Man patīk pētīt statistikas pārskatus, lai gan zinu to mūžveco izteicienu – nekas nemelo labāk par statistiku. Lai nu kā, kad pamanu interesantus pārskatus, šķiet, stundām varu “peldēt” pa tiem.
Šoreiz mani piesaistīja visnotaļ nomācoša tēma, lai gan, mēģinot savas darbības pozitīvi attaisnot, arī tajā varam censties ieraudzīt gan pozitīvos aspektus, gan arī pameklēt, ko un kā uzlabot mūsu valstī. Statistikas krājumu vietnē ourworldindata.org ieraudzīju datu apkopojumu par mazo bērnu – jaunāku par piecu gadu vecumu – mirstības iemesliem kā Latvijā, tā vidēji Eiropā un pasaulē. Dati no 1980.gada līdz pat 2023.gadam.
Pats pirmais un, manuprāt, arī pozitīvākais aspekts tajā, ka pavisam mazo bērnu mirstība Latvijā ir ievērojami kritusies. Protams, kopš tālajiem astoņdesmitajiem gadiem arī iedzīvotāju skaits valstī ir krietni samazinājies, taču ne tuvu tādā apmērā kā mazo iedzīvotāju nāves. Šo 43 gadu laikā dzemdību sarežģījumos un arī dažādās saslimšanās un piedzīvotos negadījumos mazo bērnu mirstība ir sarukusi vairāk nekā 12 reizes – no 738 aizgājušām dvēselītēm gadā vēl brīdi pirms Atmodas līdz 59 zvaigžņu bērniem vēl nesenajā 2023.gadā. Tas, nenoliedzami, silda sirdi.
Taču procentuālais atšifrējums, ja tajā sāk iedziļināties, tomēr satrauc. Tiesa, līdzīgi kā pārējā pasaulē, arī Latvijā ievērojama daļa – 41 procents mazo bērnu nāves – ir saistītas ar dzemdību komplikācijām. Eiropā šī sadaļa pat veido teju pusi aiziešanas. Neinfekcijas slimības paņēmušas trešdaļu 2023.gadā aizgājušajiem mazajiem bērniņiem Latvijā. Salīdzinājumam – Eiropā šāds iemesls ir 16 procentiem mirstības gadījumu mazajiem bērniem, bet pasaulē – 9 procentos. Taču šo aiziešanu sadaļā, manuprāt, ir vēl kāds uzmanību raisošs aspekts – pie mums jaundzimušo pēkšņās nāves sindroms veido 5,1 procentu gadījumu, kas šķiet visnotaļ liels procentuālais īpatsvars, pat ja galīgajos skaitļos tas sanāk aptuveni trīs bērniņi gada laikā. Eiropā vidēji mazuļu aiziešanas ar pēkšņās – tātad tā arī neizskaidrotās – nāves sindromu ir tikai 1,2 procenti, un pasaulē vidēji šādi gadījumi fiksēti tikai nedaudz vairāk kā pusprocenta apmērā. Šeit, protams, līdztekus aktuāli ir citi argumenti, ka pasaules līmenī notiek arī kari, bads un dažādas epidēmijas, kur liela daļa aiziet bojā pašu cilvēku darbību dēļ. Tomēr nevaru “nokaut” sevī domu – vai tas nenozīmē, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām? Neesam pietiekami izglītojušies, lai pamanītu kaut ko vairāk un vēl kādu dzīvību glābtu.
Taču ar infekciozajām slimībām mums izdodas tikt galā labāk nekā vidēji Eiropā un arī pasaulē. Latvijā šīs slimības kā bērnu nāves iemesls 2023.gadā minētas nepilnos 18 procentos gadījumu, Eiropā – jau 24 procentos, bet pasaulē – 44 procenti mazu bērnu nāves. Kad aplūkoju šos skaitļus, mana vakcīn-mīlestība aug augumā.
Salīdzinājumā ar 80. gadu sākumu mazliet labāk protam bērnus nosargāt no nelaimēm ūdenī. Ja pirmsatmodas laikā no vairāk nekā septiņiem simtiem mirušo bērnu ik gadu un pat vairāk nekā četri procenti bija noslīkuši, tad tagad šādas aiziešanas ir mazāk par diviem procentiem, tas ir, viens, divi bērni gadā šādi zaudē dzīvību. It kā maz, bet tomēr daudz, jo tas tiešām ir pilnībā atkarīgs no pieaugušajiem. Tomēr, lai arī cik skumjš nebūtu katrs no atgadījumiem, kaut nedaudz šajā aspektā kā sabiedrība, šķiet, mēs augam. Vismaz tā man to gribētos skaidrot.
Komentāri