Neatceros nevienus dziesmusvētkus, kuros būtu tik daudz zināmu un gan dziedātājiem, gan klausītājiem mīļu dziesmu kā 11. jūlijā izskanējušajā koncertā “Manai dzimtenei”. Raimonda Paula 90. jubilejas gadam veltītajā koncertā skanēja tikai Maestro komponētās dziesmas. Lai arī lielākā daļa no tām dzirdētas neskaitāmas reizes un varētu domāt — ir visiem apnikušas, tām atkal skanot vairāk nekā 6000 koristu balsīs, no jauna bija jāatzīst Raimonda Paula ģenialitāte. Viņa radītā mūzika, savīta ar tikpat talantīgu un īstu dzejnieku vārdiem, iepriecina, sajūsmina, tā pamodina dvēseli, bagātina un stiprina, paver skatījumu uz neikdienišķām lietām, mudina palūkoties ārpus ierastā apvāršņa. Nebaidīšos teikt, ka šo dziesmu ietekmē dziļāk jūtam, varbūt pat vairāk mīlam cits citu, dzīvi, galu galā savu dzimteni Latviju. Mums patiešām ir laimējies, ka mums ir Raimonds Pauls, ka esam viņa laikabiedri.
Koncerts “Manai dzimtenei” atklāja arī kaut ko jaunu. Kaut vai to, ka koncerta programmā ietvertas dziesmas ir zināmas, mīļas un saprotamas arī jaunajai paaudzei. Bija tik patīkami dzirdēt atziņu no kāda jaunieša, ka, ja nu koncertā kaut kā pietrūka, tad tie ir paši pirmie Raimonda Paula dziesmu izpildītāji solisti. Nu kaut vai dziesma “Zied ievas Siguldā”. Tik ļoti skaista tā ir tieši Viktora Lapčenoka sniegumā, bet noteikti tāda tā ir arī samtainajā Andra Ērgļa balsī.
Jā, jaunības šajā reizē netrūka. Pats par sevi saprotams, dziedātāju rindās visskaistāk ziedu vainagi izskatās uz jaunu meiteņu galvām, bet jauno puišu staltie augumi vīru rindās dod cerību — vīru balsu trūkums koru mūziku neiznīdēs. Savu jaunības enerģiju un maģiskumu koncertam piedeva jaunie virsdiriģenti. Kad vispārzināmie koru korifeji kaut kādas ne līdz galam saprotamas ažiotāžas dēļ bija distancējušies no šī notikuma tik ļoti, ka neviens no viņiem nebija manāms arī klausītāju rindās, savu iespēju diriģēt kopkori Mežaparka lielajā estrādē garām nelaida jaunāki un pavisam jauni koru diriģenti. Starp viņiem arī Cēsu Kultūras centra jauktā kora “Vidzeme” mākslinieciskā vadītāja Roberta Kumsāre, kurai, šķiet, tika viskuplākais ziedu klēpis no saviem koristiem. Jāatzīst — jaunajiem netrūkst ne drosmes, ne talanta. Arī starp solistiem, domāju, daudziem klausītājiem, līdzīgi kā man, bija pa patīkamam jaunatklājumam.
Viens skaists, pozitīvām emocijām bagāts notikums aizvadīts. Tas atkal apliecināja, ka latvieši mīl dziesmu un dziedāšanu, prot sarīkot brīnišķīgus svētkus arī tad, ja kādam(-iem) tas nepatīk. Jā, šoreiz nebija pārpildīta ne estrāde “Sidraba birzs”, ne skatītāju sēdvietas, bet kopības un vienotības sajūta bija kā lielajos dziesmusvētkos. Divas dienas Mežaparkā skanēja Raimonda Paula skaistākās dziesmas. Ne tikai no estrādes. Tās tika dungotas, gaidot rindās, steidzoties uz mēģinājumiem, tās līdzi dziedāja koncerta apmeklētāji. Turklāt ne tikai latvieši. Lai arī klausīšanās kultūra mums atšķirīga, tomēr patīkami, ka nebūt ne lētākās biļetes uz koncertu bija iegādājusies, piemēram, krievu valodā runājoša un par koncertā notiekošo sajūsmināta ģimene.
“Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik arī ilgi mēs dzīvosim”? Lai ikdienā ir ugunis uz katra kalna, bet pa reizei jāiededz viens lielais ugunskurs — kopīgais. Tādi kurta ugunskura liesmas sasilda gandrīz visus, tā ogles kvēlo un silda vēl ilgi pēc izdegšanas.
Komentāri