Veselavas pagasta zemnieku saimniecības “Jaunkausuļi” dīķos zvejo zivis.
Pamazām tiek pazemināts ūdens līmenis, lai zivis sapeld zvejas vietā, tad tās izsmeļ, šķiro vaislai, audzēšanai, pārdošanai. Pēc tam pārdošanai paredzēto lomu ved uz baseiniem, zivis uz vismaz diennakti ielaiž tīrā ūdenī, lai tām nebūtu dūņu piegaršas, un tikai pēc tam tās pusdienas galdam var izvēlēties pircēji. Darbi rit raiti, jo tie, kas piedalās, to dara ne pirmoreiz.
“Katru rudeni rīkojam talkas, sanākam ģimene, kaimiņi, katrs jau zina, kā viss notiek, kas darāms,” pastāsta “Jaunkausuļu” saimniece Iluta Mārtiņjēkaba. Viņa kopā ar ģimeni dīķu apsaimniekošanu pārņēmusi no tēva, ilggadēja zivkopja.
Iluta uzsver, ka dīķsaimniecība visiem ir vaļasprieks, par zivju dīķiem ikviens rūpējas brīvajā laikā. “Tam, kas jādara, ir jāpatīk, jo darbs ir slapjš, kad dīķī nolaiž ūdeni, jāņemas pa dūņām. Bet mums visiem patīk,” stāsta Iluta. Vasarā dīķus regulāri apseko, kā arī zivis baro dēls Rihards. Viņš pastāsta, ka vectēvs iemācījis, kas un kā jādara, un viņš labprāt turpina ģimenē iesākto. “Visu laiku jāseko līdzi, kas notiek, kā zivis jūtas. Atsevišķā dīķī aug mazās zivis, pavasarī tās tiek zvejotas, šķirotas un sadalītas pa citām ūdenstilpēm. Ir atsevišķi nārsta dīķi. Visu izdarām paši – izaudzējam un pārdodam,” saka Rihards.
Kad jau pirmās karpas, līdakas, karūsas, asari nonākuši krastā vannās, saimniece vērtē, ka vēl grūti pateikt, kāda būs nozveja. “Zivīm patīk siltas vasaras, bet karstajā laikā dīķos ūdens līmenis pazeminājās. Par skābekļa trūkumu nav jāraizējas, jo ir dīķu kaskādes, bet ziemā izmantojam aeratorus,” stāsta saimniece un uzsver, ka visi dīķi savulaik ir uzpludināti zemākās vietās, nevis rakti, tā zivīm dabiskāka vide un barības bāze. Sava daļa jāatdod dabai – gārņiem, ūdriem -, jo tos aizbaidīt nav iespējams, bebri mēģina uzcelt kādu dambi. Par neaicinātiem makšķerniekiem gan saimniekiem nav jāuztraucas, Rihards uzsver: “Visi jau zina, kam dīķi pieder, redz, ka tiek apsaimniekoti. Dīķi ir pie mājas, arī Apiņkalna un Vanagu dīķi nav tālu.” Iluta pastāsta, ka paši arī savos dīķos nemakšķerē. “Nav interesanti, jo zini, kādas tur zivis, upē vai ezerā citādi,” bilst veselaviete un atzīst, ka pati makšķerē no bērnības.
Jau daudzus gadus Mārtiņjēkabi savos dīķos nozvejotās zivis tirgo tikai Veselavas Bērzkrogā. “Tās ir dzīvas zivis, tāpēc tālu nevar vest,” skaidro Iluta un vērtē, ka 20 gados bijis labi redzams, kā mainās ekonomiskā situācija valstī. “Nav pat runa par cenu, un mūsu zivis nav tās dārgākās, bet pircēju ir mazāk,” atklāj saimniece un pastāsta, ka pagājušogad ar nopelnīto nepieticis, lai dīķos, kur vajag, nomainītu meniķus.
“Dzīvo zivju piedāvājums kopumā nav liels. Mūsu zivis piebarotas tikai ar graudiem, ne speciālo barību. Ir pircēji, kuriem tieši tas ir svarīgi,” stāsta saimniece un paskaidro, ka vispieprasītākās ir kilogramu, pusotru smagās zivis. Ir pircēji, kuri labprāt nopērk nelielas zivtiņas, lai ielaistu savos dīķos.
Kad visi dīķi būs nolaisti, tie pamazām pildīsies ar ūdeni, lai pavasarī atkal te jaunu dzīvi sāktu zivju rudens mazuļi.
Komentāri