Lejas palīdzējušas kāpt augstāk

Cēsnieks Jānis Pilābers vada uzņēmumu “Duck Woodworks”, nodrošinot darbu 21 cilvēkam. Uzņēmums eksportē bērnu mēbeles un attīstošās rotaļlietas uz 20 valstīm, bet produkciju lieto 78 valstīs. Jānis desmit gadus ir laimīgi kopā ar savu mīļoto sievieti Sandru, ar kuru ir precējies septiņus gadus, un audzina divus dēlus – trīsgadīgu un piecgadīgu.

Tomēr ne vienmēr ir bijis tā, kā ir šobrīd. Pusaudžu gados viņš iemācījās zagt mašīnas, nokļuva Cēsu audzināšanas iestādē nepiln­gadīgajiem jeb tautā dēvētajā kolonijā, pēc ieslodzījuma cīnījās ar atkarībām. Pārvarēt grūtības un dzīvot tādu dzīvi, kādu pats vēlas, Jānis var, pateicoties spējām redzēt daudzus soļus uz priekšu un rast nestandarta risinājumus problēmām. Tāpat prasmei paskatīties uz savu dzīvi no malas un apziņai, ka lielākais aktīvs, ko Jānis pārvalda, ir viņš pats, un arī vienīgais ienaidnieks dzīvē var būt sev pats.

Iemācījās redzēt riskus

“Mana dzīve ir par mācīšanos un attīstīšanos caur ciešanām. Tas ir par mani. Es ļoti daudz un ātri mācos, man ļoti labi izdodas, bet viss nāk caur ciešanām. Daudzi domā, ka paši neko nevar ietekmēt, bet man dzīve ļoti mainījās, kad sapratu, ka man ir viens ļoti milzīgs aktīvs, kuru pārvaldu – es pats, kā arī apziņa, ka vienīgais ienaidnieks uz pasaules stāv man pretī spogulī, jo par saviem darbiem un nedarbiem esmu atbildīgs pats. Lai to saprastu, man vajadzēja nokļūt kolonijā un iziet cauri smagām atkarībām,” atklāts ir Jānis.

Ieskicējot, kā piecpadsmit gadu vecumā nokļuvis kolonijā, cēsnieks pastāsta par vairākiem dzīves nogriežņiem. Mamma dēlu audzināja viena, strādāja dienu un nakti, tāpēc puisis bieži bija nepieskatīts. Skolā viņu apcēla, tur jutās lieks, sāka kavēt stundas, savukārt starp pagalma puišiem jutās iederīgs. “Man mēdz prasīt, kas ir nežēlīgāka vieta – skola vai kolonija. Domāju, lai gan kolonijā ir daudz nežēlīga, ir lietas, kas skolā ir vēl nežēlīgākas,” skumjajā atziņā dalās Jānis.

Par gūto dzīves pieredzi tēvs un uzņēmējs teic: “Dzīvojām Cēsīs, Saules ielas kvartālā, kas tolaik bija diezgan krimināls. Man tur mēģināja izspiest naudu. Pateicoties talantam komunicēt ar cilvēkiem, kļuvu par izspiedēju draugu. Tā kopīgi vārījām podus, līdz reiz man prasīja, lai uzraugu, vai neviens nenāk. Es pat nezināju, ka tiks zagta mašīna, šķita, tas notiek tikai filmās. Bet tas deva adrenalīnu, turklāt varēja redzēt, ka tie, kas prot zagt, ir autoritātes. Un tā jau pats uz to rāvos ar vēlmi sevi pierādīt. Tajā bija savs kaifs. Bija paziņa, kas nesen bija iznācis no cietuma, viņš teica, ka redz man cauri, un brīdināja – ja nenomierināšos, varu nonākt cietumā. Bet man likās, kā es varu būt cietumā, ja vienmēr ar visiem māku jebko sarunāt. Protams, kad nonācu kolonijā, sapratu, ka tā tas tomēr nedarbojas.

Bet pieredze cietumā man iemācīja divas būtiskas lietas – superspēju redzēt riskus, saredzēt, kad būs problēmas, turklāt redzēt nevis piecus, bet septiņdesmit soļus uz priekšu un izdomāt risinājumus. Un otra lieta – tur es pirmo reizi bez steigas strādāju ar koku un atklāju, ka man ir liels talants un varu sasniegt ļoti daudz. Pirmais sasniegums bija, kad manu darbu kā paraugu rādīja visai grupai. Pirmo reizi dzīvē jutu, ka kaut kur esmu talantīgs pozitīvā nozīmē.”

Mācīties caur ciešanām

Tomēr pusaudžu gadu nedarbi un pieredze kolonijā nebija vienīgie pārbaudījumi. Pēc iznākšanas no kolonijas Jānim bija draugi, kuri lietoja narkotikas, tā bija norma. “Un neviens nerunāja par to, kas var notikt. Jo visi sāk ar pamēģināšanu ballītēs, tad lietošana kļūst biežāka, līdz tā ir ikdiena, no kuras liela daļa vairs nespēj izkļūt. Mana bēda bija tā, ka pieaugušie teica – ja pamēģināsi, nomirsi, bet skolā rādīja bildes ar sapuvušiem cilvēkiem. Kad pienāk reize, kad pamēģini un nākamajā dienā neesi nomiris, saproti, ka tev ir melots. Un liekas, ka viss ir forši, nevari pat iedomāties, ka pirmā būs psiholoģiskā atkarība, kad bez narkotikām vairs nevarēs funkcionēt. Tāpat kā ir funkcionējoši alkoholiķi, tāpat ir funkcionējoši narkomāni, un tādu nav mazums arī starp cilvēkiem, ko ikdienā satiekam, lai gan pat neapjaušam to. Diemžēl tā tas ir,” pārliecinājies cēsnieks.

Runājot par sevi, Jānis atzīst, ka viņam ir fantastiska spēja redzēt pašu arī no malas un aizdomāties, vai dzīve ar atkarībām tiešām ir normāla. “Paskatīties nevis uz slavenībām, kas veiksmīgi dzīvo un propagandē to, ko lieto, bet uz cilvēkiem, kas dzīvo jēgpilni, un pateikt sev – stop, es nespēlēšos ar uguni. Bet, jā, es mācos caur ciešanām. Agrāk to nesapratu, bet atskatoties redzu – jo lielākas ciešanas, jo vairāk esmu audzis. Izdzīvot ir mans talants.”

Nestandarta situācijas kā iedvesma

Ceļš uz galdniecību un vēlāk uz savu uzņēmumu nāca pamazām. Pēc soda izciešanas Jānis strādāja celtniecībā, tur nepatika, bet galdnieka darbā neņēma, prasīja pieredzi. Tomēr iespēja radās. “Tas pats, kurš bija sēdējis cietumā un brīdinājis mani, mani paņēma apmācīt arodā. Viņš bija ļoti stingrs un prasīgs, no viņa ļoti ātri apguvu galdniecību. Man tas padevās un patika,” stāsta cēsnieks.

Jānis atzīst, ka uzņēmumā noderīga viņa spēja risināt un pielāgoties sarežģītām situācijām. Tieši tad uzņēmējs jūtas kā zivs ūdenī, spēj atrast visneparastākos risinājumus un ir pateicīgs savai komandai, kas strādā kopā ar viņu: “Arī darbiniekiem saku, ka mans talants ir vislielākajās grūtībās atrast izeju un man ir viņi, ar kuriem kopā to varu izdarīt. Tāda pozitīva sinerģija. Mēs arī lepojamies, ka ar savu piemēru esam iedvesmojuši vairākus vietējos uzņēmumus mainīt darbības virzienu, tā veicinot Cēsu novada eksporta rādītājus.”

Cēsnieks arī atzīst, ka ir ļoti empātisks pret cilvēkiem, izņemot sevi: “Bet arī tas ir manas attīstības un izaugsmes pamatā – es sevi nežēloju un nostrādinu. Ja viss ir labi, man nav kaifa. Bet, kad ir nestandarta situācijas, viss notiek. Pēc katra pārbaudījuma man ir gandarījums par to, ko izdevies paveikt. Un lejas, kas bijušas manā dzīvē, palīdzējušas uzkāpt augstāk.”

Attiecības ir prasme domāt par otru

J.Pilābers ir pateicīgs sievai Sandrai, kura viņu spēj celt spārnos. Lai gan arī personīgajā dzīvē bijuši pārbaudījumi, Jānis uzsver, ka apprecoties viens otram solījuši būt kopā līdz vecumdienām: “Līdz Sandras satikšanai nevienai meitenei nebiju piekāpies, bet viņai biju gatavs piekāpties, redzēt ne tikai savas, bet arī viņas vajadzības. Nekad nebūtu domājis, ka tādas attiecības ir iespējamas, un visu šo gadu laikā esmu bijis pateicīgs, ka man tādas ir. Jau sākumā Sandrai teicu, ka mēs jau sen esam pelnījuši kaut ko tik labu – viņa mani un es viņu. Nav tā, ka viss vienmēr ir gludi, bet es māku sievā klausīties, viņa manī. Mēs ejam pie terapeita, lai strādātu ar sevi, meklējam vainu sevī, nevis otrā. Mēs strādājam pie attiecībām, izejam uz kompromisiem, jo rēķināmies viens ar otru, mums ir ļoti dziļa saikne.

Un, manuprāt, vīrieša personīgā izaugsme ir iespējama, pateicoties sievietei, kas viņam ir blakus, viņa ir tā, kas dod spārnus. Protams, tas ir abpusēji. Kurš ir svarīgāks, nav nozīmes, jo katram ir sava nozīme un rezultāts veidojas kopā. Kopīgi mēs varam kalnus gāzt. Šajos desmit gados esam izdarījuši neaptverami daudz! Un sieva ir mans lielākais balsts.

Es dievinu braukt mājās, dievinu būt mājās, man ir vajadzīga tā māju sajūta, ko sieva man dod. Es pilnībā piekrītu zelta teicienam – happy wife is happy life (laimīga sieva ir laimīga dzīve – no angļu valodas). Senāk man šķita, ka pirkt puķes ir zemē izmesta nauda, bet tas ir labākais, ko darīt, ja tā dari sievu laimīgu. Un pats tad esi laimīgāks. Ja katrs domās par sevi, tad tās nebūs attiecības. Bet, ja katrs domā par otru un abi ir uz viena viļņa, tad dzīve ir daudz līdzsvarotāka. Sev esmu definējis, ka mīlestība ir tad, kad no tīras sirds otru cilvēku liec augstāk par sevi. Ir cilvēki, kas nespēj noturēt labas attiecības, jo neapzinās, ka paši neizrāda uzmanību, domās ir citur, bet vaino otru. Ja mēs apzinātos, ka vienīgais, ko varam kontrolēt, esam mēs paši, tad mēs dzīvotu krietni labākā pasaulē.”

Palīdzēt ar attieksmi, pieredzi un darbību

Jānis ir cilvēks, kurš ļoti labprāt palīdz citiem un aicina sākt ar apkārtējiem: “Nevajag skatīties aiz okeāna, bet tepat, uz cilvēkiem, kas ir līdzās. Mēs ar sievu, radot lielisku darbavietu, palīdzam    citiem dzīvot finansiāli labāk. Es nedaru cilvēkiem sliktu un nesatieku savā ceļā sliktus cilvēkus. Es arī jūtu – jo vairāk palīdzu, dalos ar labo, jo vairāk saņemu pretī.

Turklāt varu palīdzēt ar savu pieredzi, jo, izrādās, mana pieredze ir unikāla, no kuras daudzi var mācīties un iegūt, it sevišķi pusaudži, kuriem vajag praktisku piemēru. Tāpēc piekrītu iet gan uz skolām, gan dodos uz koloniju, piedalījos arī pasaulē zināmās TED platformas pasākumā TEDx Cēsīs, kurā sabiedrībā zināmi cilvēki dalījās savā pieredzē.

Es arī ļoti labi redzu kopbildi, kā būvējam Latviju, kā veidojam Cēsis. Nekliedzu, ka pie mums tikai zog, ka viss ir slikti. Jā, pagaidām korupciju nevaram simtprocentīgi izskaust, bet ejam pareizajā virzienā, un tas man ļoti patīk. Es gribu ietekmēt vidi Cēsīs, esmu noskatījis māju, ko atjaunot, mums ar sievu jau ir vīzija par to. Mēs katrs varam izdarīt kaut ko, lai vieta, kur dzīvojam, kļūtu labāka.”

Bet sarunas noslēgumā uzņēmējs un ģimenes cilvēks Jānis Pilābers teic: “Es domāju par to, par ko daudzi vecāki nedomā. Mēdz teikt, ka tad, kad bērns sasniedzis desmit gadu vecumu, vecāki ar viņiem ir pavadījuši 80% no laika, ko dzīvē būs kopā ar viņiem. Vienam dēlam ir trīs, otram pieci gadi. Patlaban mēs, vecāki, esam vienīgie cilvēki, ar ko viņi grib būt labākie draugi bez nosacījumiem. Vecākajam dēlam vēl piecus gadus būšu autoritāte, un tas ir ļoti maz. Sākumā to nesa­pratu, bet tagad pārdzīvoju, ja man ir jāatsaka bērnam pavadīt kopā laiku. Tas ir svarīgākais, ko šobrīd varu darīt – darboties, būt ar viņiem kopā. Ģimene man ir vissvarīgākā.”