Virsrakstā minētais teiciens man iegājies no vienas senākas paziņas, kura vienmēr mīlēja teikt, ka viņai mājās paveicams 101 darbiņš. Tā jau tas nereti ir, un, visticamāk, ne tikai sievietēm. Ar akcentu uz sievietēm par šo tēmu lika aizdomāties Rīgas Stradiņa universitātes vadošās pētnieces un feisbuka foruma “Sievietei paveicās” dalībnieces Elzas Lāmas viedoklis “Būtu labāk godīgu darbu pastrādājuši”, kas publicēts “Delfi.lv”. Tajā viņa spriež, ka, pieskatot sava zīdaiņa miegu, ar vienu ausi klausoties, ko dara vecākie bērni, prātā plānojot ģimenes ikdienu un vienlaikus arī nākamo akadēmisko publikāciju, viņa tomēr noliek malā savu “61 prioritāti”, lai uzdotu retorisku jautājumu. Proti, ko mūsu premjers un citi politiķi, kas ar putām uz lūpām pašlaik sociālajos tīklos cīnās par “konservatīvā” vēlētāja potenciālajām balsīm, saprot ar “godīgu darbu”? Un kas mūsu sabiedrībai ir vērtīgs, cieņpilns darbs?
“Neapmaksāto rūpju darbu, sākot no bērnu, senioru u.c. aprūpes, mājas darbu veikšanas, beidzot ar, piemēram, apkārtējās vides sakopšanu, tradīciju turpināšanu un svētku organizēšanu, lielākoties veic sievietes, ieguldot krietni vien vairāk stundu un pūļu nekā vīrieši. Arī nevalstiskās organizācijās, no kurām daudzas veic rūpju darbu, lielākoties strādā tieši sievietes — turklāt pavisam brīvprātīgi vai ar zemu atalgojumu. No sievietēm sagaida un sievietes pašas jūt spiedienu veikt rūpju darbu — turklāt paralēli (lielākoties) pilnas slodzes apmaksātam darbam. Uz citu Eiropas Savienības valstu fona Latvija izceļas ar ļoti čaklu sieviešu nodarbinātību, jo mēs pavadām tikpat daudz mūža gadu apmaksātā darbā, cik vīrieši, turklāt biežāk nekā citur (dažādu apstākļu dēļ) nestrādājam pusslodzes darbu. Sievietes Latvijā — pašas nereti pat nepiefiksējot — strādā “otro” vai pat “trešo” slodzi bez maksas līdztekus apmaksātajam darbam, vienlaikus nebaudot nedz līdzvērtīgi augstu ietekmi, pārstāvniecību varas pozīcijās vai pat elementāru cieņu par paveikto,” domā Elza Lāma.
Man, pašlaik lasot Ingas Ābeles tik dziļo romānu “Mīlamā” par Aspaziju, bet varbūt vienkārši odu par latviešu sievieti, līdzīgi romānā tvertajam skanēja arī Elzas Lāmas pārdomas. Godīgi sakot, man nav bijusi nekāda interese un vēlēšanās iedziļināties premjerministra dzīves gaitā, vien tik zinu, ka viņa tēvs Viktors Kulbergs tika dēvēts arī par Rīgas motormuzeja tēvu. Viņš bija plaši pazīstams latviešu auto entuziasts, uzņēmējs un sabiedriskais darbinieks. Kādas mūsu premjeram bijušas vai ir attiecības ar mammu, nezinu un arī pārāk negribu tajā iedziļināties. Tomēr drusciņ manī arī mostas tāds kā Aspazijas feministiskais gars, ja dzirdu sakām, ka tie jau tikai pie galda sēž. Tas vispār ir tāds gana izplatīts neviena vien cilvēka priekšstats par žurnālista arodu. Es, protams, nevaru apgalvot, ka mēs nudien fiziski smagi strādātu, tomēr katram darbam sava garoziņa. Ne jau vienmēr rakstus uztapināt nozīmē “nīkt pie galda” un par to vēl algu saņemt. Un, jā, Latvijā žurnālistikā vairākums ir sievietes, jo līdzīgi kā daudzos pavāji apmaksātos darbos, valda uzskats, ka vīrietim tas nepiedien.
Tomēr atgriežoties pie piesauktā pašlaik manis lasītā romāna, varu tikai lepoties un priecāties, ka Latvijā ir tādas sievietes rakstnieces kā Inga Gaile, kas tāda kalibra romānu spēj uzrakstīt.
“Lasītājs, kurš priecājies par “Dunu” un “Klūgu mūku”, izjutīs savu gaidu piepildījumu, saņemot Aspazijai veltīto “austo romānu”, kā autore to nosaukusi. Jau kopš pirmajām lappusēm pārņem prieks par to, ka mūsdienās var rakstīt tik bagātīgi, plaši un dziļi, itin kā mūs neskartu ne laikmeta uzspiestais temps, ne uztveres sadrumstalotība. Laikā, kad ikdienā lietoto vārdu daudzums katastrofāli sarūk un pilnasinīgas valodas vietā nereti dzirdam ideoloģiju ietekmētu jaunrunu, no Ābeles romāna kā no atvērtām slūžām līdz ar senlaiku vārdiem mutuļos veļas pagājuši gadsimti un reālijas, kas atrodamas vien muzejos. Senu lietu ārējais veidols vien nevar atsaukt to esamību, bet meistarīga rakstnieka rokai izdodas tās atdzīvināt,” par romānu savā recenzijā “satori.lv” raksta pētniece un literatūras kritiķe Zanda Gūtmane.
Komentāri