Atceros, kad citi bērni skolā vēl runāja dzejoļus par puķītēm un zaķīšiem, manas meitas obligātajai deklamēšanai mācījās vai nu Pētera Brūvera dzejoļus par ģindeni, vai nu par slīķi, kas peld pa dīķi, bet, ja ne tos, tad kaut ko no Kārļa Vērdiņa repertuāra. Un arī viņš nav nekāds dzejoļu “caur puķītēm” rakstītājs. Viens no meitu top dzejoļiem bija Vērdiņa sarakstītais par tēti šoferi, kurā tētis “vālē ”pa ielām, citus saucot par kazām un aitām. Tolaik arī daža laba manu meitu skolotāja šausminājās par viņu dzejoļu izvēli. Toties, jāatzīst, klasesbiedri šīs izvēles uztvēra ar atbalstošu jautrību. Pieņemu, ka viena daļa no viņiem vienkārši nebija informēti, ka dzeja bērniem nenozīmē tikai vārdus deminutīvos — saulīti, mēnestiņu, zaķīti un kaķīti. Vispār žēl, ka tikai tagad aptvēru, ka Kārlim Vērdiņam, kad redzēju viņu Cēsu Mākslas festivāla atklāšanā, vajadzēja apjautāties, ko domā par “cepšanos” sociālajos tīklos saistībā ar dzejnieka Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu bērniem “Ams, ams, ams”.
Toreiz, kad manas meitas bija iemīļojušas piesauktos dzejoļus, atceros, ka arī šur un tur izskanēja burkšķēšana, ka Pēteris Brūveris savā daiļradē runā par bērniem nesaprotamām lietām. Īpašu nosodījumu saņēma viņa dzejolis “Hakeru dziesma”. 2012. gadā ap šo dzejoli izcēlās publiska diskusija. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) toreiz lūdza izdevniecībai “Pētergailis” izņemt “Hakeru dziesmu” no mācību līdzekļu komplekta sešgadniekiem. Ierēdņi bažījās, ka dzejolis bērniem varētu šķist pārāk agresīvs vai mudināt uz nelegālām darbībām, savukārt literatūras eksperti un sabiedrība šo soli asi kritizēja kā pārlieku cenzūru un nespēju uztvert dzejas humoru.
Šķiet, toreiz neaizgāja tādās galējībās, kā tas notika gadījumā ar Ivaru Šteinbergu, kad izskanēja apgalvojumi, ka jāsadedzina dzejas grāmata, tāpat arī autors. Žurnāla “Ir” redaktore Nellija Ločmele savā redaktores slejā arī pauž domas, ka šis nav pirmais gadījums, kad bērnu grāmatām uzbrūk sašutuši pieaugušie un naidu internetā palīdz uzpūst populistiski politiķi, kuri pasludinājuši sevi par ģimeņu un tikumības sargiem. Parasti šie politiķi sabiezina krāsas vai pat brutāli melo, lai iztēlotu šausmas, no kurām sabiedrība jāglābj. Un bieži atrodas atsaucīgas dvēseles un troļļi, kuriem pasludināt nāves spriedumu kādam cilvēkam ir laikam pat vienkāršāk, nekā nodot depozīta pudeli automātā. Vēlēšanu tuvums šo naida kurināšanu pārvērš ciniskā balsu vākšanā.
“Vienmēr gan jāatceras — soctīklu algoritmi tīši izceļ skaļa mazākuma dusmas. Dzejniekam nav iemesla sadugt, it kā viņa grāmatu pēkšņi ienīst vai puse Latvijas, jo tā nav. Taču ir vērts uzrakstīt iesniegumu policijai par draudiem internetā. Jo visā šajā emociju mutulī gribu atgādināt faktus: amorāli un nelikumīgi Latvijā ir nevis uzrakstīt bērnu dzejoli par tēvu alkoholiķi, bet gan izteikt nāves draudus jebkuram cilvēkam, vai tas būtu dzejnieks vai analfabēts,” uzsver Nellija Ločmele.
Jāatgādina, ka Ivars Šteinbergs (dzimis 1991. gada 19.septembrī Rīgā) ir latviešu dzejnieks, atdzejotājs, literatūrkritiķis un literatūrzinātnieks. Viņš ir viens no spilgtākajiem un augstāk novērtētajiem Latvijas jaunās paaudzes literātiem un pētniekiem.
Manas meitas jau ir izaugušas no bērnu dzejoļu vecuma, bet labu bērnu literatūru es tradicionāli jubilejās un Ziemassvētkos cenšos dāvināt draugu un radu bērniem. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka viņi dāvanās saņems dzejnieka Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu bērniem “Ams, ams, ams”.
