Augu neredzamā spēka ieguvēja

Biju pārsteigta uzzinot, ka Vaira Kārkliņa nav vienkārši zāļu sieva, viduslaiku farmācijas fane un eksperimentētāja. Viņa ir Liepājas Universitātes
docente un pedagoģijas zinātņu doktore, ikdienā Dabas un inženierzinātņu fakultātē vada nodarbības matemātikā un tās mācīšanas metodikā topošajiem skolotājiem.

Vasarā Saulgriežu laikā, kad ar augu un ārstniecības zinā­ša­nām liepājniece Vaira Kārkliņa dalījās Āraišos, tur notika ārst­nie­­cības un ēdamo augu se­mi­nārs. Paralēli lietišķajām zināt­nes jo­mām ikdienas darbā, Vaira Kār­­kliņa ieguvusi floras dizai­ne­res un dārza dizaineres kvali­fi­kāciju savam priekam, bet tagad arī zināšanās dalās, vadot ziedu di­zai­na studiju „Liepzars” un kursus floristikā. Liepājniece vada ekskursijas, rīko degustācijas un izdevusi divas grāmatas.

“Esmu eksperimentētāja. Gar­lai­cīgas nodarbes man neder,” atzīstas rosīgā zāļu sieva. “Vēlos visu laiku kaut ko atklāt. Mani interesē dažādi veidi, kā augi var mums palīdzēt, jo vākt tos tikai tējai šķiet pārāk vienkārši. Baudu man sagādā ēst gatavošana tieši dabā, kur blakus viss zied un čalo putni. Kad sāku vadīt šādas nodarbības, studenti jautāja: “Vai es palikšu dzīvs?” Bija arī neiz­pratne – ko tu tādas nezāles piedāvā, kam tas vajadzīgs?”

Meža un pļavas augu izmantošanu pārtikā Vaira Kārkliņa izmēģina kopš 2004. gada un 2016. gadā izdevusi grāmatu “Sav­vaļas augu virtuve” ar 60 pārbaudītām, uzlabotām vai ori­ģi­nālām receptēm un ilustra­tī­viem autores foto.

“Izveidoju receptes visām sezonām,” viņa stāsta. “Savvaļas augu iedarbība ir ļoti spēcīga, tos vajag lietot daudz mazāk nekā kultūraugus. Salātu bļodai pietiek ar sauju pieneņu un gaiļbiksīšu lapiņu, pāris bērza vai cita koka jaunajām lapiņām, dažiem zie­di­ņiem, aptuveni desmit pum­pu­riem. Eksperimentus turpināšu ar savvaļas augu konserviem – ko var skābēt un citādi sagatavot. Vispirms pašai viss jāizmēģina.”
Interese par augiem Vairai sā­kusies ģimenē, jo vecāki no­dar­bo­jušies ar liliju selekciju. “Mums viss dārzs bija lilijās! Vien­mēr domāju, kā saglabāt spēcīgo smaržu,” viņa stāsta. “Izžāvēju ziedus, bet tie ne pēc kā nesmaržoja. Nākošais solis bija iegūt ēteriskās eļļas no savvaļas augiem. Meklēju, kur Eiropā varētu šo procesu apgūt. Francija atkrita, jo nezinu valodu. Aiz­brau­cu mācīties uz Austriju.”
Jau astoņus gadus Vaira Kār­­kliņa eksperimentē. Viņa ieguvusi destilātus jeb hidrolātus no simts dažādiem augiem, tapusi grāmata “Augu

hidrolāti vese­lībai, lab­sa­jūtai un uzturam”. Pagaidām Latvijā tas ir vienīgais izdevums par šo tēmu. Abas grāmatas autore izdevusi par saviem lī­dzek­ļiem. Interesenti tās iegūst, tie­ko­ties ar Vairu Kārkliņu semi­nāros vai uzmeklējot ar interneta starp­nie­cību.
Atbraucot no Austrijas, augu pēt­niece domājusi – nu tik būs, taču vīlusies: “Iegādātais apa­rā­tiņš bija mazs, atklāju, ka veik­­smes gadījumā no augiem var iegūt tikai divus līdz trīs mililitrus ēte­riskās eļļas. Par maz! No­spriedu, ka tā ir izsviesta nauda… Un tomēr! Šķidrums, ko ieguvu, jauki smaržoja. Atkal meklēju in­ter­ne­tā, ko varētu darīt tālāk, un uz­zināju par hidro­lātiem.”

Līdz šim dzirdēts un lasīts par destilātiem, ziedūdeņiem, kok­ū­de­ņiem. Hidrolātu iegūst, laižot karstu tvaiku caur augiem. Tvaiks “paņem līdzi” no augiem bio­lo­ģiski aktīvās vielas, kas ir vieg­lākas nekā ūdens. Kon­den­sējoties rodas šķidrums, ko dēvē par hidrolātu. Izklausās zināt­niski, taču senos laikos iesākumā tam bijis nepieciešams vienkārši katls, jo ar smaržūdeņu ieguvi nodarbojušās sievietes.
Vaira Kārkliņa papildina: “Šajā procesā iegūts destilēts ūdens un vielas no augiem, arī ēteriskās eļļas, organiskās skābes, aldehīdi un ketoni, kas visi kopā hidrolātu iekonservē un ļauj saglabāt ilgāk. Nav jāpievieno nekādas kon­ser­vējošās vielas. Hidrolāti labi glabājas vismaz gadu. Nav jātur ledusskapī.”

Āraišos seminārā dalībnieki izmēģināja dažādus hidrolātus, līdz visus ietina pļavas smaržu mākonis. Izrādās, ka lietošanai ir gandrīz simt veidu. Ne tikai ādas kopšanai, sejas tīrīšanai, izsitumu, kukaiņu kodumu ārstēšanai, arī ūdens dezinficēšanai, lab­sa­jūtai, aromterapijai, garastāvokļa uzlabošanai, pat smaku maz­in­ā­šanai telpās vai skapjos.

Tālākais hidrolātu meistares stāsts sāka atgādināt alķīmiju: “Hidrolātus var izmantot uzturā – marinādēm, dzērieniem, maizei. Visur, kur ēdiena gatavošanai nepieciešams ūdens, var pievienot atbilstošu hidrolātu,”uzsver prak­tiķe. “Nedrīkst pieliet par daudz! Apmēram vienu trešdaļu no mai­zes cepšanai nepieciešamā šķid­ru­ma ņem ķimeņu vai timiāna hidrolātu un iegūst spē­cīgu garšu. Saldējumam var uz­smi­dzināt piparmētru hid­ro­lātu. Redzams nav, bet garšo pēc piparmētrām. Jādarbojas radoši! Var jaukt kopā dažādus hidrolātus un radīt savu aromātu. Tas ir līdzīgi, kā par­fi-mēri rada smar­žas. Es vienmēr saku – augi pa­līdz!”.

Kad raksts jau bija gatavs, internetā atradu, ka Vaira Kār­kliņa rudenī radījusi “Trej­de­vi­ņu au­gu eliksīru”, kura nos­lē­pu­mai­nā un sarežģītā recepte sag­la­bājusies no XI gadsimta alķīmijas grāmatām. Sešus mē­ne­šu noga­ta­vinātajam 27 augu izvilkumam pievienots 23 karātu zelts.