Trešdiena, 17. decembris
Vārda dienas: Hilda, Teiksma

Maratons vispirms ir cīņa ar sevi

Druva
10:10
15.04.2015
14
Prokopcuka Img 6137

Priekuļu novada Liepas pamatskolā viesojās Latvijas labākā maratonskrējēja Jeļena Prokopčuka. Šo tikšanos bija noorganizējis Zigfrīds Bitainis, kurš sanākušajiem skolēniem norādīja, ka viņas vārds Latvijas sporta vēsturē ierakstīts ar zelta burtiem. J.Prokopčuka ir daudzkārtēja Latvijas čempione deviņās dažādās disciplīnās, trīs reizes atzīta par Latvijas labāko sportisti, startējusi trijās Olimpiskajās spēlēs, uzvarējusi vairākos maratonos un pusmaratonos.

Pirmā vieta aizņemta

J. Prokopčuka stāstīja, ka sporta gaitas sākusi 12 gadu vecumā. Pirmos gadus sportā viņa atceras kā jauku brīvā laika pavadīšanu, jo treniņos bijušas dažādas spēles, stafetes, interesanti vingrinājumi. Zināms lūzums noticis 14 gadu vecumā, kad nonākusi pirmajā īstajā sporta nometnē ar pamatīgiem ikdienas treniņiem.

“Pēc šīs nometnes startēju sacensībās un izcīnīju uzvaru, kas bija pirmā manā sportiskajā karjerā. Sapratu, ka man skriešana padodas, un sāku tai pievērsties nopietni. Treniņi bija katru dienu, vasarās vairs nevarēju braukt pie vecvecākiem uz laukiem. Taču darbs treniņos deva rezultātu, pēc tam uzvarēju gandrīz visās sacensībās, kurās skrēju. Biju sevi tā apliecinājusi, ka dažkārt, ieejot ģērbtuvēs, pretinieces teica – skaidrs, pirmā vieta aizņemta, mums atliek cīnīties par nākamajām,” stāstīja J. Prokopčuka.

Viņas sniegumu novērtēja treneri, un skrējēja pārstāvēja Latviju jaunatnes, junioru, arī pieaugušo izlasē. Sacensību kalendārs bija ļoti blīvs, dažkārt pat 55 starti gadā.

“Toreiz dzīvoju kopā ar vecākiem, nebija jādomā, ko ēst, ko vilkt mugurā, varēju sevi veltīt tikai sportam,” atceras Jeļena, tolaik pazīstama ar uzvārdu Čelnova. “Pēc sporta akadēmijas beigšanas apprecējos ar garo distanču skrējēju, maratonistu Aleksandru Prokopčuku, un nācās izlemt, ko darīt tālāk ,– iet strādāt vai turpināt nodarboties ar sportu. Jā, biju labākā skrējēja Latvijā, Baltijā, bet ar to nopelnīt naudu nevarēju. Taču dzīvē viss sakārtojās, nāca piedāvājums, kas ļāva veltīt sevi arī turpmāk tikai skriešanai.”

Savā karjerā startējusi trijās Olimpiskajās spēlēs. Debija bija Atlantā (ASV) 19 gadu vecumā. Pēc tam starts Olimpiskajās spēlēs Sidnejā, vēl pēc četriem gadiem – Atēnās. Tajās bija arī augstākais sasniegums – septītā vieta 10 000 metru distancē. Pati sportiste to vērtē kā ļoti augstu, jo bijusi pirmā starp baltādainajām skrējējām.

Grūtākais kilometrs

Pēc Sidnejas spēlēm Jeļenas pirmais treneris Leonīds Strekalovskis piedāvājis pamēģināt spēkus maratonā. Sākumā domājusi, ka tas nav iespējams, jo tie tomēr 42 kilometri, bet vīrs iedrošinājis, un treniņi noritēja abiem kopā. Pirmo maratonu J. Prokopčuka veica Parīzē 2002.gadā.

“Skrēju kopā ar vīru, kurš bija mans “zaķis” jeb tempa turētājs. Atzīšos, no pirmā maratona bija bail, jo daudz ko biju saklausījusies no citiem skrējējiem. Par to, ka 35. kilometrā ir nāves

punkts un tikai pēc tā sākas īstais maratons. Visu laiku gaidīju šo 35. kilometru, tāpēc skrēju lēnāk, nekā plānots, lēnāk, nekā biju tam gatava. Pienāca 35. kilometrs, bet nekas nemainījās, tāpēc sāku

skriet savā ieplānotajā tempā. Pēdējos kilometros vīrs jau teica, lai skrienu viena, viņš nevarot turēt līdzi. Tā arī pēdējos kilometrus veicu ļoti ātrā tempā un savā debijas maratonā finišēju piektajā vietā. Varbūt tas bija labi, ka pirmo maratonu veicu ar zināmu rezervi, ka neatdevu visus spēkus. Maratons ir grūta distance, un, ja pirmajā nefinišētu, būtu ļoti grūti sevi piespiest mēģināt vēlreiz,” saka J. Prokopčuka.

Vadoties pēc tagadējās pieredzes, kad veikti jau 17 maratoni, viņa stāsta, ka visgrūtākie ir pēdējie pieci – septiņi kilometri. Tieši tad sākas īstā cīņa par uzvaru, jo enerģijas avoti ir izsmelti, sāk strādāt neapjaustas iekšējās rezerves.

“Tādā brīdī vairs nerunā, ka skrien, lai gūtu patīkamu baudu, jāsakož zobi un jāskrien. Maratons, tā vispirms ir cīņa ar sevi,” saka J. Prokopčuka.

Būdama Latvijas izlasē, viņa nav sapņojusi par pasaules mēroga panākumiem: “Iespējams, man pietrūka ambīciju, nesapņoju par zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Taču biju ļoti atbildīga, trenējos katru dienu, neizlaižot nevienu, un lēnām ar trenera, vīra palīdzību augu, auga arī rezultāti.”

Uzvara Ņujorkā

Skrējēja uzsver, ka katram sportistam jāsaprot, ka vienmēr nebūs tikai uzvaras, nāks arī sliktāki rezultāti, neveiksmīgas dienas. Bet nedrīkst nolaist rokas, jāiet tālāk un jācer, ka viss būs kārtībā. Kad 2005.gada janvārī uzvarējusi Osakas maratonā Japānā, pašai tas bija liels pārsteigums. Tā bija pirmā lielā uzvara maratonistes karjerā.

“Pēc šīs uzvaras saņēmu ielūgumu startēt Ņujorkas maratonā 2005.gada novembrī. Tā bija liela atzinība, jo Ņujorkas maratons ir augstākā pakāpe. Gatavojoties tam, nedomāju, ka obligāti uzvarēšu, bet sev jautāju, ko man vajadzētu darīt, lai varu cīnīties par uzvaru? Nevaru to izskaidrot, bet pirms starta man bija pārliecība, ka viss būs labi. Kad tuvojāmies finišam un atrados otrajā vietā, nodomāju, ka arī tas ir labs panākums. Taču pēdējā jūdze gāja nedaudz pret kalnu, sajutu, ka pretiniece sāk atpalikt, pārņēma tāda nereāla sajūta, vai tiešām varu uzvarēt!? Kad šķērsoju finiša līniju, zinu, ka biju laimīga, bet nevarēju to vēl apjaust. Bija tāda nereāla sajūta,” atceras skrējēja.

Viņa gan piebilst, ka pēc šīs uzvaras, iespējams, kāds domāja, ka vienkārši paveicies, lai gan tādā līmenī ar veiksmi vien neko nevar panākt. Bet, kad pēc gada Jeļena Ņujorkas maratonā atkal finišēja pirmā, visiem bija skaidrs, ka tas ir ilga, neatlaidīga darba rezultāts.

“Uzvara Ņujorkas maratonā izmainīja manu dzīvi,” saka J. Prokopčuka. “No labas skrējējas kļuvu par elites līmeņa skrējēju, kurai atvērās visu maratonu durvis. Tas bija ļoti interesants un intensīvs dzīves posms. Divreiz biju otrā Bostonas maratonā, 2007.gadā Ņujorkas maratonā finišēju trešā.

Taču tad sapratu, ka esmu nogurusi, ka vajag paņemt pārtraukumu. Ar vīru sākām domāt par bērniem, tagad dēlam Viktoram ir gandrīz četri gadi. Pēc dēla pie-dzimšanas gribēju likt punktu sportiskajai karjerai, bet, pateicoties vīra un vecāku atbalstam, tomēr nolēmu atgriezties. Tas bija grūtāk, taču man izdevās to paveikt, turpinu skriet augstā līmenī. Tagad priecājos par katru savu sasniegumu.”

2013.gadā viņa Ņujorkas maratonā finišēja trešā, pērn – ceturtā, Nagojas maratonā Japānā izcīnīta otrā vieta. Kā jau minēts, kopā noskrieti 17 maratoni, var likties, ka ne pārāk daudz, bet skrējēja norāda, lai noskrietu visaugstākajā līmenī, gadā var noskriet divus, maksimums trīs maratonus. Interesanti, ka Ņujorkas maratona uzvarētājai joprojām nav nevienas uzvaras Latvijas maratonos. Tiesa, nevienā nav arī startēts.

Šobrīd Jeļenai jauns mērķis, proti, izpildīt normatīvu 10 000 m skrējienā stadionā, lai varētu startēt pasaules čempionātā vieglatlētikā, kas šogad notiks Pekinā.

Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vecpiebaldzēni tiek uz 1. līgu

06:13
15.12.2025
81

Gada izskaņā aizvadītas iz­šķirošās sacensības Latvijas darts organizācijas rīkotajos turnīros.Uz Latvijas komandu čempionāta finālturnīru Rīgā devās arī Vecpiebalgas šautriņu mešanas kluba komanda: Gunārs Zom­mers, Jānis Zommers, An­dis Lauva un Kaspars Kalējs. Pirms sacensību sākuma tika sveiktas labākās komandas regulārajā čempionātā, un te uzvarētāju kauss vecpiebaldzēniem, kuri bija labākie 2C līgā. Sacensībās Rīgā pirmajā dienā notika […]

Estere Volfa sasniedz karjeras rekordu

05:34
10.12.2025
1141

Noslēdzies Pasaules kausa (PK) biatlonā pirmais posms Zviedrijas pilsētā Estersundā, kur sevi teicami apliecināja jaunā cēsniece Estere Volfa. Jau rakstījām, ka pirmajam PK trimestrim jeb trim pirmajiem posmiem vietas sieviešu izlasē garantēja trīs cēsnieces – Baiba Bendika, Estere Volfa un Elza Bleidele. Pirms nedēļas rakstījām par viņu startu stafetēs, tagad par aizvadītajām individuālajām distancēm. Programma […]

Savās mājās paklāji palīdz

05:19
08.12.2025
77

Cēsu sporta kompleksā aizvadīts 24.starptautiskais Paula Budovska piemiņas turnīrs brīvajā cīņā, pulcējot vairāk nekā 260 sportistus no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Francijas un Ukrainas. Turnīrs iedibināts ar mērķi godināt bijušā Latvijas grieķu – romiešu cīņas meistara, Latvijas izlases vecākā trenera grieķu – romiešu cīņā, Latvijas Cīņas federācijas priekšsēdētāja, Lat­vijas Centrālā cīņu kluba (LCCK) dibinātāja Paula […]

Sākusies biatlona sezona

05:54
03.12.2025
94

Ar Pasaules kausa izcīņas pirmo posmu Zviedrijas pilsētā Estersundā startējusi biatlona sezona. Šoreiz īpaša, jo šī ir olimpiskā sezona. Šogad Pasaules kausā Latviju varēs pārstāvēt tikai trīs biatlonisti un trīs biatlonistes, tāpēc tika izstrādāti iekšējās atlases kritēji, lai noteiktu pamatsastāvu, kā arī ceturto sportistu, kurš Pasaules kausā pievienosies izlasei stafetes sacensībās, pārējā laikā startējot IBU […]

Jaunpiebalgā ziema jau noskrieta

06:38
26.11.2025
152

Tradicionālā ziemas skriešanas seriāla “Noskrien ziemu” 9.sezonas pirmais posms šogad notika Jaunpiebalgā, pulcējot vairāk nekā 750 dalībnieku. Seriāla pirmais posms Jaunpiebalgā notika, pateicoties sporta kluba “Piebalga” pārstāvim Sandim Grīnbergam, kurš vairākkārt bija aicinājis “Noskrien ziemu” pie sevis. Šoreiz aicinājums tika pieņemts, un, kā pēc sacensībām atzina seriāla rīkotājs Roberts Treijs, tā bija pareiza izvēle, viss […]

“Apkārt Rozulai” noskriets

06:41
22.11.2025
137

Patriotisma mēnesī valsts svētku noskaņās notiek dažādi sportiski pasākumi. Daudzviet 18.novembrī tiek izskrietas distances, kas nospraustas Latvijas kontūras veidā, tāda bija arī Cēsīs, bet 11.novembrī skrējiens notika Rozulā. Jau vairāk nekā 25 gadus Lāčplēša dienā pie Rozulas skolas notiek tradicionālais skrējiens “Apkārt Rozulai”. Šogad tas pulcēja vairāk nekā simts dažāda vecuma skrējēju gan no Cēsu […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
13
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
32
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
29
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
45
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
45
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi