Pie Zvārtes ieža aizvadītas Amatas ūdenstūrisma sacensību 50.jubilejas svinības. Braukšana ar laivām pa Amatu ir katra pavasara neatņemama sastāvdaļa tāpat kā oficiālas sacensības slalomā un nobraucienā, bet šoreiz visam bija apvīts īpašs oreols. Nedēļas nogalē ūdens līmenis gan bija ļoti zems, taču tas neietekmēja īpašo svētku un atmiņu gaisotni upē un tās krastos.
Latvijas čempionātā ūdenstūrismā savus spēkus izmēģināja vairāk nekā 120 dažāda vecuma dalībnieki, bet netrūka arī to, kuri pie Amatas bija ieradušies, lai satiktu domu biedrus un atcerē-tos, kā tika laivots pirms pusgadsimta. Ikviens
varēja aplūkot fotogrāfijas un dokumentus par Amatas sacensību pirmsākumiem, vimpeļus, medaļas, inventāru. Atgādināsim, ka pirmās ūdenstūrisma sacensības Amatā notika 1964. gadā,
tajās piedalījās 70 ekipāžas, kas bija labs iesākums
ūdenstūrisma kustībai Latvijā. Sacensību dalībnieki brauca visdažādākajos peldlīdzekļos, pārsvarā piepūšamās laivās,
ģērbušies kedās un vilnas zeķēs, džemperos un vējjakās, dažiem bija primitīvas glābšanas vestes, bet par ķiverēm toreiz neviens nedomāja.
50.jubilejas pasākumu rīkoja tūrisma klubs “Bebri”. Pirmajā sacensību dienā pēc Latvijas čempionāta ieskaites notika īpašs pasākums – retro brauciens. Tajā ar laivām, kas izmantotas pirms daudziem gadiem,
atbilstošā ekipējumā trasē devās seniori. Viens no pirmo sacensību rīkotājiem Jānis Olders trasē devās ar piepūšamo laivu, kas piedalījās arī pirmajās sacensībās Amatā.
Pēc brauciena viņš neslēpa prieku atkal būt kopā ar domu biedriem un izjust īpašo gaisotni, kas allaž valdījusi laivotāju vidū. Pirms 50 gadiem pirmās sacensības rīkotas, lai cilvēkiem iemācītu savaldīt laivu spēcīgā straumē.
“Ūdenstūrisms attīstījās jau Ulmaņlaikā, bet tad bija pārtraukums un cilvēkiem trūka iemaņu. Braukt ar laivām gribējās, bet prasmes nebija, un viņi gāzās, peldēja. Sapratām, lai cilvēki iemācītos vadīt laivu, vajadzīgas sacensības. Sanācām kopā vīri, kam tā bija sirdslieta, un nolēmām rīkot sacensības. Patīkami, ka joprojām tās notiek, tātad esam rīkojušies
pareizi,” teica J. Olders.
Sacensības no krasta vēroja arī Valters Pauga, kurš šobrīd dzīvo Drustu pusē. Viņš pastāstīja, ka tolaik bijis sporta funkcionārs, kurš ūdenstūrisma entuziastiem palīdzējis nokārtot visas formalitātes, lai sacensības varētu notikt: “Pats sākums bija ļoti grūts, bija pat jautājums – notiks vai nenotiks. Taču
viss izdevās, un tālāk jau bija vieglāk.”
Pie planšetēm, kurās bija apskatāmas vēsturiskās fotogrāfijas, satiku Ainu Grīnbergu, kura dzīvo Cēsu pusē, Līvos. Viņas vīrs Juris Grīnbergs arī bijis viens no rīkotājiem, diemžēl sacensību 50.gadadienu nav piedzīvojis. Pati Aina ar laivām nav braukusi, taču gandrīz vienmēr bijusi pie upes, lai atbalstītu dzīvesbiedru. Viņa pastāstīja, ka jau nedēļu pirms mačiem vīrs kopā ar citiem rīkotājiem braucis uz Amatu, lai uzliktu vārtus, paši visu izmēģinātu, lai zinātu, ka var izbraukt: “Sacensību diena bija varens pasākums ar milzum daudz skatītājiem. Dalībnieki brauca arī no Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, tās bija ļoti populāras sacensības. Tagad jau ar modernām laivām viegli izņemt vārtus, toreiz ar gumijas laivām gāja krietni grūtāk. Bet tā bija goda lieta –
sacensībās izpildīt visu programmu. Veica vairākus mēģinājumus, pat brienot pa upi kājām un velkot laivu, lai tikai visus vārtus izbrauktu.”
Latvijas čempionāta ieskaitē šogad brauca arī pieredzējušie Ziedonis Zālītis un Viktorija Bebre. Ziedonis pastāstīja, ka viņš braucis arī pirmajās sacensībās un kopumā šis bijis jau 48. pavasaris Amatā, jo divus gadus dienējis
armijā, tad nācies izlaist: “Amata –
tas ir rituāls. Te atbraucu satikt savus čomus, un, ieraugot pazīstamās sejas, ap sirdi paliek siltāk. Sanākam un turpinām svinēt dzīvi, jo, kā izlasīju kādā žurnālā – vecums iestājas nevis tad, kad pierē parādās grumbas, bet kad beidz svinēt dzīvi. Tāpēc mēs turpinām to darīt!”
V. Bebre atzina, ka šogad nav tā īstā Amata, ko ieraduši redzēt, bet katrā ūdenī varot atrast kādu burbulīti, kur izbaudīt, kā laiva griežas: “Straume jāprot lasīt jebkuros ūdeņos. Katru pavasari upe ir citādāka, kaut kas mainījies, kāds koks iegāzies, un allaž jālasa no jauna.”
Abi pārliecināti, ka katru pavasari mostas nemiers, gaidot, kad upe būs laivojama. Šogad pirms divām nedēļām, kad bija augstākais līmenis, paspēts nobraukt no Amatas stacijas līdz Līgatnei.
Atceroties laiku pirms 50 gadiem, Z.Zālītis to salīdzina ar Dziesmu svētkiem: “Tas latviešiem bija tāds kopā sanākšanas instinkts. Ikdienā jau centāmies sev iestāstīt, ka mēs, latvieši, kaut kas esam, bet redzot, ka sanākam kopā tik daudzi, bija apziņa, ka esam spēks. Jo tie, kuri brauc pa ūdeni, vienmēr domā nedaudz citādāk. Toreiz sacensībām bija tāda īpaša garša. Tagad jau pavisam cits aprīkojums.”
Braukšana ar laivām pa Amatu notikusi vēl pirms oficiālajām sacensībām 1964.gadā. Andrejs Vasilis atcerējās, kā jau gadu iepriekš mēģinājis nobraukt pa Amatu: “Man bija vienvietīga piepūšamā laiva un pārliecība, ka esmu labs braucējs. Nobraucu piecus metrus, pieķēros pie koka zara, laiva izslīdēja man no apakšas, tad nopeldēju dažus metrus, izkāpu krastā, izķeksēju laivu ar visu mugursomu un gāju atpakaļ uz Kārļiem.”
Pēdējos 20 gadus viņš nebija braucis, taču šoreiz sapratis, ka ir jābūt klāt: “Toreiz arī bija saulaina diena, tiesa, laukos vēl bija sniegs un upē vidējs ūdens līmenis. Lai arī šogad ūdens mazs, sajūtas ir tādas pašas kā pirms 50 gadiem. Nācās secināt, ka maz esam palikuši no tiem, kuri brauca pirmajās sacensībās. Tās notika pie Billes, bet nobrauciens bija no Amatas stacijas līdz Pleskavas šosejas tiltam. Toreiz pārsvarā brauca ar divvietīgajām piepūšamajām laivām, tā sauktajām “LAZ-3”, retam bija kāda aviācijas glābšanas laiva “LAZ-5” , arī pa kādai smailītei, bet katamarānu nebija.
Mēdz teikt, ka Amata ir grūta, bet, ja pasaulē upes iedalās sešās grūtības pakāpēs, kur sestā – visgrūtākā, tad Amatai ir pirmā kategorija. Taču lielajā ūdenī te ir bīstami. 1994.gadā, kad bija viens no augstākajiem līmeņiem pēdējo 50 gadu laikā,
upē bija daudz kritušu koku, daudzas ekipāžas netika ar šiem šķēršļiem galā. Mums bija sešvietīgā laiva, ar ko braucām no starta līdz finišam, mēģinot cilvēkiem palīdzēt tikt ārā no ūdens, vai izvilkt laivu. Lai arī Amatā esmu braucis daudz, peldēju tikai vienu reizi, tajā 1963. gadā.”
Stāstījumi nebeidzās, un katra satikšanās rosināja atmiņas. Jānis Olders bija gatavs pat pastāstīt kādu notikumu, par kuru līdz šim neesot atļāvies skaļi atgādināt, baidoties, ka Gaujas nacionālā parka pārstāvji aizliegs sacensības: “Cilvēkiem varbūt liekas, ka upe no Melturiem līdz Līgatnes tiltam šāda bijusi vienmēr. Esam pamainījuši nedaudz tās gultni, lai saglabātu krastus. Divus gadus pēc pirmajām sacensībām ūdenstūristi veda šurp akmeņus, likām tos upes gultnē, lai straumi spiestu nost no klintīm un
tās netiktu izskalotas. Vēlāk Nacionālais parks aizliedza to darīt, jo nesaprata mūsu ieceri – saglabāt klintis, kraujas. Pirms dažiem gadiem izstaigāju upi, un redzēju, ka mūsu darbs joprojām nes augļus.”
Jānis Gabrāns
Komentāri