Sieviešu korim ir jābūt ideālam, lai tas būtu labskanīgs

Latvijas sieviešu un vīru koru svētki – 76 sieviešu un 22 vīru kori – rīt pieskandinās Cēsu Pils parka estrādi. Divu tūkstošu dziedoņu vidū mūspuses sieviešu kori – “Vecpiebalgas muižas koris” un Priekuļu kultūras nama koris “Laumas” – un Amatas Kultūras centra vīru koris “Cēsis”.

Ar kādām sajūtām tiek gaidīti svētki un ar kādiem izaicinājumiem koru vidē sastopas viendabīgais kolektīvs – par to “Druva” iztaujāja nu jau 24.sezonu piedzīvojošā kora “Lau­mas” diriģenti Ivetu La­piņu, kuru šajos svētkos redzēsim arī vienas dziesmas mākslinieciskajā vadībā.

-Kolektīvs “Laumas” dibināts 2002.gada oktobrī. Kam toreiz sieviešu koris šķita vajadzīgs?

-Tolaik strādāju Priekuļu vidusskolā, un mums bija skolas koris. Meitenes teica, ka ļoti gribot tikt uz lielajiem Dziesmu svētkiem, bet kā skolas koris to nevarējām. Ienāca prātā, ka varētu mēģināt pieteikties kā sieviešu koris, un šai idejai atsaucās arī vairākas kolēģes. Tā rudenī, sākoties sezonai, atnā­ca sešas pieaugušas sievas un apmēram divdesmit meitenes, bet vasarā jau piedalījāmies svētkos. Tas bija milzīgs darba ātrums, tagad es to vairs laikam nedarītu! Taču toreiz mums izdevās, un pēc tam jau piepulcējās aizvien vairāk dāmu. Tagad jauno meiteņu ir maz, es arī Priekuļu skolā vairs nestrādāju, meitenes vairs neizdodas piepulcināt.

-Kāds tagad noskaņojums Laumām?

-Nekādas vainas. Šogad gan sezona bijusi diezgan pagrūta, ļoti vēlu saņēmām repertuāru, arī viendabīgo koru sadziedāšanās sieviešu kora repertuārs ienāca pavēlu, tikai novembra beigās. Labi, ka piedalījāmies vēl citā konkursā – mums tad vismaz bija, ko darīt. Gan tam gatavojāmies, gan pēc tam pat sākām kaut ko mācīties Ziemassvēt­kiem, jo nebija vēl saņemts itin nekas no koru lielo notikumu repertuāra. Kad saņēmām viendabīgo koru sadziedāšanās notis, mēs “mērkaķa ātrumā” gājām tam visam cauri, lai līdz 19.aprīlim – koru skatei – paspētu visu kaut cik apgūt un nodziedāt. Būs jau vēl arī Cēsu svētki, tiem arī gatavojamies. Garlaicīgi mums nav ne brīdi!

-Vai kolektīva sastāvs ir stabils?

-Pa vienai, divām dziedātājām aiziet, bet kādas atkal pienāk. Katrai aiziešanai vai atnākšanai ir ļoti individuāli iemesli, katrai savs stāsts. Kāda maina darbu, kāda- dzīvesvietu. Citas nāk atpakaļ – nupat viena koriste atgriezās. Taču tāds stabilais skaits – ap 30 dziedātājām – ir.

-Kā ar korī pārstāvēto vecumu, vai tas pēdējā laikā mainījies?

-Jā, tiešām kļūstam vecākas! (smejas) Mums gan joprojām ir pāris Alfrēda Kalniņa Cēsu Mū­zikas vidusskolas meiteņu.

-Kā atšķiras jūsu darbs un izjūtas, gatavojoties Dziesmu svētkiem, lielajam Mežaparka estrādes koncertam un tikpat retajiem sieviešu un vīru koru salidojumiem?

-Tajā ir kaut kas līdzīgs, bet tomēr arī krietni atšķirīgs. Sie­viešu un vīru koru svētkos mums vairāk ir savu, tikai sieviešu balsīm paredzētu dziesmu, protams, vairākas ir arī kopā ar vīriem.

Taču lielajos Dziesmu svētkos pēdējā laikā ir iesākta vismaz sieviešu koriem visnotaļ nejauka tendence – mācīt tikai jauktā kora sieviešu balsis. Tās dziesmas, to ieguldīto darbu mēs pēc tam nekur nevaram izmantot. Iznāk, ka vienkārši tērējam laiku, lai to visu apgūtu. Pro­tams, es nerunāju par tādām kopdziedāšanas vērtībām kā “Gais­mas pili” vai “Ma­nai dzimtenei”, bet patlaban, gatavojoties Dzies­mu svētkiem, sieviešu koriem ir diezgan liels it kā nelietderīgi apgūtais apjoms. Vienda­bīgo koru svētkos mums ir daudz vairāk citos koncertos atskaņojamu dziesmu.

Repertuārs šoreiz ir visai dažāds – ir dziesmas, kas ir bijušas arī iepriekš, un meitenes, kas ilgāk dziedājušas, tās jau zina. Vienlaikus ir daži jaundarbi, par kuriem mēs, godīgi atzīstot, neesam īpaši priecīgas. Cik noprotu, jaundarbi tiek rakstīti pēc principa – mums tagad vajag uzrakstīt un tieši tādu apjomu! Pasūtītāji un autori gan gribētu, lai dziesmas pēc tam ir lietojamas, bet, manuprāt, lielākā daļa tomēr nebūs. Viena gan ir ļoti skaista – Jēkaba Jančevska “Lū­gums”, tā, domāju, noteikti būs repertuāros. Mēs to izvēlējāmies arī skatei, tā tiešām ir ar dziļu domu. Taču sieviešu un vīru koru svētkiem jaunradītais cikls gan ir savāds – tieši sieviešu koriem ir dziesma par karu un asinīm. Smaga. Man viena dāma pēc mācīšanās pajautāja: “Kā­pēc komponisti nemīl sieviešu korus?”

Redziet, vīru kori var būt pat izpildījumā sliktāki, bet tie vienmēr labi akustiski izklausās. Sieviešu korim turpretī ir jābūt absolūti ideālam, lai tas būtu labskanīgs un tīkams.

-Cik viendabīgo koru svētkus esat pieredzējusi?
-Šie būs piektie. Turklāt – tie jau otro reizi būs Cēsīs.

-Vai šo svētku formā kaut kas būtisks ir mainījies?

-To, ka ir mazāk vīru, uzreiz jūt. Tāpēc nedaudz arī nomainās repertuārs un kādas nianses. Pašās pirmajās reizēs, kad biju šajos svētkos, vīru dziedātāju bija jūtami vairāk.

-Par vīru koriem it kā ir zināma patiesība, palēnām to skaits rūk. Kas pēdējā desmitgadē notiek ar sieviešu koriem?

-Jā, vīru kori tik tiešām plok gan skaita ziņā, gan arī palikušo koru sastāvs rūk. Dažos koros vairs ir tikai 16 līdz 18 dziedātāju, un jaunie klāt nenāk. Sie­viešu kori gan vēl, manuprāt, turas – kāds varbūt arī beidz darbību, bet mūsu novadā ir pienācis klāt viens kolektīvs – “Vecpie­balgas muižas koris”. Tas savulaik bija jauktais koris, bet nu jau kā sieviešu kolektīvs pieredzējis gan viendabīgo koru svētkus, gan iepriekšējos lielos Dziesmu svētkus. Tur gan bija tā- jauktais koris izira – kā jau laukos, kāds vīrs aizbrauc strādāt citur, kāds tiek pavadīts mūžībā, un galu galā sastāvā paliek vien pāris kungu. Tad pārtapšana par sieviešu kori bija visai saprotama.

-Kas jūsu kora filozofijā ir pamainījies šajos 24 gados?

-Pašas kļūstam vecākas, arī domāšana mainās. Citas vērtības, cita atbildība pret to, ko darām. Kad sākām, bijām jaunas un pat nedaudz trakas. Nesen ieraudzīju tā laika fotogrāfiju, nenoturējos, teicu: “Kas tas par vār­nu kori?” Visas jaunas, sīkas, tievas! (smejas) Tagad mūsos ir vairāk pamatīguma, ir sapratne par to, ko darām. Arī attieksme ir cita un, jāatzīst – varam vairāk.

Runājot par sevi, man ir, uz ko atskatīties, ko varēju tad un ko saprotu tagad. Tā jau jauniem vienmēr liekas, kad sāk strādāt – mēs visu zinām un visu mākam. Es gan toreiz biju jau kādu laiku strādājusi profesijā, bet tomēr atšķirība “tad” un “tagad” ir.

Tagad mēs mēģinām piedalīties arī koru konkursiņos, tas kolektīvam dod papildu tonusu. Bija arī nometne. Tas viss palīdz attīstīties. Es pēc konkursa koristēm teicu – tik labi jūs vēl nekad neesat nodziedājušas! Vienalga, ko žūrija tur nospriež, bet mēs tik tiešām nodziedājām no sirds.

-Ko sieviešu kora vadīšana līdztekus ar citu koru vadīšanu un darbiem jums dod?

-Ar sieviešu kori ir labi būt kopā. Tajā ir īpašs domāšanas veids, mums ir atsperīgāks darbs. Dažas dziedātājas nāk man izpalīdzēt, piedziedāt arī senioru korī. Viņas teic, ka ar senioriem es strādājot pavisam citādāk nekā ar Laumām. Tā tik tiešām arī ir! Ar senioriem darbs notiek lēnāk, mierīgāk, daudz vairāk paskaidrojot un izstāstot. Toties seniori krietni vairāk cenšas, Laumām reizēm gadās vieglprātīgāka attieksme.

-Kā “Laumas” uzņēma asās vārdu pārmaiņas ap koncertu “Manai Dzimtenei”?

-Sākumā pieteicāmies. Tad ap pasākumu izvērtās skandāls, un jāatzīst, tas mums nepatika. Vienu brīdi vairs arī nevarēja saprast, kas tad tur būs jādzied un vai vispār būs jādzied. Taču tad, kad vajadzēja otro reizi pieteikties, parādījās Cēsu svētku datumi. Sapratām, ka labāk gatavosimies saviem vietējiem svētkiem. Visu paspēt nevaram, neesam nekādi profiņi – man tomēr viss materiāls ir dziedātājām jāmāca.

-Bet nu pēc skandāla bija arī vieglāk atteikt dalību?

-Jā. Taču mums ir arī pāris meiteņu, kas ir kādā citā Cēsu kopkorī un gatavojas arī šim Paula dziesmu pasākumam.

-Vai pēc Latvijas sieviešu un vīru koru svētkiem ir vēl kas gaidāms – kora nometnes vai kas cits?

-Par vasaras nometni vēl nezinu, lai gan tas tiešām ir labs veids, kā gan atpūsties un priecāties, gan kārtīgi pastrādāt. Taču mēs ar citiem sieviešu koriem Vidzemē nu jau septiņus gadus esam ieviesuši sadziedāšanos. Sā­kums bija Dikļos, kaut kā nejauši 8. martā, tieši Sieviešu dienā. Nu ir tradīcija, ka Vidzemes sieviešu kori, esam septiņi, katru gadu braucam pie kāda ciemos. Katrā koncertā izlozējam, kurš būs nākamais uzņemošais koris. Pie mums, Priekuļos, koncerts bija tieši pandēmijas sākumā, 2020. gadā. Nedēļu pēc koncerta visu aizvēra ciet. Smējāmies, ka varējām palikt visi kultūras namā, ieslēgties un ārā nenākt.

Šogad bijām Ogrē. Tagad visi septiņi Vidzemes novadi, kur darbojas sieviešu kori, ir apbraukti un nākamgad apli sāksim no jauna.