Pekinas Olimpiskās spēles jau iegājušas vēsturē, tagad laiks vērtēt, analizēt, atcerēties. Arī latvieši šo olimpiādi atcerēsies ar pozitīvām emocijām. Ne tikai ar izcīnītajām medaļām, bet arī ar mūsu sporta spēļu komandu rādīto sniegumu. Tā Latvijas sieviešu basketbola izlase parādīja, ka var spēlēt līdzvērtīgi ar pasaules varenajiem. Pieminēšanas vērts fakts, ka izlases sastāvā bija arī Cēsu basketbola audzēkne Zane Eglīte, kura savas sportiskās gaitas sākusi Cēsu sporta skolā pie treneres Intas Pētersones. “Druva” tikās ar Z. Eglīti, lai uzzinātu viņas iespaidus par Pekinas Olimpiskajām spēlēm.
– Kādas izjūtas gūtas Pekinā?
– Katrā ziņā pozitīvas. Varbūt pirmajās dienās pēc atgriešanās bija tāds kā tukšums, sagurums, jo daudz bija atdots Pekinā, bet tagad, atskatoties ar tādu laika starpību, var teikt, ka palikušas tikai pozitīvas atmiņas.
Bija interesanti redzēt aci pret aci slavenos sportistus, kurus pirms tam biju vērojusi tikai televizorā. Pekinā viņi bija turpat blakus, vai nu brokastojot, vai darbojoties trenažieru zālē. Olimpiādes grandiozākais notikums vienmēr ir atklāšana, ko diemžēl neredzējām. Varbūt nebija šīs īpašās sajūtas, bet nedaudz jau to guvām, vērojot salūtu pa viesnīcas logu.
Sporta halle, kurā spēlējām, bija iespaidīga. Tas ir īpašs notikums, spēlēt daudzu tūkstošu skatītāju priekšā. Tiesa, skatītāju klātbūtni tik ļoti izjust nevarēja, jo tribīnes izbūvētas vairākos stāvos. Vienu vakaru pabijām arī slavenajā “Putna ligzdā”, stadionā, kur notika atklāšanas un noslēguma ceremonijas un sacensības vieglatlētikā. Tas tiešām bija kaut kas fantastisks, ieejot aizrāvās elpa no redzētā. Kaut ko tik milzīgu un grandiozu nebiju gaidījusi.
– Bet olimpiskais basketbola turnīrs?
– Sākumā, kad ieradāmies, bija doma – ko mēs te darām? Iespējams, tāda kā mazvērtības sajūta, bet kad iedzīvojāmies, viss bija labi. Ļoti noderīgs bija turnīrs “Dimanta bumba”, kas notika īsi pirms Olimpiādes, tas mums palīdzēja aklimatizēties. Jau tajā spēlējām ar pasaules līmeņa komandām, tāpēc olimpiskais turnīrs vairs nebija tik liels pārdzīvojums, lai gan atbildību tas uzlika. Pirms tam bijām spēlējušas Eiropas čempionātā, citās augsta līmeņa spēlēs, tāpēc nebija pārāk liels satraukums. Arī treneris mūs centās psiholoģiski noskaņot, ka šis ir tikai kārtējais turnīrs, lai mēs nepārdegam.
– Kādas bija sajūtas pēc zaudētās spēles ar Krieviju? Pirms tam šī izlase tika uzvarēta, arī medijos izskanēja, ka viss iespējams. Un spēle rādīja, ka uzvara bija iegūstama.
– Pēc tam bija tāda kā nepadarīta darba, pat zināma vilšanās sajūta. Jau likās, ka uzvara rokās, bet pašās beigās tā tomēr izslīdēja. Apzināmies, ka tā tomēr ir Krievijas izlase, taču tā nav tā neuzvaramā komanda, kas bija pirms dažiem gadiem. Bija dusmas uz sevi. Nevar teikt, ka mēs būtu bijušas vājākas, vienkārši nepaveicās.
– Bet līdzjutēji laikam vienmēr gribēs vairāk, lai gan jau iekļūšana olimpiskajā turnīrā bija izcils panākums.
– Cilvēkiem tas ir asinīs. Pirms kvalifikācijas runāja, ja izdosies izcīnīt ceļazīmi uz Pekinu, jau būs sasniegts maksimums. Bet, kad bija sajūta, ka varam aizķerties kaut kur augstāk, radās jau citas vēlmes. Un līdzjutējiem likās par maz, ka tikai viena spēle uzvarēta. Brīžiem sāpīgi, ka ir cilvēki, kuri pārmet par mūsu sniegumu, lai gan lielākā daļa novērtēja mūsu veikumu.
Jā, jāatzīst, ka labāko sniegumu mēs Pekinā neparādījām. Tik pārliecinātas, kā bijām Madridē, nebijām. Uz Pekinu atbraucām ar apziņu, ka esam lielu darbu padarījušas, iekļūstot olimpiskajā turnīrā un mums nepārmetīs, ja nepaveiksies. Gribējās nospēlēt brīvi un pārliecinoši.
– “Dimanta bumbā” uzvarējāt Krieviju, vai tas nedaudz netraucēja noskaņoties spēlei olimpiskajā turnīrā?
– Droši vien. Pirmsolimpiskajā turnīrā gājām uz spēli ar apziņu, ka Krievija mūs nenovērtēs un varēsim viņas paķert uz izbrīnu. Tas arī izdevās. Olimpiskajā turnīrā jau bija papildu atbildība, ka jāiet atkal cīnīties par uzvaru. Varbūt arī Krievijas izlase tomēr vairāk noskaņojās spēlei pret mums.
Bet turnīrs deva pārliecību, ka varam spēlēt kā līdzīgas ar jebkuru no pasaules spēcīgākajām izlasēm. Tagad tam esam izgājušas cauri. Nākamajā reizē, ceru, ka tāda pienāks, varēsim iet ar citu attieksmi. Tiesa, jāņem vērā arī tas, ka arī pretinieces uz mums raudzīsies citādi.
– Ko vēl no Olimpiādes izdevās redzēt?
– Neko daudz, jo dienas bija saspringtas. Vienu dienu notika spēle, otrā – treniņi. Vēl redzējām vīriešu basketbolu, bet citus sporta veidus minimāli. Pēc zaudējuma Korejai aizgājām uz “Putna ligzdu”, bet vairāk arī neko. Bet visu dienu varējām sekot olimpiskajiem notikumiem līdzi televīzijā. Katram sporta veidam bija savs kanāls.
– Vai taisnība par labajiem dzīves apstākļiem olimpiskajā ciematā?
– Man nebija ar ko salīdzināt, jo šī bija mana pirmā olimpiāde, bet likās, ka bija labi. Arī citi, kuriem bija iepriekšējo spēļu pieredze, atzina, ka dzīves apstākļi ir ideāli. Pilsētiņa bija izveidota ļoti skaista, katras mājas pagalms bija atšķirīgs, ar strūklakām, dīķiem, puķēm, par visu bija padomāts. Arī brīvprātīgie, kuri tur bija ik uz soļa, bija laipni, izpalīdzīgi un atsaucīgi.
Pašu Pekinu redzējām maz, tikai braucot uz sporta zāli. Kopumā vieta, kurā dzīvojām, bija attīstītā rajonā, bet vienu dienu braucām uz attālāku vietu, nācās izbraukt cauri nabadzīgo rajonam. Tur cilvēki dzīvoja būdiņās bez logiem un durvīm, un jāteic, ka tur gan kājām negribētu iet. Vienu dienu bijām ekskursijā uz Ķīnas mūri, vienu dienu – uz Pekinas centru,
Imperatora pilsētu, kas ilgus gadus bija slēgtā zona.
Lai arī vasara pagāja bez brīvdienām, piedzīvojums bija ļoti interesants. Būt klāt šādā notikumā, gūt tos iespaidus, tas bija kaut kas īpašs.
– Vai pēc četriem gadiem izlase būs gatava atkārtot panākumus?
– Ceru, ka kodols paliks, jo gadu ziņā visas vēl esam spēlēt varošas. Nāks klāt jaunās, jo, cik zināms, aug laba maiņa. Galvenais, lai būtu vēlme strādāt un pilnveidoties.
– Tagad brīdis atpūtai?
– Vēl pavisam nedaudz, jo jau 8.septembrī sāksim gatavoties jaunajai sezonai, kas, tāpat kā visas iepriekšējās, paies klubā “TTT/ Rīga”. Kopumā sieviešu basketbola līmenis ar katru gadu aug. Jā, mēs un Cēsu komanda ir galvas tiesu pārākas, bet jebkura komanda tomēr var izrādīt pretestību. Latvijas sieviešu basketbolā līmenis gadu no gada aug. Aug arī maiņa izlasei. Tā šogad kandidātos bija arī cēsniece Karlīne Nīmane, iespējams, pēc gadiem viņa aizstāvēs izlases krāsas.
Komentāri