Ar aizrautību par saules zemi Etiopiju, kur līdzās cilšu dzīvesveids un mūsdienas

Latviešiem eksotisko valsti Etiopiju vasaras sākumā fotogrāfijās varēja skatīt Ieriķu sabiedriskajā centrā. Ar šo Āfrikas valsti aizrāvušies Indra un Juris Lielkāji, tā tapusi arī fotoizstāde “Etiopija — 13 mēneši sau­les”. Abi tās autori tikās ar interesentiem, kuri par mums diezgan svešo valsti gribēja uzzināt vairāk no tiem, kas saulaino zemi redzējuši pašu acīm.

Etiopija ir viena no pasaules vecākajām valstīm un otrā apdzīvotākā valsts Āfrikā, atrodas stratēģiski nozīmīgajā Āfrikas raga reģionā. Tā ir unikāla ar to, ka ir vienīgā valsts kontinentā, kas nekad nav tikusi pilnībā kolonizēta, tā saglabājot savu seno kultūru, reliģiju un identitāti neaizskartu.

Valstī dzīvo vairāk nekā 120 miljoni cilvēku, padarot to par otru lielāko valsti Āfrikā pēc iedzīvotāju skaita. Oficiālā darba valoda ir amhariešu valoda, taču Etiopijā runā desmitiem dažādu valodu. Teritorijā nav pieejas pie jūras; tā robežojas ar Eritreju, Džibutiju, Somāliju, Keniju, Sudānu un Dienvidsudānu. Šī ir vecākā kristīgā valsts Āfrikā. Aptuveni 60% iedzīvotāju ir kristieši (pārsvarā etiopiešu pareizticīgie), un valstī atrodas slavenās klintīs cirstās Lalibelas baznīcas.
Etiopija izmanto savu unikālo kalendāru, kas atpaliek no Gregora kalendāra par aptuveni septiņiem–astoņiem gadiem. “Etiopijā pašlaik ir 2019. gads. Jauno gadu tur svin 11. septembrī, gadā ir 13 mēneši, nevis 12 kā mums,” zina teikt Indra. Diennakts laika skaitīšana sākas līdz ar saullēktu (pulksten 6:00 pēc mūsu laika ir pulksten 0:00 pēc Etiopijas laika). “Kad vēl nebijām pie tā pieraduši, gadījās arī pārpratumi, kad un cikos mums kaut kur ar vietējiem jāsatiekas,” piedzīvoto atklāj Lielkāju pāris.

Galvaspilsēta Adisabeba atrodas vairāk nekā 2300 metru virs jūras līmeņa, pasargājot no tveices un malārijas odiem. Etiopijā nemaz neesot tik dramatiski karsts, kā varbūt varētu iedomāties, stāsta Indra Lielkāja. “Jā, vasarā un it īpaši valsts tuksnešainajos apgabalos karstumu jūt, tomēr to var samērā normāli izturēt, jo gaiss ir sauss. Ja pie mums plus 28 grādos šķiet, ka ir ļoti karsts, tur pie tiem pašiem grādiem sajūta galīgi tāda nav,” atzīst ceļotāja.

Lietus sezonā, kad Etiopijā esot vēsi, esot arī ļoti slapjš un dubļains. Tiesa, ne jau tāpēc tas nav labākais laiks, kad apmeklēt Etiopiju, bet gan ceļu stāvoklis. Tie ir izbraukāti, izdangāti un applūduši, gandrīz neiespējami kaut kur nokļūt. “Etiopijā ietilpst apmēram 16 Latvijas, tātad tā ir patiešām liela valsts. Katrs reģions ir savdabīgs un atšķirīgs. Arī cilvēki katrā vietā ir citādi,” pastāsta Āfrikas apceļotāji, piebilstot, ka gadījumā, ja plānots apmeklēt Etiopiju, noteikti esot vērts pabūt dažādās tās vietās. “Nu, vismaz divas dažādas puses vajadzētu apskatīt — ziemeļus un dienvidus. Ziemeļos vairāk būs reliģisku objektu, valsts dienvidus ir vērts apmeklēt tur mītošo cilšu dēļ.”

Valsts ziemeļu daļa ir ar bagātu vēsturi un kultūru, savdabīgu dabu, to mēdz dēvēt par “Vēsturisko loku”. Šajā teritorijā atrodas senas civilizācijas liecības, unikāli kristiešu svētceļojumu objekti un ekstrēmi dabas fenomeni. Ziemeļu daļā aplūkojama unikālā Lalibela. Tā ir pilsēta Etiopijas Amharas reģionā. Apskates vieta ar tās slavenajām klintīs cirstajām monolītajām baznīcām, atrodas Lasta rajonā. “To, ka cilvēki šeit ir reliģiozi, var pamanīt arī ikdienā. Piemēram, automašīnas šoferis vienmēr pārmetīs krustu, braucot garām kādai baznīcai,” uzsver Indra.

Vēl Ziemeļos ir Aksuma. Tā ir senās Aksumas karalistes galvaspilsēta. Tā ir slavena ar masīvajām granīta stēlām un Marijas Ciānas baznīcu, kurā saskaņā ar leģendu glabājas Derības šķirsts. Savukārt Gondara ir pilsēta, ko dēvē par “Āfrikas Kamelotu”. Tajā atrodas 16. un 17. gadsimta piļu komplekss “Fasil Ghebbi”, kas kalpoja par Etiopijas imperatoru rezidenci. Etiopijas Ziemeļu daļā izvietoto Danakilas ieplaku uzskata par vienu no zemākajām (116 metru zem jūras līmeņa) un karstākajām vietām uz Zemes. Tā izceļas ar sirreālām dzeltenzaļām sēra un sāls ainavām, kā arī aktīvo Erta Ale vulkānu. Tuksneša apmeklējums stingri jāplāno gida pavadībā un pirms došanās ceļā obligāti jāpārbauda vietējie drošības brīdinājumi, jo reģionā mēdz būt ģeopolitiskā spriedze.

Vēl ziemeļos atrodas Simiena nacionālais parks — iespaidīga kalnu grēda ar dziļām aizām un virsotnēm, kas pārsniedz 4000 metrus. Šeit mīt unikālas dzīvnieku sugas, piemēram, Gelada pērtiķi un Etiopijas vilki.

Etiopijas dienvidu reģions (oficiāli sadalīts vairākās administratīvajās vienībās, tostarp Dienvidetiopijā un Dienvid­rietumu Etiopijā), ir viena no pasaules kultūras ziņā daudzveidīgākajām vietām ar vairāk nekā 50 etniskajām grupām. “Redzēt Etiopijas dienvidu daļā dzīvojošās ciltis ir unikāla iespēja. Kas zina, cik ilgi vēl tādas no seniem laikiem saglabājušās dzīvesveida liecības pasaulē varēs piedzīvot. Arī Etiopijā ar gadiem viss mainās un daudz kas tiek pārveidots,” iespaidos dalās Indra. Viņa atzīst: “Lai gan Etiopijā esmu bijusi daudzkārt, mani joprojām pārsteidz, ka vienā valstī ir gluži mūsdienīga galvaspilsēta ar vairāku joslu autoceļiem, viesnīcām un augstceltnēm un reģioni, kur cilvēki dzīvo kā senlaikos, mitinās zaru būdās un pārtiek tikai no tā, ko paši izaudzē.”

Tiek uzskatīts, ka Etiopijas Kafas reģions ir vieta, no kuras cēlusies kafija. Indra pastāsta, ka kafiju baudīt Etiopijā nav gluži tas pats, kā to dzert pie mums. Kafijas pagatavošana esot vesela procedūra. Ceļmalās pie maziem galdiņiem sēž sieva ar visu nepieciešamo svaigas kafijas pagatavošanai. Dzēriena pagatavošanas un baudīšanas rituāls varot aizņemt līdz pat pusotrai stundai. Jāpiebilst, ka mūsdienās Etiopija ir Āfrikas galvenā “Kaffa” un “Sidamo” kafijas pupiņu eksportētāja, kas tagad pazīstamas kā “Arabica” — pasaulē labākā kafija, kuras šķirne ir Etiopijas izcelsmes vieta. “Coffea Arabica”, ko 1753. gadā identificēja botāniķis Linnejs, ir viena no divām galvenajām kafijas šķirnēm, ko izmanto ražošanā, un pašlaik tā veido aptuveni 70% no pasaules kafijas.

“Etiopieši nesteidzas un bauda dzīvi bez attīstītajās valstīs tik klātesošā stresa,” par mierīgo kafijas rituālu šajā Āfrikas valstī stāsta Indra. “Dzīve notiek tādā dabas diktētā ritmā — sākas ar saullēktu ap sešiem no rīta un beidzas ar saulrietu vakarā.” Pirmajā Etiopijas apmeklējuma reizē viņai šķitis neparasti, ka vietējie vīrieši pamatā dienas laikā sēž koku paēnā un šķietami neko nedara, ar laiku vairāk sākuši izprast vietējās dzīves ritumu. “Tur katram savi darbi. Sievas vairāk atbild par mājas soli un bērniem, bet vīri par lopiem un lauku apsaimniekošanu. Dienas karstajā laikā, protams, smagos darbus nepa­strādāsi, tāpēc to laiku viņi pavada sarunās.”

Vēl Indra zina pastāstīt, ka Etiopijā ir vairāk nekā 80 dialektu, tāpēc dažādu valsts reģionu iedzīvotāji viens otru nesaprot. Dodoties kādās ekskursijās, esot svarīgi nodrošināties ar gidu un šoferi, kas pārzina teritoriju, jo nav tādas karšu sistēmas, pie kādām esam pieraduši mēs.