14.Piebalgas novada svētki izskanēja vienotības zīmē.
Ar Dieva svētību
Deviņu pagastu ļaudis sabrauca Vecpiebalgā, gan lai priecātos par tās prasmi ciemiņu uzņemšanai saposties, gan sevi parādītu. Tik atšķirīgs katrs Piebalgas pagasts un reizē tik līdzīgs ar cilvēku spītu, varēšanu un lepnumu.
Par to dievkalpojumā runāja Vecpiebalgas, Skujenes un Lodes baznīcas mācītājs Andris Krauliņš. Viņam šis bija ceturtais novada svētku dievkalpojums.
“Jau gadu esmu Vecpiebalgā. Pirms tam vecākie amata brāļi mani pamācīja: “Tu vari darīt visu, tikai
nekad, ne pie kādiem nosacījumiem nedrīksti sajaukt Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Bet Dievs mums māca vienotību. Katrs pazīstam tās sajūtas pirms padsmit gadiem, kad jutāmies vienoti, jo apzinājāmies, ka mums ir vienota Latvija, viena zeme, ka mums ir viens Dievs, nācām kopā, lai te atjaunotu baznīcu. Taču, laikiem ejot, dalāmies aizvien mazākos posmos. Ne tikai čangaliešos un slātaviešos, bet arī tepat ikdienā bieži sakām– tie tur Inešos, vai tie no Gvardes gala,” sprediķī sacīja mācītājs un piebilda, ka ne jau aicina uz pagastu apvienošanos, bet vienotību, lai nestrīdamies, nešķeļamies. Vienotība izpaužas ne tikai, ka piederam vienam pagastam, vienam novadam, bet arī ģimenē. Tas ir Dieva prāts, lai cilvēki būtu
vienoti. Piebaldzēnu gods
Pagastmājas zālītē tika atklāta viena no lielākajām tautastērpu izstādēm, kāda jel kad bijusi kādā pagastā. 11 piebaldzēnu tautastērpi visā krāšņumā. Tajos pakalnu un ezeru rāmie toņi, kuri vieno pagātni un šodienu, tēvutēvus un šo paaudzi.
“Idejai ierosmi deva Cēsu 800 gade, bet tā dzima Lietuvā. Tad pašvaldības vadītājs Voldemārs Cīrulis pateica skaidri: “Novada svētkos Vecpiebalgā būs tautas tērpu izstāde.” Gada garumā tas tika paveikts,” tā atklāšanā stāstīja projekta īstenotāja, audēja Dagnija Kupče. Atklāšanā viņai līdzās stāvēja Voldemārs Cīrulis. Piebaldzēna tērpā, gardibeni galvā. Pērļu josta mirdzēja saulē, kas bagātīgi iespīdēja pa logu. Daudzi pateicības vārdi skanēja viņam par atbalstu, sapratni. “Mūsu zeme ir maza, bet mēs esam diži un stipri caur cilvēku darbiem,” uzsvēra Kultūras ministrijas referente Dagmāra Prīberga.
Tautastērpu izstādi vēl arvien var apskatīt ikviens. Mākonis pārslīdēja…
Kā jau mājniekiem piedien, vecpiebaldzēni bija sagatavojuši plašu programmu. Aplausi negribēja rimties. Kurš bija tikai dzirdējis, nu arī ieraudzīja, ka vīru vidū arī Voldemārs Cīrulis. Piebaldzēna goda tērpā raksta deju soļus… Mūzika izskan, Voldemārs vēl savējiem parāda īkšķus gaisā un… tumšais mākonis, kurš it kā pāri Piebalgai nesa svētīgu lietu, trāpa sirdī… Koncerta beigās visi dzied “Mazs bij` tēva novadiņis”, aizskatuvē jau mediķi cīnās par Voldemāra dzīvību. Viltīgais mākonis neatnesa veldzi, tas pārdedzināja kādu karstu sirdi, kura kalpoja Vecpiebalgai.
“Pirms koncerta priekšsēdētājs teica: “Vēl nodejošu un tad viss.” Viņš izdarīja visu, tikai mazliet atstāja mums. Lai turpinām,” tā pirmdien “Druvai” sacīja kultūras nama vadītāja Zigrīda Ruicēna.
Svētdien Vecpiebalgas kapsētās bija dvēseļu pieminēšana – kapu svētku dievkalpojums. Tas sākās ar klusuma brīdi, pieminot pagasta vadītāju Voldemāru Cīruli. “Mīlestība, ko veltām otram cilvēkam, ir daļa no pilnīgā prieka, ko dod Dieva mīlestība,” uzsvēra mācītājs Andris Krauliņš. Viņš sprediķī rosināja katru pārdomāt, cik mēs katrs laika veltām tiem cilvēkiem, kuri ir mums blakus. To stundu, kad cilvēks aizies, mēs nezinām. Garais galds
Arī tas svētkos bija vienotības simbols. Visu pagastu saimnieces ar kārumiem un gardumiem bija saklājušas garo galdu, kur vien par dažiem santīmiem varēja mieloties un izbaudīt ierasto un neparasto.
Cik labas un izdomas bagātas saimnieces ir piebaldzietes, varēja pārliecināties katrs. “Mēs aktīvākās esam atbraukušas. Atvedām uzkodas, dažādus sierus. Jau sāk aptrūkties,” “Druvai” pastāstīja kaivēnietes Inese Suta un Agnese Caunīte – Bērziņa un piebilda, ka necerējušas, ka svētkos viņu gatavotajām uzkodām būs tāda piekrišana. “Vidusdukuļu” saimniece Ilze Koļesņikova no Jaupiebalgas prata pārsteigt gan ar pašu sieto sieru, gardum gardu torti, kā arī piedāvāja zāļu tējas un jāņogu limonādi. “Mājās arī draugiem un kaimiņiem sienu sieru, daudziem vajag zāļu tējas, “ stāstīja saimniece. Viņas torti nogaršot izdevās retajam, jo kāds svētku apmeklētājs to nopirka.
Kad garais galds bija notiesāts, katrs varēja cienāties ar īstu piebaldzēnu jēra zupu. Gluži par velti. Gardu, jo gardu. Tikai trīs ciemiņi izteica aizdomas, ka tā esot cūkgaļas, ne jēra zupa.
Ja nobaudīta jēra zupa, tad esi bijis Piebalgā!
Tirgū kā jau tirgū
Birzītē visus aicināja tirgus. Garām pabraukt nevarēja, jo šosejas abās malās stāvēja automašīnu rinda. Gan piebaldzēnu dārzos un pļavās audzēts, gan meistarots un brūvēts te vilināja pirktgribētājus.
“Vecpiebalgā vienmēr ir vislabākais tirgus laukos, ja var teikt, ka te ir lauki. Pircēju daudz, arī šoreiz visu medu pārdevu, kaut to tirgoja vairāki,” pastāstīja Jānis Vītiņš no Siguldas pagasta. “Mazalaukstu” saimniece Lilita Plūme tirdziniekiem piedāvāja pašas gatavotus salātus un zāļu tējas. “Zāles veselības uzturēšanai ir tepat blakus. Jāaiziet tikai uz pļavu, dārzu vai mežu. Ģimenē dzeram zāļu tējas, daudz lasu par zālīšu vākšanu, kopā likšanu, un tie, kuri manas vāktās dzēruši, atzīst, ka ne tikai garšīgas, arī uzmundrinošas,” domās dalījās Lilita Plūme un piebilda, ka pērn pagasta svētkos bijis vairāk tirgotāju, vairākas sievas piedalījušās ar kārumiem.
Truši un erotiski dvieļi, zirglietas un sudraba rotas, klūdziņu pinumi un jaunākās grāmatas, pašbrūvēts miestiņš un jēra gaļas žāvējumi… Bet Valdis Naglis uz 90 gadus veca Rīgā ražota vestafona spēlēja “Bellacord” un citas plates… Viss kā tirgū. “Pagasta svētki un arī tirgus – ļoti jauki. Te var cilvēkus satikt, iepirkties, atpūsties,” “Druvai” atzina stalbēniete Inta Kļaviņa.
Tāds esmu
Gājiens ik novada svētkos ir tā reize, kad pagastu visspilgtāk parādīt. Amatierkolektīvi, pašvaldību vadītāji un darbinieki, aktieri tēlos un vienkārši klātesošie. Jaunpiebalgas karogu nesa pašvaldības vadītājs Laimis Šāvējs, dzērbeniešiem ritmu gādāja folkloras kopa, paši vecpiebaldzēni, protams, viskuplākā pulkā… Gājienā arī viesi, rajona amatpersonas. Skatītāji un līdzjutēji sauca urravas.
Pie kultūras nama Vecpiebalgas pagasta padomes priekšsēdētājs Voldemārs Cīrulis īsi pasacīja: “Svētki ir atklāti!” Ar apsveikumiem un laba vēlējumiem, arī dāvanām dāsni kaimiņi un viesi. Reizē katram arī domas par nākotni, reformu, vienotību.
Jaunpiebaldzēnu pagastvecis Laimis Šāvējs uzsvēra, ka novada svētki 14 gadu garumā ir nesuši pozitīvas pārmaiņas novadā un tā attīstībā. “Varbūt svētki nākotnē līdz ar reformu ir apdraudēti, bet mēs pastāvēsim un būsim stipri, lai būtu Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novadi,” dāvinot dzīvības
koku, sacīja Laimis Šāvējs. Dzīvības koku kā patstāvības simbolu dāvināja arī Skujenes pašvaldības vadītājs Jānis Sekste. Kaives pašvaldības vadītāja Anna Caunīte bija atvedusi podu, kur septiņos treknajos gados labumus krāt, lai pēcāk ir kur pasmelties.
Bet piebaldzēnu vienotājs un gudrības simbols Ķencis, kurš kā allaž atbraucis no Jaunpiebalgas, nebeidza slavēt slātaviešus un viņu pagastveci, kurš “vēl glītāks par mani, kam pavalkāta tā būšana. Šitāds
šaujies uz saietiem, kur runā par pagastu nīdēšanas un novadu būšanām, šitāds pat uz Briseli vari laist, ieraudzīs un dos rīkojumu Piebalgai visus labumus dot.” Bijušais vecpiebaldzēns Kārlis Greiškalns
izteica pateicību
tiem, kas domu un pūles pielikuši, lai Piebalga nepazūd no Latvijas kartes: “Vai nav tā, kā kādreiz man
rakstīja vidusskolas direktors Verners Rudzītis: “Vecpiebalga – tā ir Latvijas sirds.””
Novada svētkos vienmēr neiztrūkstošais Pauls Putniņš.
“Kultūra nav nekas mistisks, tā ir sevis un apkārtnes sakopšana un godā turēšana. Kultūra nav tikai māksla, kultūra ir mūsu dzīves kvalitāte Novada kultūras svētki to apliecina, notiek tāda kā sacensība, kurš pagasts kā sevi parādīs. Lai kultūras svētki ir tā kāpinājuma reize,
lai kultūras tradīcija ir nepārraujama. Tāda bija iecere, tos radot, “ atgādināja Pauls Putniņš. Bet tobrīd visu domas izteica Inešu pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde “Piebalga šodien svētku drānās. Tāpēc, piebaldzēn, aizsūti pasaulei laimīgu domu un neteic tai ceļu, tā aizies, aplidos pasauli un atgriezīsies pie tevis. Esi laimīgs dzīvojot un strādājot savā dzimtajā zemē.” Vēl vēlējumi… Tāds būšu
Piebalgas novadu par savu sauc ne tikai to deviņu pagastu iedzīvotāji. “Esmu piebaldzēns!” ar lepnumu saka pasaulē aizgājušie un vienmēr sirdī tajā palikušie. Novada svētkos piebaldzēni meklēja, atrada un citiem stāstīja par savām kultūras saknēm. Vecpiebalgas kultūras nams pošas 120 gadu jubilejai, kaimiņu dziesmas, dejas un teātru spēle vienotajā uzvedumā “Manas saknes manā zemē” vienoja cilvēkus notikumos, atmiņās.
Izstaigājot visus deviņus pagastus, katrs kļuva bagātāks, uzzināja ko aizmirstu vai nezināmu. Teatralizētais uzvedums vēlreiz pierādīja Saeimas deputāta Jāņa Porieša teikto, ka piebaldzēni ir pierādījuši – mazs bij` tēva novadiņis, bet diženi turējās.
Nākamvasar Piebalgas novada svētki būs Inešos. “Nākamgad Matīsam Kaudzītem 160. Nākamā neatkarīgo pašvaldību pēdējā vasara. Svinēsim vairākas dienas un par visu naudu. 19. jūlijā uz Inešiem,” aicina pašvaldības vadītāja Ella Frīdvalde.
Komentāri