Adventes laikā “Druva” rakstīs par cilvēkiem, kuri dara labu. Nevis vienreiz labu, bet daudzreiz, tātad palīdz un atbalsta otru ikdienā. Labs ir naudas ziedojums, ja nauda ir un tās nav žēl, taču vēl dāsnāks ir ziedojums no sirds, izdarot labu darbu, pasakot labu vārdu. Ja jums prātā kāds šāds cilvēks, tad zvaniet vai rakstiet uz redakciju.
Gada klusajā laikā mums jau piezvanīja vairāki Spāres cilvēki, kuri stāstīja par Ainīti. Sievieti, kura gandrīz pusgadsimtu strādā tirdzniecībā un visilgāk Spāres lauku veikalā. Kad tas privatizēts, neviens nav iedomājies, ka Ainītes vietā varētu nākt kāda gados jauna, ļoti šika pārdevēja, jo vietējie Ainai Nettei uzticas. Viņi nāk uz veikalu parunāties par to, kā klājas bērniem, mazbērniem, lopiņiem, kā gājis pēdējā ballē, un nopirkt ēdamas, dzeramas un saimniecībā izmantojamas lietas.
“Man Adventes laiks ir pārdomām. Vai jūtos vajadzīga? Nu, nezinu. Laikam ieriebusi nevienam neesmu. Es tiešām daudz laba dzirdu no cilvēkiem. Man laikam paveicies, ka neviens nav sliktu vārdu teicis,” apmulsumu par mūsu ierašanos nespēja slēpt Aina Nette, kura bija gatava izstāstīt par katru veikalā nopērkamo produktu vairāk nekā par sevi, tāpēc talkā nāca viņas labvēļi.
“Viņai nav viegli dzīvē klājies, ja pati tomēr nestāsta, tad es jau nedrīkstu. Bet tas, ka viņai varam izkratīt savas sirdis, ir tāpēc, ka cilvēks daudz cietis. Ne jau velti zinām, ka mīlestība dziedē tos, kuri to sniedz un kuri saņem,” par Ainu prātoja Spāres speciālās internātskolas skolotāja Anna Oborenko, kura piebilda, ka viņa apbrīno arī Ainas prasmi katru izklaušināt par nepieciešamo, kam jābūt veikala plauktos, lai vietējiem nenākas braukt uz lielajiem veikaliem pilsētā.
“Braucam jau arī pirkties uz Cēsīm, bet es, piemēram, zinu, ka ir lauku veikali, kur ikdienā nenopirksi tīrkultūru, bet man to ir labi lietot, un Aina sadabū,” tā skolotāja Anna. Līdzīgi teica bijusī Spāres pastniece Vaira Kurpniece, kura todien, kad tikāmies ar Ainu, uz veikalu bija atnākusi, lai nopirktu smalkmaizītes, jo trešdiena Spāres veikalā tiek mīļi dēvēta par bulciņu dienu.
“Kad strādāju, pastu riteņa mugurā sēdot izvadāju, tad katru dienu veikalā ienācu. Man jau liekas, ka Ainai darbs grūtāks vien paliek. Saka, ka cilvēku mazāk nāk, bet jāstrādā bez pusdienlaika,” tā Vaira, bet kārtējoreiz vērās mazā veikaliņa durvis, kundzes izsaucās: “Lūcija nāk!”
“Redziet, atvedu Ainai arī savu jauno sunīti parādīt. Vēl pat vārdu neesmu devusi, tagad spriežam, varbūt saukt par Riksīti? Ir tā, ka pie viņas sirdi izkratām, un tālāk viņa nestāsta,” noteica Lūcija, bet pārdevēja mīļi pasmaidīja, par pirkumu paņemot tos dažus santīmus, ko našķiem var iztērēt lauku cilvēki.
“Bez darba un cilvēkiem es laikam nevarētu dzīvot, tāpēc joprojām strādāju. Draudzenes jau var būt dzīvē tikai dažas, bet satikt labus cilvēkus, tā ir patiesā dāvana. Mantiskās dāvanas taču nav svarīgas, bet labs vārds un sirsnība,” sacīja Aina Nette un novēlēja, lai katram ikdienā izdodas ieraudzīt labo līdzās. Ne tikai Ziemassvētku gaidīšanas laikā.
Komentāri