Ar pilnīgu atdevi darbam un prieku piedzīvot katru dienu

Profesija veido personību. Un, beidzot aktīvās darba gaitas, profesiju nevar nolikt malā kā nevajadzīgu lietu. Katrs savu pieredzi, zināšanas izmanto atšķirīgi. Cits ar to dalās plašākā sabiedrībā, kāds turpina kā vaļasprieku, bet vēl cits seko jaunumiem un aizrautīgi iedziļinās attīstībā.

Cēsniece Vija Caune, arhitekte krietni pārsniegusi astoņdesmit gadu slieksni, turpina sekot darbiem, kuros bijusi iesaistīta savulaik, un gādā tiem sabiedrībai noderīgu noslēgumu. Kārto gadu desmitos sakrātos dokumentus, pierakstus, zīmēto, lai tie nākamajām paaudzēm stāstītu par laiku, kādā strādāts, stāstītu par paveikto un neiespēto.

“Ko darīt, man ir vienmēr,” saka V. Caune un bilst, ka tikai laika nepietiek. Ir taču jāatvēl stundas arī dārzam, kurš sniedz prieku un svaigas piedevas maltītei. Jāsatiekas ar draugiem. Tukšai runāšanai gan laiku negrib veltīt, bet aizraujoši ir spriest un vērtēt arhitektūras problēmas un arheoloģijas nianses, ar kurām dzīve savulaik savedusi kopā.

Dzīvot savā ritmā, bet pilnvērtīgi un darbīgi. Vai tas īpaši jāmācās. Domājams, tā ir prasme, kas katram stiprinās ar gadiem.

Pielikumu “Iedvesmai nav vecuma” veido “Druva”, “Rīgas Apriņķa Avīze”, “Saldus Zeme”, “Stars”, “Tukuma Neatkarīgās Ziņas” un nacionālie preses izdevumi
“Laimīgā Programma” un “Patiesā Dzīve”.

Jaunais gads daudziem saistās ar jauniem apsolījumiem sev, kā turpmāk tiks dzīvots, lielākoties pat nesatraucoties, vai šo apņemšanos izdosies noturēt vismaz līdz gada beigām. Taču sarunā ar cēsnieci Viju Cauni jaušamas pavisam citas dzīves vadlīnijas – solīt sev un citiem tikai to, ko ir apņēmība un arī varēšana izdarīt. Lai gan devītais gadu desmits jau iet uz beigām un ikdienas ķibeles, kā arī veselības likstas nav svešas, V. Caune sarunās ir modra un veicamo darbu ieceru pilna.

Vecākās paaudzes cēsnieki V. Cauni pazīst kā Cēsu rajona galveno arhitekti. Izstudējusi arhitektūru, viņa pildīja šo amatu kopš 1966. gada vidus līdz 1982. gadam, pēc tam daudzus gadus strādāja Rīgā. Taču mājas ir šeit, Cēsīs, un te viņa arī savā cienījamajā vecumā ir sabiedriski aktīva.

Profesija joprojām aicina būt sabiedrībā

“Druvu” Vija Caune uzņem dzīvoklī, kur mitusi kopš dzimšanas. Vecākās paaudzes cēsnieki to pazīst kā skaitļotāju namu, bet vēl senāk tā bijusi pas­ta-telegrāfa kantora ēka, kas mūsdienās pilnībā pārtapusi dzīvokļu namā.

Vija pastāsta, ka šajās dienās jādodas uz Rīgu. Tur svinīgi prezentē grāmatu “Vecrīgas atdzimšana. Vecrīgas reģenerācijas projekts”, pie kuras viņa strādājusi kopā ar vēl divām arhitektēm.

Darbu par arhitektu skatu uz Vecrīgas atjaunošanu savulaik sācis un gandrīz pabeidzis nu jau vairāk nekā pirms 15 gadiem aizsaulē aizgājušais Vijas ilggadējais kolēģis, savulaik Rīgas galvenais arhitekts Edgars Pučiņš. “Es jau zināju, ka tas manuskripts ir kaut kur palicis,” saka Vija. Kādā konferencē viņa kolēģiem rosinājusi šo manuskriptu kopīgi novest līdz izdošanai. Un iecere arī izdevusies – decembrī grāmata nākusi klajā, un tagad, janvārī, ir svinīga tās atvēršana. “Tā es no darba vaļā netieku,” stāstot par savām ikdienas gaitām un vienlaikus smejot, teic Vija. “Ko darīt, man tiešām ir vienmēr, tik laika pietrūkst.” Tā nesen, novembra nogalē, V. Caune piedalījās Cēsu viduslaiku pils aizsardzības simtgadei veltītajā konferencē ar stāstu par norisēm šai pilī 70. gados. Un vēl arī jāformē dokumenti Āraišu ezerpils fonda likvidācijai, kurā darbojusies kopā ar draudzeni arheoloģi Zigrīdu Apalu.

Putniņš pie loga atver skaistu dienu

Kad darāmais laikus jāpabeidz, tad rīkošanās nebeidzas arī naktī. “Es esmu tik haotiska, ka neko neizdodas saplānot,” par savu dienas režīmu smejas Vija un atzīst, ka esot jau skaidrs, kas un kā būtu jādara, bet ne vienmēr izdodas tā, kā gribētos.

Taujāta par dienas režīmu, lai labāk justos un lai visu ieplānoto var paspēt, Vija ir noraidoša. Savulaik, tos garos gadus, kad strādāts Rīgā, gan diena bijusi teju necilvēcīgi agri jāsāk. “Bija tāds laiks, kad man vajadzēja celties pusčetros, lai paspētu uz rīta vilcienu,” atceras arhitekte, atzīstot, ka tad arī pēc atgriešanās mājās jau ap astoņiem vakarā ļoti gribējies gulēt.

Tagad pamostoties ap sešiem no rīta, tad padomājot un reizumis pat no jauna iemiegot, un kārtīgi izguļoties, saka Vija. Bet līdz pusdeviņiem no rīta gan brokastis jau paēstas. Šī ēdienreize pašsajūtai esot svarīga, tāda mierīga, bet kārtīga ieturēšanās. “Ziemā es reizēm jau no rīta iekurinu kamīnu virtuvē,” rīta rituālu ieskicē arhitekte, piebilstot – ja vēl pie loga gadoties kāds putniņš, tad diena atveroties pavisam skaisti.

Tomēr, domājot par neno­skārsto nākotni, Vija Caune nolēmusi izvērtēt turpmāko. Ar ģimenes ārsta un Sociālā dienesta palīdzību sazinājusies ar kādu sievieti, kas iepazīst viņas ikdienas dzīvi, vajadzības, lai nepieciešamības brīdī varētu nākt talkā.

Dārzs – pašsaprotama dzīves daļa

Vasarās ikdienas rituālā Vijai ir dārzs. Viņa nemēģina nekā sev izskaidrot, kamdēļ tas vajadzīgs – kā relaksācija, fiziskā darba “atpūta” svaigā gaisā vai meditācija. Viņa to uztver kā daļu savas būtības kopš bērnības. Mazā dobīte pie ēkas jau bijusi atvēlēta, kad Vijas vecāki te ievākušies – neliela zemes strēmelīte katram dzīvoklim. Tāda prakse arī pilsētā bijusi jau brīvvalsts laikā, bet pēc kara tā kļuva par akūtu dzīves nepieciešamību. Cilvēkiem pārtikas sagādē taču vajadzēja kādu atbalstu. Vēl neliels dārziņš Vijai ir aiz tagadējā Cēsu Bērnu un jauniešu centra, tas savulaik bijis atvēlēts skolai, bet pēc kāda laika sadalīts dārziņos, tostarp arī viņas ģimenei.

Vija atceras bērnību, kad vectēvs atvedis divus sivēntiņus. Ģimene noīrējusi vietiņu piemājas kūtī, un gādāt par cūciņu bijis meitenes pienākums. “La­pas bija jānes, jāiet pēc paniņām uz pienotavu,” atceras Vija. “Man vienkārši patīk rušināties,” beidzot atzīst Vija, piebilstot – nekad neko dārzā nav darījusi agronomiski pareizi un pēc noteikumiem, bet tikai pēc izjūtas.

Nu jau retro, bet vienmēr nospodrināts

Siltajā sezonā rūpes prasa arī auto. Kopš 1977. gada Vijai ir piesātināti zaļš žigulītis, ar kuru viņa ziemās vairs nebrauc, bet siltajā sezonā vēl aizvadītajā gadā šad un tad izbrauca uz pasākumiem, devās ciemos vai no dārza atveda izaugušo ražu. Vija centīgi uztur sava spēkrata tīrību. Ne reizi vien vasarā kaimiņi viņi sastop pagalmā, rūpīgi spodrinām un pucējam auto.

Vija stāsta, ka pāris reižu pie viņas vērsušies retro mašīnu cienītāji, vēlējušies žiguli atpirkt, bet vismaz pagaidām aktīvā pensionāre piedāvājumus laipni atraidījusi.

Darbošanās garāžā pēdējā laikā lielā mērā bijusi saistīta arī ar vēlmi ieviest kārtību tur noglabātajos dokumentos. Vija apņēmusies tos skrupulozi sakārtot un nodot, kam nu viņas darba materiāli varētu būt interesanti. Sevi viņa raksturo kā ar mantām apkrautu un ne pašu organizētāko cilvēku, bet, redzot, kā tiek uzskaitītas, piemēram, fotogrāfijas, “Druva” secina, ka tas notiek sistēmiski un precīzi.

Sirdsapziņa un profesionalitāte rada sarežģījumus

Atceroties darba gadus Cēsīs un 70. gadu notikumus ap Cēsu viduslaiku pili, par ko stāstījusi arī nesen konferencē, pensionētā arhitekte atzīst: “Toreiz bija liels skandāls.” Pieminot padomju laikā pēkšņi uzplaukušās ieceres un plānus attiecībā uz pilsdrupām, Vija saka, ka attiecības ar daudziem vietējiem cilvēkiem tobrīd sašķobījušās, taču kopš tā brīža atbildīgā ministrija vismaz nozīmējusi arheologu, kuram turpmāk bija jāuzrauga šī vieta.

V. Caune atceras ne vienu vien pašas kā Cēsu rajona galvenās arhitektes neatbalstītu ieceri gan izveidot laulību zāli vienā no viduslaiku pils torņiem, gan jaunu dzīvesvietu būvniecību, kur “kā bišu šūnās dzīvotu kopā seši cilvēki”, un, protams, tāpēc arī ne mazums iemantotu nedraugu. Vija pastāsta, ka, strādājot Cēsīs, viņai bijuši vairāki citi darba piedāvājumi, tostarp pie Rundāles pils, bet viņa nešaubīgi atteikusies. Viņa atzīst: “Nav konkrētu argumentu, bet tobrīd šķita – te, Cēsīs, ir manas mājas, man te ir jābūt un jāstrādā.”

Taču par šiem visnotaļ trauksmainajiem gadiem Vijai nav nožēlas: “Es skatos ar tādu labestību – kaut ko jau viņi gribēja darīt. Gribēja gan tā, kā es nekādi nevarēju piekrist,” teic kundze, atzīstot, ka galu galā laikam ar kādu savu lēmumu bija ko netīkamu nodarījusi dažai augsti stāvošai amatpersonai.

V. Caune mudināta rakstīt atlūgumu, ko viņa četrus mēnešus nav darījusi. “Teicu, lai man pierāda, kas par vainu. To uzreiz nevarēja,” stāsta pensionētā arhitekte, vēl atminot, ka par viņu bijusi uzrakstīta sūdzība pat Padomju Savienības Komunis­tiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāram Leonī­dam Brežņevam. “Kāds gribēja celt lielāku šķūnīti, nekā bija atļauts. Ko gan es tur varēju mainīt, bet cilvēks nemierā,” stāsta V. Caune.

1982.gada jūnija vidū Vijai pateikts, ka gaidāmajā rajona padomes deputātu sesijā viņu vairs neapstiprināšot amatā. Un gadījies, ka tajā pašā dienā piezvanījusi paziņa, kas strādājusi Rīgā, zinātniskajā institūtā. Taujājusi, kādēļ Vija izklausās bēdīga. Tā vārds pa vārdam, un paziņa aicinājusi nākt strādāt Rīgā. Tolaik gan tas nebijis tik vienkārši, vajadzējis kādu brīdi nogaidīt.

Tajā laikā Vija jau bijusi pazīstama ar vēsturnieku un arheologu Jāni Apalu. Arheologs vērsies pēc tehniskas palīdzības, jo aktīvās sezonas noslēgumā viņam vajadzējis profesionāli, kas uzzīmētu vairākas tehniskās konstrukcijas. Visi studenti – praktikanti rudenī jau bijuši prom, un Vija atsaukusies lūgumam, jo viņai šķitis pašsaprotami – tādā lietā jāpalīdz. Tā ar Jāni un arī viņa sievu Zigrīdu pamazām izveidojusies sirsnīga draudzība. Kad šķobījusies Vijas amata vieta Cēsīs, viņa īsu laiku, līdz atbrīvojusies nākamā darbavieta Rīgā, strādājusi Jāņa Apala projektā Āraišos.

Vecrīga un Melngalvju nams

Par darbu Rīgā, Celtnie­cības zinātniskās pētniecības institūta Lauku sektorā, Vijai ir labas atmiņas, tā bijusi ļoti jauka darbavieta, bet fiziski tas gan bijis pārbaudījums. No 1983. gada viņa katru dienu ar vilcienu braukusi uz Rīgu un atpakaļ mājās, jo galvaspilsētā nebijis, kur palikt. Vēlāk gan atrasts mājoklis, tā sauk­tā mākslinieku darbnīca, kur drīkstējusi palikt, bet tā bijusi baisi auksta – reizēm pat ūdens katliņā sasalis.
Tad Viju “no tiem laukiem”, institūta Lauku sektora, paņēmuši uz Reģe­nerā­cijas sektoru Vecrīgas reģenerācijas projekta izstrādei. To organizējis arhitekts Edgars Pučiņš, tolaik Rīgas galvenais arhitekts. “Kad es pie viņiem atnācu, tas lielais darbs jau bija tikpat kā izdarīts, mēs tikai gribējām ko līdzīgu sagatavot arī Āgenskalnam. Bet institūts jau juka, nāca jaunie laiki,” atceras V. Caune.

Spītējot pārmaiņām, pārvaldes struk­tūrās viņa kopā ar E. Pučiņu nostrādājusi vēl gadus divdesmit. Arhitekte šo laiku atceras kā bagātu iespaidiem un košu sadarbību, tostarp viņa bijusi arī sekretāre Melnglavju nama atjaunošanas kon­sultatīvajā padomē. Šis darbs gan nav bijis apmaksāts, bet iespaidiem bagāts – sastrādāšanās ar izciliem speciālistiem un, nenoliedzami, arī pats noslēgums jeb gatavā celtne sniegusi lielu gandarījumu.

Tiesa, Vija ne pārāk sen bijusi ekskursijā pa Melngalvju namu un joprojām nevar slēpt sašutumu, ka gidi pat neaptver, kur ir jāpievērš tūristu un citu interesentu uzmanība. “Tur pie ieejas ir īstā, 13. gadsimta zeme, apakšā arī ārējo kāpņu atliekas, bet par to ne pušplēsta vārda nepasaka!” Viņasprāt, tieši sākotnējā izcelsme, pati restaurēšanas jēga ir tas, kas būtu jāizstāsta pirmām kārtām. Vija par Meln­galvju nama atjaunošanu uzsver, ka tas bijis svarīgi “ne jau tikai tāpēc, ka tā ir smuka māja, bet tādēļ, ka tam ir jēga pilsētas struktūrā”.

Ap 2006. gadu institūts reorganizēts, un Vija kādu laiku tad pastrādājusi Nacionālā kultūras mantojumu pārvaldē. Pie nākamajām štatu samazināšanām arī tur viņas amats likvidēts, par ko gan arhitekte ļaunu prātu netur. Noslēgusi darba gaitas galvaspilsētā, 2009. gadā viņu atkal pie sevis uz Āraišiem aicinājuši Zigrīda un Jānis Apali.

Sarunas un ceļojumi

“Mums ir, par ko runāt,” atzīst arhitekte, daloties pārdomās – tā vienkārši pļerkstēt jau vairs negribas, tādēļ cilvēks, ar ko var diskutēt un izrunāties, ir zelta vērtē. Arī Rīgas darbā esot bijuši ļoti zinoši un gudri kolēģi, ar kādu vēl pat izdodas sazvanīties un parunāties.

Draudzībā ar Apalu ģimeni Vijai atvēries vēl kāds brīnišķīgs piedzīvojumu un iespaidu gūšanas veids – kopā ar vienaudzi arheoloģi Zigrīdu Apalu viņa vairākkārt devusies visai eksotiskos ceļojumos.

Tā, piemēram, savu 70. dzimšanas dienu Vija nosvinējusi Taizemē. Ar šo ceļojumu saistās dramatiskāks stāsts. Divus mēnešus pirms izlidošanas – 2007. gada beigās – viņu uz ielas notriecis dzērājšofera vadīts auto. Nākusi pie samaņas slimnīcā, bijis smadzeņu satricinājums un nopietni sasitumi. Vija atzīst, ka toreiz asi apjautusi, cik vienkārši šī dzīve var beigties – nāc no tirgus mājās ar pirkumu, no kā pagatavot valsts dzimšanas dienas maltīti, un viss, mirklis var pielikt dzīvei punktu. Viņai bijušas nopietnas pārdomas, vai neatlikt ceļojuma plānus. To­mēr apņēmusies piepildīt plānoto un devusies pretim piedzīvojumam.

No ceļojuma viņa saglabājusi tūristu grupas dāvinātās kartītes un dekorus, bet kopumā par iespaidiem Vija teic: “Taizeme nudien bija brīnišķīga!” Un Vijai Caunei ir, ar ko salīdzināt, viņa jau iepriekš pabijusi Indijā un Šrilankā, bet pēc Taizemes paspējusi viesoties Ķīnā.

ES DARU TĀ…

“Vienmēr esmu dzērusi svaigu govs pienu, cik vien sevi atceros. Vai tas bijis vēl bērnībā, kad tuvāk un tālāk mūsu mājai kāds turējis gotiņu, vai tagad, kad lauku saimniecības jāmeklē tālāk no pilsētas centra. Nupat esam nomainījuši piena vedēju, un tagad atkal divas reizes nedēļā pie mājas varu saņemt savu litru pienu, pat krējumu vai sviestu un olas – atliek tik līdz dzīvoklim uznest! Šos produktus veikalā pirkt negribu, un nu jau arī to būtu grūtāk līdz mājai atnest,” saka Vija. Viņa pienu uztver teju kā pamatu maltītēm – gan dzert, gan putrā ievārīt, gan rūgušpienu vai biezpienu pagatavot. Savulaik, kad strādājusi Rīgā, nedaudz pamēģinājusi veikalā pirkto pienu, bet tas eksperiments ātri noslēdzies. Pēc tam viņa vienmēr pienu burciņā ņēmusī līdzi no Cēsīm.

Arī gaļu un tās izstrādājumus iegādājas tikai Cēsu tirgū – labu bekonu, šķiņķi vai vaidziņu, arī žāvēto gaļiņu, malto gaļu vai ribiņas zupai. Uz veikaliem gandrīz vispār neesot jāiet.

“Man joprojām tieši pie mājas ir dažas dobītes un nedaudz tālāk arī dārziņš. Cik vien spēju, cenšos regulāri tur darboties un pa zemi rakņāties.” Arī pašas izaudzētie dārzeņi garšojot vislabāk. Protams, kad pati bijusi jaunāka un vēl ģimene – abi viņas vecāki bijuši dzīvi –, tad pa visiem krietni vieglāka darbošanās, taču grūtums neliedz arī tagad Vijai izaudzēt visu iespējamo, ko vien zeme spēj dot. “Vairs man gan nevajag neko daudz, cik tad es viena pati varu noēst.”