Ikdienā ik pa laikam dzirdam, ka kādam nozagta mašīna, bet pārsvarā domājam, ka tā gadās tikai citiem, ar mums jau tā nenotiks. Arī cēsnieks Jānis Bērziņš (īsto vārdu puisis negrib lasītājiem atklāt) bija pārliecināts, ka ar viņu diez vai jebkad tā notiks. Nopirka jaunu mašīnu, brauca un domāja: “Pienāks algas diena, apdrošināšu auto.” Taču viss izvērtās citādāk un līdz apdrošināšanai Jānis netika. No rīta piecēlās un atskārta, ka viņa jaunā mašīna aizbraukta…
“Tā nu man gadījās. Nopirku automašīnu, bet braukšanas prieks bija tikai trīs nedēļas. Protams, plānoju, tiklīdz saņemšu algu, tā apdrošināšu, bet zagļi pasteidzās…”pārdomās dalās Jānis un turpina: “Biju aizbraucis ciemos pie draudzenes, un mašīna stāvēja ārā pie mājas. Pa logu to varēja redzēt. Kad no rīta piecēlos un draudzenes mamma jautāja, kur mana mašīna, domāju, ka viņa ākstās, un jokojot atteicu, ka man nav mašīnas. Piegāju pie loga un tās tiešām tur nebija. Sākumā, protams, īsti nesapratu, kas notiek. Bija šoks. Izskrēju ārā un konstatēju , ka tās patiešām vairs nav. Nezināju, ko darīt. Piezvanīju brālim un izsaucu policiju,” puisis atminas liktenīgās dienas notikumus.
“Cerēju, ka policija man palīdzēs. Skries, darīs, meklēs, bet diemžēl no viņiem lielas jēgas nebija. Pajautāja, ap cikiem mašīna aizdzīta, kad šo faktu pats konstatēju. Paņēma no manis mašīnas papīrus un atslēgas, soloties turpināt izmeklēšanu. Policistiem teicu, lai brauc uz Melturiem skatīties kameras, vai auto nav aizdzīts uz Rīgas pusi, bet atbilde bija: “Laika gaitā paskatīsimies.” Tā līdz pat šai dienai nekas nav mainījies. Ir pagājis gandrīz mēnesis un ilūzijas esmu zaudējis. Sākumā bija cerība, ka autiņu atradīs, viss būs kārtībā. Tagad saprotu, ka neviens man nepalīdzēs un brīnumi nenotiks. Ja pats ar saviem spēkiem neko nedarīšu, nekā nebūs,” atzīst nozagtās automašīnas īpašnieks.
Jānim šo notikumu vēl nepatīkamāku dara fakts, ka automašīnas iegādei naudu aizņēmies, kas būs jāatdod, neskatoties ne uz ko.
“Ko es domāju par kredītiem un līzingiem? Tas ir normāls piedāvājums. Kā citādi jauns cilvēks vai ģimene var izdzīvot? Tikai no algas to izdarīt nevar. Tās ir ilūzijas. Ir nepieciešams auto, vieta, kur dzīvot, un vēl, un vēl. Lai cik es pelnītu, visam nekad nesanāks. Tāpēc jo īpaši ir skumji, ka automašīnas vairs nav, bet parāds palicis. Tāpat jau biju dzirdējis, ka kādam pa reizei Cēsīs mašīnu nozog, bet nekad nedomāju, ka tas notiks ar mani. Taču izrādās, ka dzīvē visam ir pirmā reize. Kā ar bomi pa galvu,” saka Jānis un piebilst, ka tagad daudzi taujā, kāpēc nebiju apdrošinājis mašīnu. Sākumā biju dusmīgs uz visu pasauli. Vecās tantiņas parasti redz, ka kāds zog benzīnu, bet nozog mašīnu, un neviens neko nav redzējis. Es, draudzene, arī policija, staigājām pa dzīvokļiem, bet neviens neko nav redzējis vai varbūt baidās teikt. Signalizācija? Domāju, ka tas ir mazs mierinājums. Apdrošinātājiem tā vairāk vajadzīga ķeksim, nekā kaut kam nopietnam. Ja gribēs, aizdzīs mašīnu ar visu signalizāciju,” domās dalās jaunietis.
Jautāts, kā cilvēks vispār spēj nosargāt mantu, Jānis atbild, ka tāda veida nav.
“Nekā nenosargāsi, bet varbūt pa nakti jāguļ automašīnā. Protams, svarīga ir apdrošināšana. Autovadītājam ir jābūt gudrākam un jādomā soli uz priekšu. Nevajag paļauties tikai uz veiksmi un domāt – pēc dienas, divām apdrošināšu, bet tikmēr tāpat pabraukšu. Kopš man nozaga mašīnu, visi mani draugi ir apdrošinājuši savus autiņus. Pat vecos. Izrādās, ka cilvēki tomēr mācās no otra kļūdām,” joko Jānis un turpina: “Pēc šiem notikumiem esmu nonācis pie slēdziena, ka apdrošināšanas iestādes ir uz vienu roku ar mašīnu aiz-dzinējiem vai zagļiem, sauciet tos, kā gribat. Kurš tās apdrošināšanas izdomāja? Ne jau parasts cilvēks, bet zagļi. Tas ir veids, kā iegūt informāciju. Draugam bija apdrošināta mašīna, stāvēja mežā, neviens to neņēma. Domāju, ka mana mašīna jau bija noskatīta, pasūtīta un to aizdzina. Jā, arī pase bija automašīnā, bet to ātri nokārtoju. Šobrīd man jau ir jauna pase. Jāsaka, ka tā bija mazākā problēma visā šajā stāstā,” saka Jānis.
Jautāts, ko pats mācījies no šīs rūgtās pieredzes, puisis atbild, ka nolēmis pirkt jaunu autiņu, bet nedomājot pirmais solis būs automašīnas apdrošināšana.
“Pērkot automašīnu, zināju, ka tā ir riska grupā. Ka šīs markas auto ir vieni no vairāk zagtajiem, bet es pērku autiņu, kurš man patīk, nevis stāvu placī un domāju – zags vai nezags,” atzīst jaunietis.
Sarunas noslēgumā Jānis atklāja, ka pirms pāris dienām saņēmis zvanu, viņam piedāvāts maksāt izpirkuma naudu.
“Jā, pie mums viss notiek kā kino… Viņi gan prasīja pārāk lielu naudas summu, man tas vairs nav izdevīgi. Tā mašīna nav tik daudz vērta. Zinu, ka naudu nemaksāšu un man neko vairs nevajag. Tas ir bardaks un murgs, kas šobrīd notiek. Bēdīgi ir, bet dzīve ar to nebeidzas,” atzīst puisis.
Komentāri