, nepatika, ka esmu Latgales meitene. Saprotamies ļoti labi, mums ir savi noslēpumi. Nekad neesmu jutusi, ka nebūtu pieņemta ģimenē.”
Mazmeitas Ilutas cepto torti grezno simtnieks. Radi apspriež, kam nākamajam varētu svinēt tādu jubileju. Kad atskan visu radu dziedātā “Dažu skaistu ziedu”, dzidri ieskanas arī Vilmas Freivaldes balss…
Sarmīte Feldmane
Komentāri