Cēsis. Īpašais un mainīgais

Gadsimti mainās, tāpat pilsētas, cilvēku paaudzes. Cēsnieki pošas savas pilsētas 820. jubilejai, lai svinētu šodienu, piedzīvotu svētku prieku. Cēsis, protams, katram savas, katram savs redzējums par pilsētu. Arī arhitektam Normundam Brokam.

– Kur jums Cēsīs ir mīļākā vieta?

– Grūts jautājums. Līdz sešu gadu vecumam mana ģimene nedzīvoja tieši Cēsīs, tad līdz 19 gadiem te dzīvoju un mācījos, sekoja studijas, atgriezos, bet kopš 1991. gada Cēsīs nedzīvoju. Bērnībā mīļākā vieta noteikti bija Dubinskas dīķis, kur peldējāmies, spēlējām hokeju.

– Cēsnieki vienmēr un visur uzsver, ka Cēsis ir īpašas. Kas ir tas īpašais?

  – Tas arī ir tas īpašais. Labi, ka ir lokālpatriotisms. “Mēs, cēsnieki, mēs Cēsīs,” Latvijā skan. Zinām taču, ka viedokļi cēsniekiem un tiem, kuri dzīvo citās pilsētās, atšķiras. Man sajūtas, iebraucot Siguldā vai Valmierā, vai Cēsīs atšķiras.

– Cēsu lepnums ir vecpilsēta. 

– Te ir labas lietas un ne tik labas. 80. gadu beigās biju Cēsu vēsturiskā centra un aizsardzības zonas arhitekts. Mans uzdevums bija ievērot tā laika likumus. Vislielākā vecpilsētas problēma —  tā ir tukša, nav cilvēku. Vasarā vismaz var redzēt tūristus. Nesen skatījos 1979. gada kinožurnālu “Pa­dom­ju Latvija”. Pie tagadējā “Zvaigznes grāmatu nama” bija autobusu pietura. Tur stāv cilvēku desmiti. Vaļņu ielas šķērsojumā visi gaida, kad aizbrauks mašīnas, tad ies pāri. Ko darīt vecpilsētā? Vai cēsniekiem pašiem tā ir vajadzīga? Protams, ir par ko stāstīt citiem, ir saglabājusies pilsētbūvniecības arhitektūra. Biznesam izdevīgāk ir ārpus vecpilsētas, ārpus centra, jo tur noteikumi nav tik stingri. Ja atskatās, vēsturiskais centrs savu nozīmību zaudēja jau 1926. gadā, kad tirgu no Rožu laukuma pārcēla citur, lai gan plāni bija jau 1907. gadā.

Visu nosaka cilvēki — personības, viņu darbība, pretdarbība. Ja dzīves princips ir nekāpt citiem uz galvas un ievērot visu intereses, tas ir lieliski. Parasti jau tā neizdodas. Atceros, kad kā jauns arhitekts pirmoreiz ierados būvlaukumā, sapratu, ka esmu nulle, jo visu nosaka būvdarbu vadītājs. Tad svarīgākais bija pateikt, ko kurš domājam, kārtīgi izrunāties, “izvilloties”, un tad varēja sāksies sadarbība. Nedrīkst ļaut kāpt sev uz galvas.

Tāpat arī ar vēsturiskā centra saglabāšanu. Cēsu arhitektam Jānim Zlaugotnim, ar kuru vienā sētā spēlējāmies, gājām vienā klasē un augstskolā, bija sava pieeja. Viņam bija “funktieris”, radīja vīziju, kādai būt vecpilsētai. No viņa mantojumā saņemts dokuments, kādam jābūt ielu segumam vēsturiskajā centrā. Strikti pateikts, taču plānošanas dokumentos tas nav piefiksēts, bet ir saskaņots Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Pēc tā vadās, atjaunojot ielas. Jānis bija viens no pilsētas vēsturiskā centra reģenerācijas projekta autoriem. Tas tapa 1988. gadā. Apkopoti izpētes materiāli, to analīze un priekšlikumi pilsētas arhitektoniski vēsturiskās vides, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Projektā ir daudz smalkumu, par kuriem vērts atcerēties. Vēsturiskajā centrā, kurā iekļaujas arī Stacijas laukums kā aizsargzona, apgaismojuma lukturu un norādes zīmju stabi bija paredzēti četr­kantaini. Tagad visur apaļi un cinkoti. Nianses, kuras nepamana, bet tām ir nozīme kopainā. J. Zlaugotnis bija pret mūsdienu arhitektūras interpretācijām vecpilsētas ēkās. Es tā nedomāju, ir arhitekti, kuri labi prot apvienot veco un jauno. Ja domājam par īres dzīvokļiem vecpilsētā, uzreiz aktuāls ir autostāvvietu jautājums.

Kas ir Cēsu dominante? Protams, baznīca un pils. Tās jāredz ainavā. Kad kokiem lapu nav, brīnišķīgi. Vasarā daudzus atvērtos skatus aizsedz koki. Arboristam tikai nedaudz būtu jāpastrādā. Pils un baznīca veido Cēsu siluetu, tam jābūt redzamam no visām pusēm.

– Tūristiem Cēsis patīk.

– Ne viens vien saka, ka, iebraucot Cēsīs, var apmaldīties. Nav informācijas norāžu. Informācijai, kā nokļūt pilī, jābūt pie vārtiem, kas ir slēgti, tāpat norādēm, kur ir tualete. Mobilajās lietotnēs informācija ir, bet vai, stāvot, pie vārtiem, cilvēks tur meklēs, kurp iet. Vēl piemērs. Valmierā atvērts veikals, kamēr iepirkos, divi pircēji ieskrēja stiklā. Kāpēc? Izejot no tirdzniecības zāles, jāpagriežas par 90 grādiem, nevis jāiet taisni. Vajag tikai ar bultiņu norādīt, un viss būs skaidrs. Tā nav draudzīga vide, ja cilvēks maldās.

– Vecpilsētā ēkas atjauno, bet baznīcai, tāpat pilij apmetums drūp. Nemākam?

– Nav īsti profesionāļa, kurš par to atbild, padomdevēja, arī vizionāra, kurš saprastu, kā darīt. Baznīcas kontrforsus nekad nedabūs baltus. Domāju, būtu skaistāk, ja vispār noņemtu apmetumu, lai paliek mūri, būtu lieliski.  Pie “Lidl” ir transformatora apakšstacija, kuru šodien varētu ievietot nelielā kastītē. Kad cēla veikalu, to varēja pārvietot blakus “Globusam”. Tas izmaksātu ap 70 tūkstošiem eiro, kas, salīdzinot ar projekta izmaksām, nav daudz. Kādam bija jāorganizē sadarbība starp “Lidl”, “Latvijas dzelzceļu”, “Latvenergo” un pašvaldību. Tagad ir, kā ir.

– Vecpilsētai vajadzīgs savs arhitekts, kurš to pārzina un rūpējas?

– Ne obligāti. Jābūt vizionāram un tādam, kurš visam seko. Pašvaldībā katrai struktūrai ir savi pienākumi. Cēsīs var iebraukt pa Gaujas, Rīgas, Piebalgas, Poruka, Lenču un Valmieras ielu. Ko pirmo ieraugām aiz pilsētas zīmes? Ražošanas uzņēmumus. Kad tuvojamies centram, parādās tūrisma pilsēta. Bet var radīt vidi, lai ražošanu paslēptu no acīm.

Tie, kuri projektē, kaut ko taču saprot. Sāksies Vaļņu ielas pārbūve, un šajā ielā problēmu netrūkst, vispirms jau kā savākt lietus ūdeni. Ir jārunā ar iedzīvotājiem, jāvienojas. Tikko beidzu aktīvo darbību Zemes­sardzē, biju civilmilitārās sadarbības speciālists. Pirms mācībām iegriezos katrā mājā, dzīvoklī, stāstīju, ka būs troksnis, ka zemessargi mācīsies. Ie­dzīvotāji ir saprotoši, atsaucīgi, ja ar viņiem runā, izskaidro. Varbūt skolēni var apstaigāt Vaļņu ielas ēkas, izdalīt informāciju.

Uzskatu, ka idejas vajag pilināt. Tas vizionāra darbs. Man ir vīzija, kā atdzīvināt tā saukto Pionieru laukumu. Ja visi īpašnieki vienotos, kas gan ir diezgan neiespējami, tur varētu būt autostāvvieta. Lai ko darītu, jāveic arheoloģiskā izpēte, kas ir ļoti dārga. Tur ir vieta, kur apvienot vēsturi ar modernām tendencēm. Vai nevarētu ar redzamiem stabiņiem iezīmēt grunts­gabalu robežas? Vairs nebūtu pļava ar iemītām taciņām. Pilsētas svētkos tur varētu notikt tirdziņi. Ko darīt — jākrāj idejas! Bez īres namiem un uzņēmējdarbības nebūs dzīvas pilsētas.

– Arhitektam jābūt reālistam un sapņotājam.

– Vīzijas un idejas ir, bet ir jāzina normatīvie akti, ko drīkst, ko ne. Ja tava iecere šķērso kāda cita inženiertīklus, tā ar kaimiņu ir jāsaskaņo, mājai logu būvēt tuvāk par četriem metriem no robežas nedrīkst… Lietu secība jāizprot, arhitektam ir jāiegūst respekts, lai citi cienītu viņa viedokli. Maldīgs ir priekšstats, ka vecpilsētā neko nedrīkst darīt. Ja ēka ir arhitektūras piemineklis, tajā var veikt izmaiņas, tikai jāpierāda, ka uzlabojums nepazeminās pieminekļa vērtību. Vai stikla izbūves bibliotēkai nav brīnišķīgas? Ir noteikts, ka jumta logi nedrīkst būt pret publisko ārtelpu, pagalma pusē — lūdzu!
 
– Vienības laukums aizvien raisa diskusijas, vieniem patīk, citiem ne.

– Sauksim to par īslaicīgu risinājumu. 2016. gadā bija tā pārbūves ideju konkurss, kas ne ar ko nebeidzās. Somi ir pētījuši transporta plūsmu, jo tā ir cieši saistīta ar laukumu. Saprotama informatīvā sistēma ir ļoti svarīga, tā daudziem atvieglotu ikdienu. Kā iebraucējam saprotami parādīt, kas kur atrodas, kā turp nokļūt? Pilsētas autobusu reisu numuri man izskatās jocīgi – Nr. 3019:  CATA – Cēsu klīnika – Cīrulīši – CATA, Nr. 5601: Kalnmuiža – Cēsu AO – Prie­kuļi. Saprotu, reisu numuri vienoti visā Latvijā, bet Cēsīs tie izskatās dīvaini.

– Cilvēki maina priekšstatus, pierod un pieņem to, kas reiz šokējis, pilsētas mainās.

– Diemžēl visā Latvijā dara to, kam var dabūt naudu, nevis atjauno to, kas vairāk būtu nepieciešams vai jāglābj. Cēsnieki vēl atceras, kā 1987. gadā entuziasti Rožu laukumā “Har­monijas” namam nokrāsojām divas fasādes. Apkārt bija pelēki, noplukuši nami un tad parādījās viens dzeltens. Tagad Cēsis ir krāsainas, bet ne raibas.

– Kādas Cēsis būs pēc piecdesmit, simt gadiem?

– Ja būs, kas uzrauga to, kas notiek, viss būs kārtībā. Idejas un vīzijas vajag īstenot.

– Gandrīz 20 gadus dzīvojat Straupē. Arī īpašā vietā.
 
– Pēc Cēsīm desmit gadus nodzīvoju Saldū, tad Rīgā un tagad Straupē. Dzīvesbiedre ir no Mazsalacas, es no Cēsīm, un meklējām māju kaut kur Vidzemē. Vieta skaista, no savas mājas redzu Lielstraupes pils torni.

– Ko darāt brīvajā laikā?

– Eju pastaigās ar suņiem. Sekoju notikumiem Ukrainā un spēlēju datorā kārtis. Sekoju vienam ukraiņu kanālam un viena ekonomista kanālam, kurš vērtē pasaules nākotnes attīstību. Mēģinu kritiski domāt. Tā kā gadi iet, ko vien varu, cenšos atcerēties no galvas, piemēram, paroles. Drošībai, protams, tās ir pierakstītas. Man patīk gatavot mazsālītu lasi. Esmu ierēdnis, bet tā kā jau seniors, vēl brītiņu pastrādāšu. Mans darbs ir pārbaudīt būvprojektus, vai tie atbilst normatīvajiem aktiem.