Vai Ziemassvētkus iespējams svinēt, domājot zaļi, rīkojoties praktiski un taupot resursus? Mūsu senču svētku rotājumi tam pilnībā atbilst!
Gada nogalē, kad tumsu un krēslas stundas kliedē spožu spuldzīšu virtenes, zaļi-balti-sarkani, ar zelta un sudraba spīguļiem papildināti Ziemsvētku rotājumi, tomēr kārojas pēc kaut kā sava, atšķirīga un īsta. Var katru decembri uzmeklēt kasti ar iepriekšējo gadu lampiņām, briežiem un vecīšiem, taču tādi vai līdzīgi būs vēl divdesmit kaimiņu māju logos un lieveņos.
Ne tikai vienu, labāk pāris vakarus veltīt svētku gatavošanas darbiem, sarunām un atmiņām. Pirms Ziemas saulgriežiem, pirkstus un prātu vingrinot, vērts uzmeistarot kaut vai vienkāršu salmu vai niedru rotu. Puzuris, spurgulis, krīģis, lukturis, ķists – tā dažādos novados dēvē vienu no senākajiem telpu greznojumiem. Jau daudzus gadsimtus, pirms goda vietu ieņēma eglīte un Adventes vainags, krāšņās, sarežģītās un smalkās salmu rotas bija zināmas ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā.
Svētkos svarīgs ir viss, ne tikai darbība un vērtību radīšana, arī materiāls. Lai gan labības salmi ir šķietami vienkārši un viegli pieejami, to klātbūtne un paralēlais simbolisms ar labību un ražību veicina saimei pārpilnību, auglību un veiksmi turpmākajam gadam.
Salmu vai niedru pušķojumiem ir daudz un dažādu konstrukciju, arī vītnes, pinumi, figūriņas, taču tik apjomīgus, kā tos gatavo mūsdienu meistari, senāk telpu izmēru dēļ nevarēja atļauties. Puzuriem ir rotājošā, sargājošā un vēl viena, gluži praktiska, loma, tie, griežoties kā lēns ventilators, veicina gaisa apmaiņu telpās.
Svētki jau pie durvīm, bet puzuriem vēl nekas nav savākts? Gada nogalē laukos un mežos izvēle nebūs liela, taču kaut ko sagādāt vēl var paspēt. Dīķmalā vai ezermalā var sagriezt niedres ar visiem pušķiem galos, mežā saplūkt zaļos ašķus, kādu brūkleņu saišķīti, atrast dārzā vai piemājas apstādījumos savdabīgus sakaltušus sēklu čemurus, ogu ķekarus. Sēklu, zāļu tēju un vasarā vāktu dabas materiālu krājumus pārlūkojot, noderēs ķirbju sēklas, pupas, sakaltuši mežrožu auglīši, kaltētas pīlādžogas, mazi gliemežvāciņi, alkšņu čiekuriņi, ozolzīļu cepurītes, no Lieldienu pušķojumiem putnu spalvas un izpūstu olu čaumalas.
Puzuris ir visīstākais “zero waste” rotājums, vienkāršs, lēts, no dabā vai sadzīvē atrodamiem materiāliem, kas pēc svētkiem nav īpaši jāutilizē. Puzura papildināšanai un pušķošanai der arī pārstrādājamās “vielas”: papīriņi, auduma gabaliņi, diegu vai dzijas galiņi. Jāatceras pēc meistarošanas pāri palikušos salmus arī neizmest, bet Ziemsvētku vakarā pirms vakariņām palikt zem linu galdauta. Tas – auglībai, jaunai ražai.Galvenā dabas materiālu vākšana telpu rotām ir vasaras otrajā pusē un rudenī, bet to var darīt visu gadu, jo skaistas, spirālēs savijušās skaidas atradīsiet pie kāda galdniekmeistara, raibas un mīkstas vai garas un stingras spalvas jājautā saimniecei, kurai kūtī pulks mājputnu. Un katrs pats pamazām var iekrāt izpūstu olu čaumalas. Ziemas saulgriežu rotas vislabāk izdosies, darinot kuplākā pulciņā ar īstu vakarēšanu, sarunām, varbūt dziedāšanu, mīklu minēšanu.
Visvienkāršākajam rotājumam, ko, pirkstus ievingrinot, var pagatavot jebkurš, nepieciešams neliels, zaļš (nevārīts) kartupelis, kam cauri izver apmēram metru garu linu diegu, apakšā nostiprina ar sīku skaliņu, lai pavediens notur svaru. Kartupelī var saspraust smilgas ar visiem pušķiem, niedres, no vasaras saglabātus kaltētus ziedus, putnu spalvas. Uz smilgu kātiem papildus var uzvērt sīkus papīra ziediņus. Šādu “saulīti” piekar vietā, kur tā var brīvi griezties.
Nākamais solis – puzurs. Nepieciešamas asas šķēres, lai sagrieztu salmus, smilgas vai niedres vienāda garuma posmiņos. Neder tā daļa, kur ir “mezglu” vietas. Gatavie posmiņi jānomēra, lai ir vienādi, jāsašķiro. Pāri palikušos īsākos var izmantot garām virtenēm, verot salmiņus pamīšus ar kaltētām ogām, pupām vai papīra ziediņiem. Iesācējiem, kamēr trenējas savērt mazāko lukturīti jeb “kristāliņu”, ērtākais posmiņu izmērs ir pieci līdz astoņi centimetri. Nepieciešamas garas lāpāmās adatas vai stieplīte, kam piesiets linu pavediens. No smilgām sanāk visizturīgākie rotājumi, ko var samērā droši iesaiņot un vest kā dāvanu, taču tas ir vissmalkākais darbiņš. Toties visskaistākie lukturīši ir no zeltainajiem labības stiebriem, savukārt no niedrēm var veidot lielākas un izturīgākas konstrukcijas, lai aizpildītu lielāku telpu ar augstiem griestiem.
Viena no tradicionālajām puzuru formām ir divpadsmit kopā savērti mazie lukturīši, kas simboliski veido gadu ar divpadsmit mēnešiem. Varbūt tieši tāpēc puzurus veido Ziemas saulgriežu laikā?
Kam nepadodas puzuru ģeometrija, no gariem salmiem var gatavot ķistus, kas senāk zināmi Dienvidkurzemē, arī Bārtā, Nīcā. Divus vai trīs stingrākus salmus vai niedres posmiņus sakrusto un ap tiem tin karstā ūdenī izmērcētus salmus, veidojot dažāda lieluma vairodziņus. Savieno kopā kā kroņlukturī. Lielākais augšpusē, pie tā četriem vai sešiem stūriem lina diegā iesien mazākus, savukārt tiem stūros vēl mazākus. Šo rotājumu viegli iemācīt citiem arī tad, ja nav salmu. Divus niedru posmiņus, apmēram sešu centimetru garumā, sakrusto un notin ar krāsainām dzijām, metot cilpiņu ap katru, līdz veidojas vairodziņš. Tālāk jau katra paša idejas, kompozīcijas, salikums un pielietojums telpas rotājumā.
Puzurus pakar pie griestiem lina vai vilnas diegā, lai gaisa strāvās tie lēni grieztos.
Kad rotājums veicis savu sargājošo pienākumu, to sadedzina. Ir ticējumi, ka tas darīts pavasara vai vasaras saulgriežos. Mūsdienās pieņemamāka ir praktiskā pieeja, jo lielie, greznie puzuri ar simtiem sīko lukturīšu, kuru vēršanai veltīti vairāki vakari un daudzas rūpīga darba stundas, var glabāties ietīti papīrā līdz nākamajai ziemai. Puzuri, kas gatavots tikai no salmiem, niedrēm vai smilgām un pēc gada glabāšanas noputējis, var noskalot ūdenī, nožāvēt, un tas būs atkal tikpat zeltains! Lai top!
Komentāri