Seno automobiļu mājas Blusumuižā

Satikts pie mājās Blusumuižas apkaimē Cēsīs, Salvis Zēls ar lepnumu ver garāžu, lai demonstrētu savu jauno automašīnu. Jauna gan tā ir viņam, nevis pēc vecuma. Pēc gadiem automobilis ir īsts vectētiņš – šis “Crysler” markas auto ir ražots 1954. gadā un šurp atvests no ASV, kur piederējis vienai ģimenei.

Amerikāņu auto jaunais saimnieks pastāsta: “Vecais īpašnieks sen jau ir miris, un viņa dēls arī jau krietnos gados. Mašīna viņiem ilgi stāvējusi, un tagad nolemts to pārdot”. Auto, būdams piederīgs vienai ģimenei, visu daudzo gadu garumā ir ļoti labi uzturēts. Salvis ar lepnumu izrāda visādus amerikāņu auto raksturīgus knifiņus – spīdīgās hromētās virsbūves detaļas, lepno “Crysler” ērgli uz automašīnas motora pārsega -, ļauj ielūkoties salonā, kurš ir tam laikam un šīs valsts transportlīdzekļiem raksturīgi plašs.

Mazliet vēlāk auto saimnieks pastāsta interesantu sakritību, ka arī otrs viņa īpašumā esošais vēsturiskais spēkrats ir 1954. gada ražojums. “Šis man gan pagaidām ir mīļāks, jo pats to saliku kopā,” par “Moskviču 401” saka saimnieks. Tieši tad, pirms gadiem septiņiem astoņiem, kad nolēmis savest kārtībā savu pirmo auto un pats to atjaunojis, arī radusies aizrautība ar senākiem auto. “Pamatīgi nocīnījos, kā saka – ar melnu muti, lai uztaisītu smuku,” ar smaidu par spēkrata atjaunošanu stāsta S. Zēls. Viņš paskaidro, ka Cēsīs ko tādu darīt paša spēkiem esot sarežģītāk nekā Rīgā. Ja vajag padomu vai palīdzību, tur to dabūt ir krietni vienkāršāk.

“Neteikšu, ka es būtu tehnisks cilvēks, bet auto man tādā mīļotāja un hobija līmenī ir iepatikušies. Bet patikšana attiecas tikai uz tādiem seniem automobiļiem,” atzīst Salvis, paskaidrojot, ka jaunās mašīnas galvenokārt ir pārvietošanās līdzeklis bez tādas aizrautības, kāda tā ir uz senajiem spēkratiem. Dienā, kad Blu­sumuižas teritorijā viesojas “Druva”, viņa ikdienas transportlīdzeklis uz dažām dienām ir nodots remontā autoservisā. Saimniecība te ir gana plaša, un, kamēr ejam no vienā malā izvietotās garāžas uz otru, kur stāv “Moskvičs 401”, saimnieks pastāsta, ka tagad viņš ir pensionārs, tāpēc var vairāk laika veltīt saviem vaļaspriekiem.

Lielāka aizraušanās nekā automašīnas viņam ir celtniecība. Visi koka nami, tostarp mājvietas automašīnām, ir paša būvēti. Salvis atzīst, ka uz moskviča atjaunošanu pamatīgi iesprindzis, pieķēries darbiņam ļoti mērķtiecīgi un ieceri īstenojis ātri – aptuveni gada laikā. Savukārt, atceroties laikus, kad auto iegādāts, tā saimnieks pastāsta: “Nopirku šo mašīnu, jo mamma bija atguvusi īpašumu laukos un turp vajadzēja braukāt visu ko darīt.” Nekādu domu par tādu noņemšanos ar atjaunošanu ne prātā nav bijis. “Toreiz tā mašīna izskatījās briesmīgi,” tagad ar smaidu transportlīdzekļa iegādes laiku atceras tā īpašnieks. “Tajos laikos, kad es ar to braucu, citi smējās, jo labas skaitījās no Vācijas atdzītas mašīnas, ne jau šādas. Tagad gan neviens vairs nesmejas,” atklāj Salvis un piebilst, ka no 1994. gada kādus padsmit gadus auto nostāvējis pamests šķūnī, līdz saimnieku piemeklējis “klikšķis”, ka jāķeras klāt un braucamais pašam jāatjauno.

Saimnieks moskviču un kreisleru sauc par savām svētdienas mašīnām, ar tādām ikdienas darīšanās gluži nedosies, bet brīvdienā gan iekurbulējot un kādu aplīti izbraucot, dažkārt kādā parādē izvizinoties, tāpat kādam svētkos, piemēram, kāzās, tādi auto var noderēt. “Gribētos jau man vēl atļauties iegādāties kādu trīsdesmitajos gados ražotu auto, nu, kas zina,” spriež Salvis, atzīdams, ka lēts prieks tas nav. “Izdevīgāk dažkārt, iespējams, ir nopirkt automobili dārgāk, bet labākā stāvoklī, nevis pašam visu labot, jo ne vienu vien detaļu atjaunot ir dārgi,” atzīst auto entuziasts, piebilstot, ka, piemēram, hromēšana ir dārgs pasākums.