“Ziemā var atvēlēt laiku mācībām,” tā atzina vairāki zemnieki, kuri apmeklē profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumu “Uz tirgu vērsta bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošana (augkopībā un lopkopībā)” .
Tā ir iespēja dalībniekiem apgūt un atsvaidzināt zināšanas, iepazīt citus ražotājus, iegūt pieredzi saimniecībās, veidot jaunus kontaktus, papildus izstrādājot saimniecības ražošanas plānu un nokārtojot testu, iegūt dokumentu atbilstoši bioloģiskās saimniekošanas nosacījumiem.
“Lauksaimniecībā un pārstrādē nodarbinātajiem tiek piedāvātas dažādas mācību programmas. Tā kā Cēsu pusē ir daudz bioloģisko saimniecību un Priekuļos strādā viena no sertifikācijas institūcijām, bioloģiskā saimniekošana mūsu pusē ir būtiska un interesē daudzus,” saka Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace Kalniņa un uzsver, ka, lai cik pieredzējuši ir zemnieki, gadu gaitā taču mainās tehnoloģijas, ir jauni zinātnes atklājumi, arī prakse rāda, ka zināšanas nepieciešamas. “Zinot var izdarīt ātrāk, vienkāršāk un ar labāku rezultātu,” atgādina D.Kalniņa.
Zemniekiem interese par mācībām ir liela, visus gribētājus uzņemt nevarēja. Nodarbībās tiek runāts gan par likumdevēju nosacījumiem, gan dažādām lauksaimniecības nozarēm, to attīstības tendencēm, izvērtēti praktiski jautājumi, kā arī tiks apmeklētas zemnieku saimniecības Rūjienas, Naukšēnu, Limbažu un Amatas novados. Grupā mācās 20 zemnieki, gan jaunie, gan jau pieredzējušie.
“Zemniekam visu laiku jāmācās. Nesen biju kursos par grāmatvedību, putniem, mežiem. Saimniecībā ir divi zirgi, mācījos zirgkopību, visu laiku esmu mācījusies. Zināšanas ir ļoti vajadzīgas. Diemžēl ne vienmēr esmu apmierināta ar semināru vai kursu kvalitāti,” pastāsta Raiskuma pagasta zemniece Māra Alsberga un piebilst, ka, lai gan ziemā saimniecībā ir jēru laiks, tomēr vienmēr cenšas izrauties. Zemniece uzsver, ka tiem, kuri dara, ir svarīgi redzēt citu pieredzi, nevis dzirdēt to, kas rakstīts grāmatās. Nodarbība par augsnes apstrādes paņēmieniem, augu maiņu, kultūraugu mēslošanu viņa vērtē kā katram zemniekam ļoti nepieciešamu. “Saimniecībā ir aitas un liellopi, ir kūtsmēsli, arī audzējam lucernu zaļmēslojumam. Tauriņziežu pļavās ir ļoti daudz, kur intensīvi ganās liellopi, zied baltais āboliņš, ja tā daudz, lopi vairs neēd, veidojas rūgtvielas. Laukus regulāri pārsējam. Augu maiņu cenšamies ievērot,” pieredzē dalās M.Alsberga.
Dāvis Seredins no Vaives pagasta mācībās cer iegūt informāciju un jaunas zināšanas. “Platības nav lielas, vēl neesmu ieguvis bioloģiskās saimniecības sertifikātu, gribu vairāk uzzināt,” saka vaivēnietis.
Madars Krūmiņš saimnieko Skujenes pagastā, bioloģiskajā piemājas saimniecībā audzē dārzeņus: kartupeļus, bietes, kolrābjus. “Ir bioloģiskās saimniecības sertifikāts, bet dzīves pieredze rāda, ka sākumā kādas mācības ir bez maksas un var saņemt sertifikātu, bet ar laiku ir prasība, ka šādi kursi jāapmeklē obligāti, bet jau par maksu. Ja neesi apmeklējis kursus, nevari saņemt subsīdijas. Ziemā ir brīvs laiks, var mācīties,” pastāsta skujenietis un piebilst, ka mazas saimniecības daudziem nepatīk, jo tās ir pašpietiekamas, kredītus neņem, zemnieki paši tiek galā.
Bioloģiskajā lauksaimniecībā praktizējoša pensionēta agronome Inta Serģe savulaik sertificēja bioloģiskās saimniecības. “Bioloģiskajiem zemniekiem ir cita domāšana, viņi visu sajūt ar sirdi, ir labsirdīgāki. Tie, kuri strādā, saprot zemi, kuri prot līdzsvarot naudu un zināšanas, sasniedz labus rezultātus. Ir tādi, kuri cītīgi seko līdzi un audzē tās kultūras, kurām lielākas subsīdijas. Bet katru gadu kādai citai kultūrai labāka, citai sliktāka vasara. Aizvadītā bija kārtīgs pārbaudījums, tā sekas būs jūtamas arī nākamajos gados,” pārdomās dalās I.Serģe un pastāsta, ka pirms kāda laika bioloģiskie zemnieki desmitos hektāru sāka audzēt tējas, tad ķimenes, koriandru, tagad modē mārdadži.
“Skumji, ka trūkst zināšanu gan audzētājiem, gan tiem, kuri pārbauda, ko un kā zemnieks audzē. Ķimenes ir divgadīgs augs. Bet, ja ierēdnis, pirmajā gadā pārbaudot, secina, ka tur nekā nav, jāar ārā, nezāļu daudz, ķimeņu ceri mazi, audzētājs arī nepretojas, jo pietrūkst zināšanu, lai iebilstu,” pastāsta pieredzējusī agronome.
I.Serģe uzsver, ka lielākā daļa bioloģisko zemnieku ir godīgi un ļoti jauki cilvēki, kuri domā par nākotni. “Diemžēl esmu bijusi tā sauktajās dubultajās saimniecībās, kurās, piemēram, vīrs ir konvencionālais zemnieks, sieva bioloģiskā saimniece. Ja kaut kas nav atbilstoši, saka – tas nav mans lauks, bet vīra. Ej nu sazini! Ir arī tā, ka konvencionālais zemnieks apsaimnieko bioloģiskā zemnieka laukus,” pieredzē piedzīvoto atklāj agronome.
Zemniekiem I.Serģe stāstīja par augu maiņu, augsnes mēslošanu. Viņa atzīst, ka tā ir tēma, par kuru daudz tiek runāts. “Šķiet, ka to pārmērīgi saasina. Cilvēki taču to ievēro un zina. Par augu maiņu viedokļi ir dažādi. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka divus gadus nevar būt papuve. Ja nav lopu, par zālāju nemaksā, par papuvi maksā. Papuve jāsakopj, tas skaidrs, bet kāpēc jāar pavasarī, nevis tad, kad ir zāle, ko ieart? Un tādu jautājumu ir daudz,” viedokli pauž I.Serģe un uzsver, ka zemniekiem ir svarīgi mācīties, dalīties pieredzē.
Komentāri